Foto: N. Mežiņš

Kā atšķirt provokāciju no operatīvā eksperimenta, ko veic ar nolūku, atmaskot kukuļņēmēju? Kādos gadījumos šāds eksperiments ir pieļaujams un, kādas rīcības tā gaitā ir prettiesiskas?

Sakarā ar pēdējā laika aktivitātēm korupcijas apkarošanā, raksturojot kukuļņēmēju aizturēšanu pēc viņiem iedotā kukuļa saņemšanas, daži plašsaziņas līdzekļi sākuši lietot terminu “provokācija”, it kā liekot saprast, ka noticis kaut kas ne visai “likumīgs”. Tomēr tā tas nebūt nav.

Kā atšķirt provokāciju no operatīvā eksperimenta, ko veic ar nolūku atmaskot kukuļņēmēju, piedāvājot un arī iedodot viņam iepriekš iezīmētas naudas zīmes un tad aizturot ar tām kabatā?

Kaut gan sīkāk aprakstīt kādu operatīvā eksperimenta piemēru nav iespējams, jo tāpat kā citi operatīvās darbības pasākumi, tā paņēmieni, metodes un lietojamie tehniskie līdzekļi ir valsts noslēpums atbilstoši Operatīvās darbības likums 8.pantam, tomēr šis likums nosaka vairākus priekšnoteikumus, kuri ļoti strikti jāievēro, lai darbība būtu uzskatāma par operatīvo eksperimentu un tās rezultāts būtu pierādījums krimināllietā. Proti, likuma 15. pantā ir noteikts: “Operatīvais eksperiments, kura mērķis ir fiksēt, kā noziedzīgu vai citādu prettiesisku rīcību izraisošā situācijā rīkojas personas, attiecībā uz kurām tiek veikta operatīvā izstrāde, izdarāms tikai ar prokurora akceptu”. Savukārt, likuma 22.pantā paredzēts: “Ja operatīvās darbības subjekta rīcībā ir informācija par konkrētām personām … un tā dod pietiekamu pamatu turēt šīs personas aizdomās par noziedzīga nodarījuma gatavošanu vai izdarīšanu… tad pret šīm personām jāuzsāk operatīvā izstrāde”.

Kā redzams, pirmais no likuma striktajiem priekšnoteikumiem – operatīvo eksperimentu drīkst veikt tikai pret personu, par kuru jau ir informācija, kas dod pietiekamu pamatu turēt viņu aizdomās par gatavošanos ņemt kukuli vai, ka viņa to darījusi jau agrāk, jo tikai tad pret šo personu var tikt ierosināta likumā paredzētā operatīvās izstrādes lieta. Otrkārt – pirms šādas darbības jāsaņem prokurora, kurš pārbaudījis iepriekšminētā priekšnoteikuma esamību, akcepts. Tikai pastāvot abiem priekšnoteikumiem, kukuļa piedāvājums un došana ir operatīvais eksperiments, un kukuļņemšanas fakts uzskatāms par pierādītu, ja tā gaita un rezultāts attiecīgi fiksēti protokolā (ja vien iespējams, arī videoierakstā).

Lai operatīvā eksperimenta darbību nevarētu kvalificēt kā provokāciju, eksperimenta gaitā personai, kurai piedāvā kukuli ir jābūt brīvai rīcības izvēlei – ņemt vai neņemt kukuli. Tas tieši izriet no Operatīvās darbības likuma 4.panta noteikuma, ka “veicot operatīvās darbības pasākumus, aizliegts … kūdīt personas uz noziedzīgu rīcību…”. Ar “kūdīšanu” operatīvās darbības teorijā un praksē, tāpat kā krimināltiesībās, saprot rīcību, kuras rezultātā persona, kura nevēlas kaut ko darīt vai šaubās par to, tiek mudināta vai pārliecināta tomēr to darīt. Pie kam, nav svarīgi nevēlēšanās vai šaubu motīvi (principiāla nevēlēšanās izdarīt noziegumu, bailes no atmaskošanas vai citi). Tāpat nav svarīgi mudināšanā un pārliecināšanā lietotie argumenti – šāda rīcība vienmēr būs uzskatāma par kūdīšanu un kā tāda ir pretrunā ar likumu, tātad tā ir nepieļaujama. Likumā izmantoto terminu “kūdīšana” var aizstāt ar sadzīvē lietoto vārdu provokācija. Provokācija būs arī rīcība, kad, pat nepiedāvājot kukuli vai saņemot atteikumu to pieņemt, tā “devējs” konvertu ar naudu, “neņēmējam” nemanot, noliek uz žurnāla galdiņa, zem sedziņas vai avīzes, vai kur citur, kur tas pēc “kukuļņēmēja” aizturēšanas tiek atrasts un izņemts. Šāda rīcība jau būs krimināli sodāma pēc Latvijas Krimināllikuma 289. panta kā pierādījumu viltošana.