Foto: J. Busenbergs
Katram nodokļu maksātājam ir tiesības zināt, kā Latvijā tiks veikti iepirkumi līdz 10 000 latiem, taču jaunais iepirkumu likumprojekts nesniedz atbildi uz šo jautājumu. Kontekstā ar visai augsto administratīvās korupcijas līmeni valstī šāds procedūru trūkums rada bažas.
Cik klusi nakts melnumā uzkrīt sniegs, tikpat nemanāmi ir tapis jauns likumprojekts par iepirkumiem. Saeimā tikko beidzies termiņš priekšlikumu iesniegšanai projekta otrajam lasījumam, bet māc šaubas, vai jaunais likums būs labāks par iepriekšējo, ja pieaugs administratīvās korupcijas risks un atklātība iepirkuma procesā ir vairāk šķietama, nekā reāla.
Kāpēc ir nepieciešams regulēt iepirkumu procesu? No vienas puses, ir nepieciešams nodrošināt atklātību pār visu iepirkuma procesu un izmantot valsts līdzekļus efektīvi, jo, piemēram, 2004.gadā iepirkumiem kopumā tika izlietoti 9,7% no IKP[1]. No otras puses, ir nepieciešams radīt spēles noteikumus, pēc kuriem jāstrādā publiskās pārvaldes darbiniekiem.
Administratīvās korupcijas riski
Likumprojekta anotācija skaidri deklarē, ka Latvijā šobrīd ir viszemākās līgumcenu robežas, un tāpēc tās ir jāpaceļ līdz ES līmenim, turklāt vēl ietaupot administratīvās izmaksas[2]. Ir patīkami apzināties, ka mūsu valsts grib pēc iespējas ātrāk sasniegt ES līmeni, un šajā procesā vēl kaut ko iegūstot. Taču, vai pacelt līgumcenu robežu, no kuras likums būtu jāpiemēro – t.i., 10 000 latu līdzšinējo 1000 vietā, ir tikai tehnisks jautājums? Drīzāk, ka nē.
Pirmkārt, līgumcenu robežas ir jāskata kontekstā ar korupcijas rādītājiem. Šeit būtisks ir arī administratīvās korupcijas līmenis, jo iepirkumus veic valsts un pašvaldību iestādes. Saskaņā ar Transparency International Globālā Korupcijas Barometra 2004 datiem administratīvās korupcijas indekss Latvijā ir 3,2 (kur 1 – korupcijas nav nemaz, un 5 – ļoti korumpēts)[3]. Savukārt tajās Eiropas valstīs, kurām ir līdzīga administratīvā sistēma kā Latvijā, ir krietni vien zemāks administratīvās korupcijas līmenis. Piemēram, Vācijā un Lielbritānijā indekss ir 2,7[4]. Tādēļ var apšaubīt, vai administratīvā korupcija samazināsies, atlaižot līgumcenu grožus un palielinot valsts un pašvaldību amatpersonu rīcības brīvību. Latvijas apņemšanās cīnīties ar korupciju kopumā (ne tikai ar administratīvo korupciju) ir pietiekami svarīgs arguments, lai likumprojektā tiktu iestrādāta pakāpeniska līgumcenu robežu palielināšana. Var divkāršot, pat trīskāršot līgumcenu robežas, taču desmitkāršošana pārāk atklāti liecina par vēlmi iegūt kontroli un brīvību pār resursiem, par kuriem pat nav paredzēts lāgā atskaitīties.
Taupīt – staipāms arguments
Otrkārt, arguments par administratīvo izmaksu samazināšanu ir tik pat vecs kā valsts pārvalde un valsts. Ik pa brīdim politiķi nāk klajā ar lozungu par administratīvo izdevumu samazināšanu. Taču tiek piemirsta birokrātijas pamatlicēja Maksa Vēbera atziņa, ka modernā valstī, pieaugot veicamo funkciju sarežģītībai un apjomam, palielinās pārvaldes aparāts un administratīvie izdevumi.
Tādēļ, lai pārliecinātu ne tikai mani kā Vēbera piekritēju, bet arī sabiedrību kopumā, nepieciešams sniegt vismaz aptuvenu aprēķinu par to, uz kādu darbību neveikšanas rēķina un cik tiks ietaupīts. Tad varētu izvērtēt, kas ir būtiskāks – ietaupīt administratīvos izdevumus, saņemot pretī administratīvās korupcijas risku, vai tomēr netaupīt uz administratīvo izdevumu rēķina, samazinot korupciju.
Kādas būs “mazo” iepirkumu procedūras?
Treškārt, katram nodokļu maksātājam ir tiesības zināt, kā tiks veikti iepirkumi līdz 10 000 latiem, taču likumprojekts nesniedz atbildi uz šo jautājumu.
Ja procedūras nav noteiktas, var pieņemt, ka amatpersonām tiek dota rīcības brīvība lēmumus pieņemt vienpersoniski. Savukārt tas, kā amatpersona izmantos rīcības brīvību, ir atkarīgs no amatpersonas vērtībām un administratīvās kultūras valstī.
Lai nepieļautu, ka amatpersona rīcības brīvību izmanto savu interešu realizācijai, parasti tiek izstrādātas standarta darbības procedūras. Amatpersonas rīcības atbilstība noteiktām procedūrām ir viens no daudzajiem publiskās pārvaldes darbības vērtēšanas kritērijiem. Turklāt, jau gandrīz gadsimtu publiskās pārvaldes pētnieku vidū pastāv vienprātība, ka daudzie ierobežojumi un formālie nosacījumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu publiskās pārvaldes godīgu rīcību.
Te iespējami divi risinājumi – izstrādāt vismaz Ministru kabineta noteikumus par iepirkumiem zem 10 000 latiem vai papildināt iestāžu publisko gada pārskatus ar detalizētāku budžeta izlietojuma atskaiti, kaut vai izvēršot sadaļu „iestādes uzturēšanas izdevumi”. Tādejādi, liekot atskaitīties par pirkumiem, pat bez atsevišķu Ministru kabineta noteikumu izstrādes var panākt, ka amatpersonas aizdomāsies, ko un kāpēc pirkt. Pat, ja pilotprojekta veidā atsevišķas iestādes detalizēti sniegtu sabiedrībai informāciju par saviem pirkumiem, tad mēs varbūt beidzot uzzināsim, piemēram, cik iestādes tērē naudas Ziemassvētku atklātnītēm, lai viena otru apsveiktu.
Atklātība vai slēpšana “sabiedrības interesēs”?
Gan vecais likums, gan arī jaunais likumprojekts par savu mērķi definē – nodrošināt atklātumu visas iepirkuma procedūras laikā. Tā ir ļoti pozitīva tendence, ka likumu veidotāji vismaz formāli deklarē skaistus mērķus. Vēl pozitīvāk būtu, ja tiktu kaut kas darīts mērķa sasniegšanai. Taču neizpratni rada likumprojekta 37.pants, kurā pieļauts, ka pasūtītājs (tātad valsts pārvaldes iestāde vai pašvaldība) var neizpaust informāciju, ja tā kaitē sabiedrības interesēm. Ļauts neizpaust informāciju par pieņemto lēmumu, vispārīgas vienošanās slēgšanu vai iekļaušanu dinamiskajā iepirkuma sistēmā, atlasītā kandidāta vai izraudzītā pretendenta nosaukumu vai par iemesliem, kāpēc lēmums par uzvarētāju netiek pieņemts vai iepirkuma procedūra tiek pārtraukta[5]. Lieki piebilst, ka likumprojektā nav atrodams definējums, kas ir sabiedrības intereses. Tātad, sabiedrības interešu interpretācija ir atkarīga no katras amatpersonas izpratnes par tām. Tādēļ pastāv risks, ka sabiedrības intereses var tikt interpretētas caur amatpersonas personīgo interešu, izdevīguma vai politisko uzskatu prizmu.
Jāuzsver, ka svarīgs ir arī atklātums likumprojekta pieņemšanas laikā. Līdz šim gan likumprojekta pieņemšana ir noritējusi bez diskusijām, kaut gan atklātums un skaidrojums par likumprojekta jēgu būtu veids, kā veicināt sabiedrības izpratni par iepirkumu un līgumcenu robežām. Kā atzinis demokrātijas teorētiķis Roberts Dāls, tieši atklātums ir viens no pieciem patiesi demokrātiska procesa kritērijiem[6].
____________________________________________
[1] Statistisko pārskatu apkopojums par 2004.gadā Latvijas Republikā veiktajiem iepirkumiem. 5.lpp. Iepirkumu uzraudzības birojs (skatīts 21.11.2005.)
[2] Likumprojekta „Publisko iepirkumu likums” anotācija. 2.lpp. (skatīts 30.11.2005.)
[3] Report on the Transparency International Global Corruption Barometer 2004. Transparency International, 9 December 2004. (skatīts 30.11.2005.)
[4] Turpat.
[5] Likumprojekts „Publisko iepirkumu likums” (skatīts 17.11.2005.)
[6] Vairāk par demokrātiskā procesa kritērijiem skatīt : Rozenvalds J. “Demokrātija: problēmas un perspektīvas”. Grām: Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits. LU Akadēmiskais apgāds, 2005. 11-12.lpp.