Foto: h.koppdelaney
Ja arī tagad var pelnīt miljardus ar energoresursu pārdošanu un skolot bērnus Hārvardā un Oksfordā, tad kāpēc Krievijā kaut ko mainīt?
7. maijs — Krievijas prezidenta inaugurācijas diena. Daļa vadošo TV kanālu jau no paša rīta piedāvāja reportāžas par Vladimira Putina oficiālo iecelšanu prezidenta amatā. Šoreiz — jau trešo. Un šoreiz atšķirībā no iepriekšējām ceremonijām inaugurācijas tiešraidi rāda seši Krievijas TV kanāli. 1. kanāls 7. maija rītā intervēja aktieri Mihailu Bojarski, kurš, atbalstot Putinu, teica, ka „viens vecs draugs ir labāks par diviem jauniem”. Tātad zināmā, relatīvā stabilitāte ir labāka par iespējamām pārmaiņām. Kas sagaida Krieviju un pasauli sekojošajos sešos Putina prezidentūras gados?
Ekonomika
26. aprīlī Krievijas valdības prezidijs izskatīja ekonomikas attīstības iespējamos scenārijus 2013.-2015. gadam un periodam līdz 2030. gadam. Tika spriests, ka, ja pat naftas cenas nokritīs līdz 82-85 ASV dolāriem par barelu, tad Krievijas ekonomika vienalga spēšot augt par 2-4% gadā. Valdība spriež, ka šāds pieaugums varētu būt pat tad, ja kristos pieprasījums pēc Krievijas eksportētās dabas gāzes, ko varētu radīt slānekļa gāzes ieguves un importa izmaiņas Eiropā. Šāds pieaugums gan ir apšaubāms, jo pat pie pašreizējās cenas — ap 120 ASV dolāriem par barelu — Krievijas ekonomika aug aptuveni par 4% gadā un Krievijā ir budžeta deficīts. Rezerves fonds ir samazinājies, ekonomikas efektivitāte nav uzlabojusies, attīstību kavējošā korupcija nav mazinājusies.
Tā kā nozīmīgas reformas īstenotas netiks, lai „izklaidētu” sabiedrību, varas elitei nāksies ķerties pie kādiem lieliem mobilizējošiem projektiem, piemēram, Sibīrijas iekarošanas. Kā raksta Itālijas izdevums La Republica, cilvēku pārcelšanās uz attālajiem rajoniem ekonomikas un infrastruktūras attīstīšanai tiks panākta nevis ar Staļina metodēm, bet gan ar sociālajiem un ekonomiskajiem stimuliem.[ 1 ] Ar šādu BAM II[ 2 ] projektu, Krievija varētu nošaut uzreiz divus zaķus — veicināt cerību sabiedrībā par saulainu nākotni ekonomikā un vienlaicīgi mazināt bažas par ķīniešu zemes nomnieku koloniju izplatīšanos Amūras upes Krievijas krastā.
Iekšpolitika
Tūlīt pēc inaugurācijas Putins paziņos, ka izvirza līdzšinējo prezidentu Dmitriju Medvedevu par premjeru. Kandidatūra vēl ir jāapstiprina Valsts Domē, kur pārsteigumu nebūs. Medvedevs, kurš paspēja sarunāt lielas lietas par modernizāciju, korupcijas apkarošanu un demokratizāciju, pieciem Krievijas TV kanāliem sniegtajā intervijā 26.aprīlī turpināja iesākto liekulību. Uz jautājumu par cenzūru Krievijas medijos viņš atbildēja: „Cenzūra, atgādināšu, pie mums ir aizliegta ar Konstitūciju. Un, ja tā kaut kur parādās, tas ir iemesls, lai valsts iejauktos.”[ 3 ] Minētajā intervijā, atklājot topošās valdības plānus, Medvedevs runāja nevis par modernizāciju, bet centrisko konservatīvismu, kas raksturojot partijas „Vienotā Krievija” ideoloģiju. Kā zināms, Medvedevam ir jāstājas minētās partijas priekšgalā.
No vienas puses Putina-Medvedeva tandēms veiks dažus politikas liberalizācijas pasākumus (vieglāka partiju reģistrēšana, gubernatoru ievēlēšana u.c.), no otras — mēģinās procesu kontrolēt. Jārada pietiekami daudz maznozīmīgu, nenopietnu sīkpartiju, kas ļauj „Vienotajai Krievijai” labi izskatīties. Savukārt gubernatoru kandidāti joprojām jāpiemeklē no lojālo vidus un visādi jāatbalsta vēlēšanās. Tāpēc neko vairāk kā „potjomkina reformas” mēs tuvākajā laikā neredzēsim.
Ārpolitika
Kā raksta politikas zinātnieks Džordžs Frīdmans (George Friedman), Putins, kurš izteicās par Padomju Savienības sabrukumu kā par lielāko ģeopolitisko katastrofu, ir atjaunojis dažus PSRS pastāvēšanas principus: 1) drošības struktūru sistēma ir valsts pamats; 2)Maskava ir Krievijas sirds; 3)Krievija ir bijušās PSRS sirds.[ 4 ] Pirmais princips nozīmē tā saukto siloviku iesaisti valsts pārvaldīšanā ne tikai ar likumīgu drošības institūciju palīdzību, bet arī ar tiešu iesaisti stratēģisko ekonomisko resursu pārvaldīšanā. Otrs princips ataino varas centralizāciju un federatīvas valsts uzbūves ignorēšanu de facto. Trešais — NVS un „tuvāko reģionu” (lasi — Baltijas valstu) paturēšana vai atkārtota ievilkšana Maskavas gravitācijas spēka laukā.
Lai trešo principu īstenotu, Krievijai vajag laiku, kā arī ASV un Eiropa Savienības (ES) vienaldzību par Krievijas kaimiņvalstīs notiekošo. Lai ES nebūtu pārlieku aktīva attiecībā uz saviem austrumu kaimiņiem, Krievija turpinās meklēt sabiedrotos starp lielākajiem energoresursu pircējiem. Vācija šajā sarakstā ir Nr. 1. Lai gan priekšvēlēšanu periodā ir sarunāts daudz traku lietu par ASV, 2013. gadā tiks meklēti saskares punkti ar Baraku Obamu vai to, kurš viņu nomainīs ASV prezidenta krēslā. Tomēr iepriekšējā reset pozitīvisma vairs nebūs. Lai ASV uzmanība joprojām būtu piekalta Tuvajiem Austrumiem nevis Austrumeiropai, Krievija atbalstīs Sīrijas pašreizējo varu un Irānu. Minētais, protams, nav Krievijas vienīgā motivācija šādai rīcībai. Lai gan Medvedevs izrādīja zināmu atbalstu Rietumu sankcijām pret Irānu, Krievija turpina atbalstīt Irānas kodolprogrammu. Sergejs Kirijenko, kompānijas „Rosatom” vadītājs, 2011. gada rudenī personiski ziņoja Putinam par Bušeras atomstacijas celtniecību un saņēma Putina svētību Krievijas līdzdalībai arī citos kodolprojektos Irānā.
Drošība
Lai cik pārsteidzoši tas neliktos, tieši konservatīvā Krievijas armija varētu būt ekonomiskās modernizācijas stimulētāja. Lai gan Putins ir paziņojis par lielām valsts investīcijām aizsardzības sfērā periodā līdz 2020. gadam, tomēr ar to vēl var nepietikt novecojušā militāri-rūpnieciskā kompleksa pārveidei. Padomju inženieri noveco, bet jauni vietā nerodas vai, ja rodas, tad brauc uz zemēm, kur zāle zaļāka un debesis zilākas. Padomju laika tehnoloģijas ir novecojušas. Pat ja daudz kas tiks pirkts Rietumos, tomēr tās nebūs pašas jaunākās militārās tehnoloģijas.
Ja Krievija nespēs attīstīt savu zinātnisko potenciālu moderna bruņojuma izveidei, tā atradīsies soli iepakaļ vadošajām militārajām lielvalstīm. Militārs konflikts, lielāks nekā ar Gruziju, varētu parādīt Krievijas bruņoto spēku vājās puses, un apkaunojums izraisītu spiedienu uz varas eliti, kas šādu atpalicību ir pieļāvusi. Tomēr pašlaik nekas neliecina, ka būtu iespējams liels militārs konflikts ar Krievijas dalību tajā. Tāpēc, visdrīzāk, arī šajā sfērā reformas būs lēnas un reāla modernizācija izpaliks. Korupcijas shēmās tiks pārtērēti līdzekļi, un armija iespējamo labāko bruņojumu neiegūs.
Elite negrib pārmaiņas
Krievija uzsāka dzīšanos pakaļ Rietumiem jau Pētera I laikā. 2008. gadā šis temats atkal tika aktualizēts, tomēr neko nozīmīgu Medvedevs šajā sfērā nepanāca. Tikai samulsināja to liberāli noskaņoto valsts daļu, kura naivi noticēja, ka viņš runā nopietni. Turklāt liela daļa biznesa elites nevēlas politisku un pat ne ekonomisku modernizāciju. Ekonomiskā modernizācija nav iespējama Krievijā bez tiesiskas vides, kuras izveidē bez politiskām reformām neiztikt. Tās, savukārt, apdraudētu pašreizējās elites priviliģēto stāvokli.
Ja arī tagad var pelnīt miljardus ar energoresursu pārdošanu, pārvest ik gadus lielu daļu peļņas uz Rietumiem, skolot bērnus Hārvardā un Oksfordā, tad kāpēc kaut ko mainīt? Vajag tikai ar bizantiski-padomiski-pareizticīgām idejām noskaņot sabiedrību, lai tā ir pret „ļaunajiem” Rietumiem, kuri ir sazvērējušies pret Krieviju, un naftas dolāri turpinās plūst no Krievijas, atstājot savas valsts vienkāršos cilvēkus neapskaužamā situācijā. Bet kā vēstīja viens no plakātiem šā gada 1. maija demonstrācijā Maskavā, „Strādnieki — par Medvedu un Putinu!” Līdz ar to uz nopietnām izmaiņām kaimiņvalstī vēl būs jāpagaida.