Raksts

Pusotra stunda pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā


Datums:
11. maijs, 2012


Autori

Iveta Kažoka


[i](Blogā: atskaite tviterotājiem par pusotru stundu pie Uzvaras pieminekļa)[/i]

8.maijā pa dienu iešāvās prātā doma, ka varētu pirmo reizi mūžā aiziet paskatīties, kā izskatās 9.maijs pie Uzvaras pieminekļa. Iemesls? Noskatoties vairākus klipus medijos un youtube par 16.martu un 4.maiju (kuros īpaši bija izcelti ksenofobiski izteicieni), aizdomājos par to, kā vispār veidojas cilvēku priekšstati par pasākumu, kurā viņi paši nav bijuši klāt.

Esmu diezgan daudz ceļojusi. Daudz fotogrāfējusi, filmējusi citās valstīs notiekošo. Tādēļ zinu, ka kamera ir selektīva. Varbūt tā ir cilvēka daba: fiksēt nevis parasto, vidējo, bet īpašo, eksotisko. Bet eksotika ir reta. Pat Indijā, Nepālā ikdiena, cilvēki daudz neatšķiras no citām sabiedrībām. Eksotika, neparastais ir īpaši “jāķer”. Tā kļūst par problēmu tad, ja tevi interesē nevis eksotika, ekstrēms, bet gan kopējā noskaņa, gaisotne, vidējais aritmētiskais cilvēks.

Nav tā, ka man nebija priekšstata par to, kas notiek 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa. Citu veidotas bildes, kadri, atstāsti salipināja kopā priekšstatu par kaut ko stipri politizētu, sovjetisku, agresīvu un iereibušu. Pieņēmu, ka būs kaut kas no 1.maija demonstrāciju patosa un noskaņas, ko atceros no agras, agras bērnības. Pieņēmu, ka būs daudz politikas – cilvēki, kas kavēsies nostaļģiskās atmiņās par to, kā reiz bija, un lamāsies par to, kā ir tagad. Papildus būs pamatīgs tusiņš, daudz piedzērušos cilvēku. Tik vēlējos to redzēt savām acīm, sajust šo noskaņu, saprast, kas ir cilvēki, kas tur nāk, kāpēc viņi tur nāk un ko viņi tur dara.

Par savu fikso ideju nedaudz sašaubījos 9.martā no rīta, tādēļ pajautāju padomu tviterim. Tviterotāju vairākums ieteica iet. Šeit tad jums, dārgie tviterotāji, būs atskaite par redzēto!

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

9.maijs, aptuveni 18:00. Ar riteni braucu pāri Akmens tiltam. Uz ietves cilvēku nav ne daudz, ne maz, varbūt kādas divas reizes vairāk kā parasti ap šo laiku. Lielākoties visi dodas pārdaugavas virzienā. Uz ielas – sastrēgumstunda, sabiedriskais transports pārpildīts.

Nedaudz aiz tilta, kad jau skaidri redzams Uzvaras piemineklis, ietves ir pilnas. Jauni cilvēki. Vidēja vecuma cilvēki. Vecīši, kas knapi velk kājas. Katram trešajam rokās ziedi. Ar riteni braukt vairs nav iespējams, stumju to sev blakus. No trolejbusiem, autobusiem birst ārā vēl cilvēki. Parasti cilvēki – rīdzinieki, Rīgas nomaļu iedzīvotāju, tieši tādi paši, kādus parasti satiec uz ielām, sabiedriskajā transportā, tirgos, lielveikalos, kino.

Netālu no pieminekļa plaukst ziedu tirdzniecības bizness. Aptuveni 50 santīmi par ziedu. Ļaužu plūsma jau tāda, ka satiksmi regulē policisti.

Šķērsojot ielu, lai tiktu uz laukumu pie pieminekļa un memoriāla, uz mirkli aizraujas elpa. Šķiet, ka laukums ir pārblīvēts ar cilvēkiem. Iespaids gan ir mānīgs. Laukumu ir piepildījuši ne tikai cilvēki, bet arī tirgotavas, kara tehnikas izstāde. Ar visu riteni iziet cauri pasākumam var visai ērti. Nezinu, varbūt dienas laikā tur tiešām ir bijuši tie simti tūkstoši, bet tajā laikā, kad es tur biju, varbūt daži tūkstoši maksimums. No skatuves dzied bērnu ansamlis krievu valodā – šķiet, tika pieteikti kā Pumpuriņš vai Pumpurītis.

Gaisotne ir jocīga ar to, ka tajā nav daudz neparasta. Parasts liels pasākums. Ar dažiem eksotiskiem momentiem. Cilvēki ziedus atstāj pie memoriāla, tur ir īpašos kreklos tērpti jaunieši, kas tālāk šos ziedus sakārto. Kam īpaši paveicas, atrod kādu ordeņiem nokarinātu veterānu, kam iespiest rokās vēl vienu ziediņu.

Savādāk tur nav daudz, ko darīt. Ietves ap pieminekli ir šauras, varbūt vienā virzienā pa diviem var aiziet. Cilvēki klīst apkārt, skatās, kas notiek. Es arī. Daudz šašliku tirogotavu – ģimenes labprāt siltajā saulītē aizņem visus brīvos galdiņus.

Apkārt skan tikai krievu valoda. No acīmredzami “nepiederošām” personām manu dažus hipsterus ar riteņiem un fotoaparātiem, kas laikam atnākuši ķert kadrus.

Cilvēku straume mani iznes pie nedaudz tālāk izvietotās otrās, mazākās skatuves, kur spēlē cits ansamblis. Kad pienāku, beidz skanēta krievu tautas dziesma. Pasākuma vadītājs pajoko par festivālu “Jaunais vilnis”, nodēvē par “Staraja volna” – ļaudis smejas. Seko jociņš par Lukašenko. Viens mans blakusstāvētājs ar draudzīgu ironiju nokliedz “Batjku netrogaj!” un pats smejas. Seko pēdējās frāzes par karu, pasākuma vadītājs domīgi pasaka, ka to gan viņš var teikt, ka Staļins bijis ļoti slikts cilvēks. Ļaudis neprotestē. Seko kāda dziesma no kara filmas. Sanākušie zināja vārdus un dziedāja līdzi. Kādu brīdi pakavējos, tad dodos tālāk. Vairs par politiku šī pasākuma ietvaros nedzirdēšu.

Soliņi pie ietvēm ir pārpildīti ar vecākiem cilvēkiem – parasti Rīgas pensionāri, apskatāmi ikdienā arī Vērmaņdārzā un jebkuras lielākas daudzzīvokļu mājas pagalmā. Ziņkārīgi, bet miermīlīgi pēta garāmplūstošo cilvēku straumi. Viens večuks draugu kompānijā taisās spēlēt garmošku, bet, mani ieraugot, pārdomā, bišku samulst.

Tajā brīdī mani atpazīst un noķer radio Baltkom žurnālists, prasa iespaidus par pasākumu, iemesliem, kādēļ te esmu. Tādā kā apziņas plūsmas stilā stāstu par izbrīnu, ka pasākums galīgi neatbilst tam, ko par to iepriekš domāju. Pēc intervijas jautāju žurnālistam, kas viņam ir 9.maijs. Viņam vectēvi ir karojuši, daudz stāstījuši par karu.

Vēl nedaudz pastaigājos, apmetos uz zālītes. Cilvēku parkā nav daudz – lieli parka fragmenti norobežoti ar īpašu lentu. Tie nedaudzie, kas ir, – draudzīgi, dalās viens ar otru ar pārtiku, alkoholu, runājas. Izplatītākais sasveicināšanās veids: “S pobedoij!”(Ar uzvaru!), tēma reti tiek turpināta. Divas reizes manu mēģinājumus parunāt par to, kā toreiz vāciešus sakāva, bet šīs sarunas ātri beidzas. Skaista, saulaina diena, varbūt runāt negribas. Tā arī visa parka teritorijā – daži sēž ne zālītē, bet uz apmalēm. Palīdz citiem nokāpt no apmalēm lejā, uz ietves.

Kopā Uzvaras parka dažādos stūros biju līdz 19:30. Šajā laikā redzēju divus Krievijas karogus. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka to būs daudz. Georga lentīšu gan patiešām daudz. Pēc maniem aprēķiniem (jā, speciāli skaitīju) – katram ceturtajam vai katram piektajam. Tiem, kam to nav, nekas netiek jautāts vai pārmests.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Esmu priecīga, ka ieteicāt man tomēr aiziet uz Uzvaras parku. Katra jauna pieredze nedaudz maina pasaules uztveri. Man šķiet, ka no šī pasākuma esmu guvusi trīs vērtīgas atziņas. Varbūt, ka tās šobrīd ir vairāk balstītas uz intuitīviem iespaidiem, bet vismaz būs par ko domāt tālāk:

1) Man nostiprinājās iespaids, ka latvieši un vietējie krievi (krievvalodīgie) ir ļoti, ļoti viens otram līdzīgi. Manieres, izpausmes veidi ir gandrīz tādi paši. Ja ne vēsturiskais konteksts, dominējošā valoda, tad tas pēc noskaņas tik pat labi varēja būt latviešu pasākums. Ja salīdzina ar daudzām citām sabiedrībām: civilizēti, kulturāli, pieklājīgi, diezgan klusi, izpalīdzīgi, labprāt ar dziesmām. Jā, ir alkohols. Bet nemanīju, ka alkohola būtu vairāk nekā pasākumos, kur dominē latvieši.

2) Pasākumā pavadītās pusotras stundas laikā nesajutu neko negatīvu, naidu, agresiju, vēlmi pēc padomiskā. Tas nebija pasākums “pret” kaut ko, bet drīzāk cilvēki nāca, lai būtu kopā – ar ģimeni, ar līdzcilvēkiem, parunātos krieviski. Emocionāli cilvēku sarunās sajutu nedaudz tādu kā apjukumu, varbūt pat bezmērķīgumu. Varbūt tādēļ, ka bija skaista, silta diena. Bet varbūt – ne tikai tādēļ….

Vēl pagājušā gada rudenī man bija bažas par Latvijas krievvalodīgo cilvēku noskaņojumu pēc referenduma – šķita, ka pēc pārliecinoši negatīvā rezultāta daudzi iekritīs apātijā un daži radikalizēsies. Apātiju šobrīd patiešām arī sajūtu. Varbūt, ka zināmā mērā tas ir labi, jo liecina, ka mūsu līdzcilvēki nav viegli uzkurināmi un sadusmojami. Bet apātija ir vienlaikus ļoti slikta parādība, jo Latvijas krievi var tik daudz ko labu paveikt labākas sabiedrības veidošanai, ja tikai būtu vairāk iespēju. Mēs taču esam viena tauta.

3) Ļoti lielai Latvijas sabiedrības daļai Otrais pasaules karš joprojām ir emocionāli dzīvs un svarīgs. Tādēļ tik svarīgi nevis dusmoties vienam uz otru, bet gan mēģināt izprast. Pēc sarunām, noskaņas pie Uzvaras pieminekļa nojaušu, ka sanākušo vairākums nebija ieradies, lai līksmotu par Latvijas okupāciju vai nožēlotu padomju laiku beigšanos. Karš ir daudzu, daudzu ģimeņu likteņos – joprojām dzīvs caur vectēvu stāstiem par to, kā viņi karoja ar vācu armiju un uzvarēja. Ierodoties pie pieminekļa, viņi izrāda cieņu šiem saviem vectēviem, apliecina, ka viņi nav dzīvojuši un cietuši velti. Domāju, ka lielākā daļa ir atvērti diskusijām un argumentiem gan par staļiniskā režīma, gan par padomju armijas noziegumiem.

Tādēļ man šķiet ļoti, ļoti pareizi tas, ko izdarīja prezidents Andris Bērziņš. Manuprāt, viņa paziņojumi un rīcība 8./9. maija sakarā ir otrā patiesi vērtīgā lieta, ko viņš savas prezidentūras laikā izdarījis (līdz ar Labas gribas manifestu).

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!