Pūkainā mātes diena

Šodien, mātes dienā, teju katrs politiķis ir atradis laiku lišķīgai runai ziņu portālos vai sabiedriskajā transportā, bet paši portāli - saldam dzejolītim. Man tomēr šķiet, ka šī varēja būt diena, lai pieaugušie nevis pievērstos bērnudārznieku cienīgām performancēm, bet parunātu par lietām, kas mammām svarīgas. Par lietām, kas ietekmē to, kāpēc sievietes nevēlas kļūt par māti un tās, kuras ir kļuvušas, ikdienā nevar dzīvot tikpat pilnvērtīgi, kā agrāk.

Protams, katrai mammai ir savas vēlmes, problēmas un izaicinājumi. Kāda vēlas mājās audzināt bērnus un viņus mājskolot, kāda cita vēlas strādāt, bet cita mēģina apvienot abus.

Patiesībā, kopš ir uzsākušās sarunas par dzimstības pieauguma nepieciešamību, man nereti ir bijusi sajūta, ka kāds vēlas ielīst manā dzemdē un ievietot tur bērnu Latvijas labā. Vīrieši, seksologi, ginekologi vai vienkārši žurnālisti draudzīgi sanāk kopā un runā par to, ka man un katrai sievietei ir jādzemdē pēc iespējas biežāk un vairāk. Nesaprotu, kāpēc vīriešus šis jautājums satrauc vairāk nekā sievietes? Man ir vienalga, kāds ir viņu viedoklis, un viņiem nekad nebūs tiesību spriest par to, kam ir jāatrodas manā ķermenī. Tāpat kā man nav tiesību pār vīriešu ķermenī notiekošo.
Lielākais pēdējā laika pārsteigums bija Juristu dienas, kas pavisam nesen notika Tiesībsarga birojā un kur tika aicināti konservatīvo vērtību sargātāji, lai spriestu par to, ka aborts ir bērna tiesību aizskārums, bet vienīgā atbalstāmā kontracepcijas metode ir kalendārā. Jo prezervatīvi un hormonālā kontracepcija esot bērna tiesību aizskārums. Pasākumā bija tikai viena ginekoloģe, kura atsaucās uz pieredzi, jauniem (nevis kā prezentācijās, 1970-1990to gadu) pētījumiem no Pasaules Veselības Organizācijas. Viņai gan bija tiesības izteikties maz, jo viņa bija tikai apmeklētājs, nevis paneļa dalībnieks. Tad, kad kā vienīgā pieņemamā metode tiek piedāvāta metode ar 75% efektivitāti (Pasaules Veselības Organizācijas dati), kas ir sarežģītāka, nekā citas, kam tiek pievienots uzskats, ka aborti ir prettiesiski, dzimstības pieaugums (it sevišķi jauniešu vidū) ir garantējams.

Bet kur paliek sievietes tiesības izvēlēties, vai kļūt pa māti?

Konservatīviem viedokļiem ir vieta Latvijas viedokļu plašumā, tomēr vai tiem ir jābūt Tiesībsarga atbalstītiem?
Veselības ministre ir vienīgā, kas savā uzrunā piemin ne tikai šo svētku sirdsšķīstumu, bet arī nepieciešamību uzlabot mātes un bērna veselību.

Latvijā vēl joprojām ir graujoši dati par mātes un bērna mirstību dzemdībās – šis ir viens no faktiem, kuru sievietei, izvēloties kļūt par māti, ir jāņem vērā.

Turklāt, starp mammām valda uzskats, ka tad, ja vēlies saņemt kvalitatīvu aprūpi, ir nepieciešams stāties uzskaitē nevis pie valsts apmaksāta ginekologa, bet gan pie privātprakses ginekologa un noslēgt līgumu ar vecmāti par dzemdību pieņemšanu. Jo valsts apmaksātais ginekolgs nozīmē garas rindas, konvejiera attieksmi, bet privātprakses ginekologs – individuālu attieksmi, kas grūtniecības periodā ir nepieciešama vairāk nekā jebkad, nekādu rindu un iespēju zvanīt jebkurā brīdī, kad šķiet, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpat arī tad, ja izvēlies vecmāti, var vienoties par to, kā plāno dzemdību norisi (ar/bez iejaukšanās), nodibināt kontaktu un zināt, ka tad, kad ieradīsies laist pasaulē mazuli, tevi sagaidīs pazīstama, uzticama seja. Tomēr es nesaprotu, kādēļ valsts soda šīs mammas (nesedz ne apmeklējumu pie ginekologa, ne analīzes, ne dzemdību pakalpojumus) – valstij mana grūtniecības aprūpe un dzemdības neizmaksāja neko, savukārt man – vismaz 500 latus.

Kur palika tā nauda, kas bija paredzēta manu divu bērnu iznēsāšanai un laišanai pasaulē?

Savukārt Ušakovs, tā vietā, lai tērētu laiku un naudu apsveikumiem sievietēm 8.martā un māmiņas dienā, varēja investēt laiku un naudu bērnudārzu nodrošināšanā. Tāpat par ļaunu nenāktu ar cieņu izturēties pret vecāku centieniem ietekmēt pašvaldības politiku bērnu labā. Tas ir jautājums, kas ir izmalts turp un atpakaļ – ir daudz mammu, kuras nevar atgriezties darba tirgū, jo viņu alga ir vienlīdzīga ar aukles vai privātā dārziņa apmeklējuma izmaksām.

Tādēļ, katrai mammai, kura saņem algu, kas zemāka par 300 latiem, ir jāsaprot, ka tad, ja vīrs nesaņem ievērojami vairāk, viņa sevi nolemj izkrišanai no darba tirgus uz vismaz 3 gadiem

. Lieki teikt, ka tas absolūti sabojās viņas CV un pastāv liela iespēja, ka viņa tā arī nespēs atgriezties darba tirgū. Darba devēji (un es viņus saprotu) parasti izvairās pieņemt darbā cilvēkus, kas ir tik ilgi nestrādājuši, zaudējuši kvalifikāciju un nav atjaunojuši zināšanas par savu darba jomu.
Latvijā arī maz tiek runāts par kopējo Eiropas problēmu – uzņēmumu augstākos posteņus vēl joprojām biežāk aizņem vīrieši, nevis sievietes. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka sievietes izvēlas kļūt par mātēm, kā rezultātā viņu karjera pārtrūkst uz kādu laiku un vēlāk viņas nevar tik daudz laika veltīt darbam, kā vīrieši vai nedzemdējušas sievietes. Nav īpaši motivējoši sievietei, kas vēlas ko sasniegt karjeras izaugsmi, vai ne?

To var risināt, motivējot un aicinot uzņēmumus mammām strādāt uz pusslodzi vai daļēju slodzi, valstij neatņemot pabalstus mammām, kuras vēlas uz daļēju slodzi strādāt bērna kopšanas atvaļinājuma laikā, kā arī, vīriešiem uzņemoties lielāku atbildību par bērnu audzināšanu. Ļaujot vecākiem nepieciešamības gadījumā strādāt no mājām.

Patiesībā, šķiet, ka tieši ar priekšpēdējo punktu mums ir uzlabojums, vismaz tā es secinu par vakardien notikušā Vecāku foruma, kur bija milzīga tētu pārstāvniecība.

Mammām no valsts amatpersonām nevajag bērnišķīgus apsveikumus, mammām ir vajadzīgi reāli uzlabojumi mātes un bērna veselībā un vienlīdzīgas iespējas nezaudēt dzīves kvalitāti pēc bērna piedzimšanas! Vai vismaz izmantojiet šo dienu, lai runātu par šīm problēmām un risinājumu meklējumiem un izglītotu sabiedrību par vienlīdzīgu attieksmi.

Piezīme: Raksts labots 21.08.2013, dzēsta informācija, ka konferencē piedalījusies Sigita Bukolovska no Qartus prakses, jo ārste šajā pasākumā nav piedalījusies.