Foto: Idealterna
Venecuēlas piemērs ir uzmundrinošs atgādinājums, ka tautas mīlestība, uz kuru paļaujas populārie autokrāti, ir „aprēķina mīlestība”.
2. decembris kļuva par ļoti nepatīkamu dienu Venecuēlas prezidenta apakšpulkveža Čaveza (Hugo Chavez) dzīvē. Ar minimālu pārsvaru venecuēlieši noraidīja populārā prezidenta ierosinātos konstitūcijas grozījumus, kas ļautu viņam palikt pie varas vēl dažus gadu desmitus. Apakšpulkveža grūtības parāda gan to, ka konstitūcijas burts un gars ir svarīgs pretsvars pat populārajiem autokrātiem, gan arī atgādina, ka demokrātijas jēga vairākumam cilvēku saistās ar sociālā taisnīguma vērtībām.
69 grozījumi — tik apjomīga bija Čaveza iecerētā konstitucionālās reformas pakete. Bez atsaucēm uz sociālismu un citas politiskās retorikas tā paredzēja visai taustāmas izmaiņas: Valsts prezidents (kuram Venecuēlā, atšķirībā no Latvijas, ir milzīgas pilnvaras) varētu tikt pārvēlēts bez ierobežojumiem, un viņa pilnvaru termiņš tiktu pagarināts līdz septiņiem gadiem, prezidenta pārziņā iekļūtu valsts starptautiskās rezerves, valdībai tiktu piešķirtas tiesības ekspropriēt privātīpašumu, negaidot tiesas spriedumu, un pasludināt ārkārtas stāvokli „kamēr saglabājas to izraisījušie iemesli”, Centrālā banka zaudētu neatkarību no izpildvaras, valsts administratīvā struktūra tiktu mainīta. Maksimālā darba nedēļa tiktu samazināta no 44 līdz 36 stundām, un tiktu nodibināts fonds, lai izmaksātu sociālos pabalstus tiem, kas strādā „neformālajā” sektorā (45% no visa darbaspēka).
Čaveza autoritārais populisms ir zināmā mērā izskaidrojams ar viņa neordināro personību. Kvēls antiimperiālists un latīņamerikāņu vienotības piekritējs, pašproklamētais neatkarības varoņa Simona Bolivāra (Simón Bolívar) garīgais mantinieks un sociālists, apakšpulkvedis Čavezs ir arī bijušais dumpinieks un neveiksmīgā 1992. gada valsts apvērsuma līderis.
Taču to, kapēc Čavezs tika demokrātiski pārvēlēts vairākas reizes un guva gandrīz puses vēlētāju atbalstu 2. decembra referendumā, izskaidro nevis prezidenta personība, bet Venecuēlas politiskā un socialā struktūra jau pirms apakšpukveža atnākšanas. Venecuēlu pirms Čaveza daudzi Freedom House eksperti raksturo kā privilēģiju, korupcijas un konsensuālās varas rotācijas sistēmu.[1] Šāda veida politiskais režīms, kaut arī formāli demokrātisks, nespēja izmantot naftas bagātību, lai mazinātu sociālo noslāņošanos, apkarotu nabadzību un dotu reālu balsi valsts ekonomiskajam apakšslānim. Eļļu ugunij pielēja ekonomiskā krīze, kas 1989. gadā izraisīja asiņaini apspiesto sacelšanos Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā.
Lūk, uz šī fona un kā revolucionārais pretstatījums Venecuēlas korumpētajiem „oligarhiem” 1999. gadā par prezidentu tika ievēlēts apakšpulkvedis Ugo Čavezs. Ar venecuēliešu acīm skatoties uz viņa sasniegto, astoņos gados padarītajā var atrast daudz pozitīva. Izmantojot augstās naftas cenas un pārņemot kontroli pār naftas ienākumiem, Čavezs ir panācis nozīmīgu resursu pārdali par labu trūcīgajiem un nabadzības līmeņa krišanos. Daudzas no Čaveza reformām sociālajā sektorā, piemēram, veselības aprūpe pilsētās un analfabētisma apkarošana, lai arī tika ieviestas pretrunīgā veidā un ar Kubas valdības palīdzību[2], ir reāli uzlabojušas miljoniem cilvēku dzīves.
Meklējot pozitīvas sekas no Čaveza kvēlā populisma, var apgalvot, ka tas ir atmodinājis un caur tiešās demokrātijas mehānismiem piešķīris Venecuēlas apakšslānim balsi politikā.
Ir arī otra medaļas puse. Čavezam nav izdevies apturēt divciparu inflāciju, kas sekoja līdzi naftas izraisītajai ekonomiskajai augšupejai. Mēģinājumi regulēt pārtikas preču cenas ir noveduši pie tukšiem veikalu plauktiem, kamēr jaunā, Čaveza ieceltā valsts naftas kompānijas menedžmenta vadībā krītas naftas ražošana. Nekompetenta pārvalde, korupcija un zādzība, kas nāk līdzi bieži vien neveiksmīgajām valsts investīcijām, kā arī nacionalizācijas draudi — tas viss ir mazinājis Čaveza „sociālistiskās Bolivāra revolūcijas” pievilcīgumu.
Tomēr ekonomiskās neveiksmes ir tikai viens Čaveza reformas sakāves iemesls. Tikpat svarīga ir vairākuma nevēlēšanās atteikties no konstitūcijas gara un demokrātijas par labu Čaveza revolūcijai. Čavezs ir autoritārs līderis. Taču atšķirībā no daudziem citiem sev līdzīgajiem viņš nevalda autoritārā valstī.[3]
Venecuēlas pilsoniskā sabiedrība ir aktīva un politiski polarizēta, un pat pēc opozicionāra televīzijas kanāla RCTV licences neatjaunošanas[4] valstī turpina pastāvēt stipri opozicionāri mediji. Valstī brīvi darbojas opozīcija, saglabājas politiskās brīvības, darbojas velēšanu sistēma, kas, kopumā ņemot, nodrošina taisnīgus balsojumus. Ceļu uz Čaveza revolūciju bloķē arī Venecuēlas sabiedrībā iesakņojies priekšstats par demokrātijas vērtību. Divas trešdaļas venecuēliešu piekrīt, ka demokrātija ir labāka par jebkuru citu pārvaldes formu (starp citu, tas ir vairāk nekā Latvijā)[5], un vel stiprāks vairākums atbalsta preses brīvību[6].
Čaveza politisko ampluā daži sauc par vairākuma tirāniju.[7] Taču tieši šis galvenais Čaveza poliskais balsts – vairākums – pamazām izgaist. Līdzīgi kā pats apakšpulkvedis iesaistīja politikā Venecuēlas apdalīto apakšslāni, opozīcija Čaveza autoritārajam populismam ir galvanizējusi vidusšķiru un studentus, izveidojot jaunu politisku tendenci. Pret Čaveza iecerēto konstitūcijas reformu aģitēja viņa bijušie tuvākie politiskie sabiedrotie, jā, pat viņa bijusī sieva un katoļu baznīca. Daudzi, kas atbalstīja prezidenta centienus panākt sociālo taisnīgumu, bet noraidīja viņa tieksmi sagrābt vairāk varas, referenduma dienā vienkārši palika mājās.
Autokrātiju renesanses laikmetā Venecuēlas piemērs ir uzmundrinošs atgādinājums tam, ka tautas mīlestība, uz kuru paļaujas populārie autokrāti, ir „aprēķina mīlestība”. Daudzi vēlētāji ir gatavi uzticēt stipram līderim risināt problēmas, bet tomēr nav gatavi viņam atdot savas konstitūcijā ierakstītās tiesības.
Šis piemērs arī atgādina par populārā autoritārisma saknēm. Ievēlot Čavezu un atbalstot viņa autoritāro populismu, venecuēlieši protestēja pret liberālajām, bet savtīgajām, neefektīvajām un korumpētajām elitēm. Lai kādas nebūtu demokrātijas akadēmiskās definīcijas, vairākums cilvēku no tās prasa arī labklājību un sociālo taisnīgumu. Kamēr politiskais režīms nespēj savienot demokrātiskās brīvības ar šīm vērtībām, cīņā starp brašajiem pulkvežiem un konstitūciju pulkvežiem ir labas iespējas uzvarēt.
______________________
[1] http://www.freedomhouse.org/template.cfm?page=22&country=7302&year=2007
[2] http://www.freedomhouse.org/template.cfm?page=22&country=7302&year=2007
[3] Tas atspoguļojas arī Freedom House reitingos, kuros Venecuēla tiek ievietota „daļēji brīvu valstu” kategorijā, kamēr, piemēram, Krievija atrodas starp ”nebrīvajām valstīm”.
[4] Kanāls ir piejams caur kābeļtīkliem un tādējādi saglabā plašu skatītāju auditoriju.
[5] http://economist.com/research/articlesBySubject/displaystory.cfm? subjectid=894662&story_id=10136464, http://www.ebrd.com/pubs/econo/lits.pdf.
[6] http://news.bbc.co.uk/2/shared/bsp/hi/pdfs/10_12_07_worldservicepoll.pdf.
[7] Alberto Barrera Tyszka, http://www.nytimes.com/2007/11/17/world/americas/17venez.html.