Raksts

Prostitūcijas profesionālais diskurss


Datums:
26. oktobris, 2005


Autori

Ligita Gustiņa


"Diena", 25.10.2005. Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)

Sabiedriskajā un arī politiskajā darba kārtībā ir aktualizējusies vai aktualizēta diskusija par prostitūciju.
Jāatgādina, ka Latvijā nodarboties ar prostitūciju nav aizliegts, taču aizliegta ir prostitūcijas organizēšana un sutenerisms. Savukārt par prostitūcijas pakalpojumu pirkšanu neviens netiek nosodīts — ne likumīgi, ne morāli. Gluži otrādi — tiek sodītas prostitūtas, ja nevar uzrādīt medicīnisku izziņu vai traucē neiesaistītas personas. Prostitūcija nav legalizēta, bet ir legāla. Sabiedrības attieksme skaidri nolasāma — sliktās meitenes uzbāžas godīgajiem pilsoņiem ar seksu.
Aizvien biežāk arī no politisku personu puses nākas dzirdēt argumentus par prostitūcijas atzīšanu kā profesionālu nodarbi. Tieslietu ministres Solvitas Āboltiņas plašsaziņas līdzekļos paustais sasaucas arī ar citu Jaunā laika politiķu uzskatu: “Prostitūcija ir vecākā profesija, tāda tā bijusi jau senatnē, un tāpēc nekas nav maināms.”
Ja neiedziļinās prostitūcijas būtībā, tad šķiet, ka savas miesas pārdošana ir savdabīgs darbs un, tā kā tas ir tik sens, tad jāpieņem kā “dabisks” un pašsaprotams. Vai prostitūcija ir profesija? Atbildēt var, izejot no pretējā — iedomāsimies, ka tā tiešām ir profesija.
Ja prostitūcija tiek atzīta par profesiju, tad tā ir institucionalizējama. Proti, ir jāizstrādā kādi noteikti kvalifikācijas rādītāji un noteikumi, kādā šāda kvalifikācija ir iegūstama. Prostitūcija būtu jāreģistrē profesiju klasifikatorā. Jāparedz skolas un profesionālās mācību programmas šā aroda apgūšanai, turklāt jāizstrādā kritēriji, kā kārtojami kvalifikācijas pārbaudījumi. Tur droši vien ietilptu ne tikai saviesīgu sarunu un klientu apkalpošanas māksla, bet arī vaginālās, orālās un anālās prasmes. Turklāt kādai eksaminācijas komisijai vajadzētu prast praktiski novērtēt, vai minētās prasmes ir apgūtas labā līmenī.
Profesionālās karjeras izvēles centrs pusaudžiem un jauniešiem varētu ieteikt izvēlēties prostitūtu arodu. To pašu varētu darīt skolas — virzīt meitenes uz vecākās un tātad arī cienījamākās profesijas apgūšanu.
Sieviešu bezdarbnieču skaits strauji saruktu, ja līdzās citām profesijām Nodarbinātības valsts aģentūra piedāvātu sievietēm pārkvalificēties par prostitūtām.
Tā kā visas profesijas ir cienījamas, tad būtu tikai pelnīti, ja prasmīgākās prostitūtas tiktu godinātas un viņām varētu pasniegt Triju Zvaigžņu ordeni par ieguldījumu Latvijas vīriešu apmierināšanā. Nenāktu arī par sliktu sarīkot vecākajai profesijai veltītus svētkus ar pasaules līderu piedalīšanos — Latvijas valstij nauda nāktu griezdamās. Katru gadu varētu rīkot konkursu par labāko prostitūtu pilsētā un klienti dienas laikrakstos un televīzijā varētu sniegt liecības par uzteicamajām darbiniecēm.
Tas pats, protams, attiektos arī uz sutenerismu, kuri būtu seksa menedžeri un uzņēmēji. Arī sutenerisms būtu jāatzīst kā profesija, to varētu apgūt skolās, varētu profesionāli orientēt jauniešus nesmādēt darbiņu — tirgot sievietes. Bordeļi būtu leģitīmi relaksācijas un atpūtas nami cienīgiem ģimenes tēviem, kur nolaist tvaiku. Izpriecu namu atklāšanā vajadzētu pieaicināt pilsētas mēru, un vietējam mācītājam vajadzētu to iesvētīt, lai labi turas un bizness iet no rokas.
Pašvaldībām būtu labs un drošs ieguvums, jo profesionālie dienesti un darbinieki (prostitūtas, suteneri, bordeļi) maksātu nodokļus. Par nodokļu naudu varētu ierīkot bērnu spēļu laukumus un uzturēt prostitūtu rajonus, kuros seksa klientiem ērtāk un anonīmāk piekļūt. Un kur nu vēl naudiņa, ko atstātu seksa tūristi, kuri jau tagad nesūdzas par plašo un draudzīgo piedāvājumu! Prostitūtu pakalpojumus varētu izmantot sociālo dienestu vajadzībām. Dānijā prostitūtas apkalpo invalīdus vīriešus, jo invalīdiem ir tiesības uz seksu. Zviedru laikraksts Dagens Nyheter citē dāņu sociālo darbinieku pieredzi, uz jautājumu par alternatīvām invalīdu tiesību nodrošināšanai viņi min tehniskas ierīces. Tātad pagaidām ir dzīvas sievietes ar tehnisku ierīču statusu. Ērti, turklāt nekādu ražošanas atkritumu un vides piesārņojuma!
Vai izklausās mazliet par traku un cinisku? Tomēr neļausimies pašapmānam, ka, profesionalizējot prostitūciju, tiks izrādītas rūpes un cieņa pret prostitūtām. Rūpes un cieņa tiek izrādīta pret prostitūciju un seksa industriju kā īpašu tautsaimniecības sektoru. Prostitūta jebkurā gadījumā ir tikai prece. Šādas preces patērētājs jeb klients ir prostitūcijas īstais balsts. Pircēju un pieprasījuma dēļ prostitūcija jau vispār ir iespējama.
Pašreiz Latvijas likumdošana piesedz seksuālo pakalpojumu pircēju, neapgrūtina viņu ar atbildību par savu neētisko rīcību — par naudu lietot cilvēku ķermeņus savu seksuālo vajadzību apmierināšanai. Klienti bez jebkādiem morāles apsvērumiem var pirkt sievietes tāpat kā tirgū gaļu, izspaidot ar pirkstu, kurš gabaliņš ir sulīgāks. Var apgalvot, ka Latvijas valsts akceptē cilvēku pirkšanu un sieviešu patērēšanu. Prostitūtu atbildība par prostitūciju nozīmē valsts kultivētus patriarhālus stereotipus par sievieti kā pakārtotu, vīriešu vajadzībām un labsajūtai domātu būtni.
Bieži mēdz apgalvot, ka cilvēks prostitūciju ir izvēlējies labprātīgi. Labs prāts ir visai nosacīts iemesls, ja cilvēks izvēlas sava ķermeņa atdošanu lietošanai par samaksu neskaitāmiem svešiem indivīdiem. Nav skaidrs, kāpēc miljoniem sieviešu labprātīgi sevi pārdod un miljoniem vīriešu labprātīgi pērk. Nav skaidrs, kāpēc tik daudzas sievietes ir preces un tik daudzi vīrieši ir patērētāji. Vai vaina meklējama psihes īpatnībās vai tomēr sociāli ekonomiskajā dzimumu nevienlīdzībā? Bieži vien brīvā izvēle nav lielāka kā tām prostitūtām, kuras pirms nedēļas tika atbrīvotas no kāda Lielbritānijas bordeļa — elektriskais žogs, kurā ieskriet, lai nosistos.
Tas, ka prostitūcija ir sena nodarbe, nenorāda to, ka sievietēm jau senatnē ir bijis darbs, bet gan to, ka sievietēm jau senatnē bijis sevi jāpārdod, lai izdzīvotu. Prostitūcija nav darbs, jo prostitūtas nepārdod savu darbu, bet gan savu ķermeni. Prostitūcijas gadījumā ķermenis ir prece, pats cilvēks — lieta, ko nopērk kāda vajadzību apmierināšanai. Likumīga prostitūcija ir un paliek prostitūcija — cilvēka miesas tirgošana. Pircēja atbrīvošana no jebkādas atbildības ir valsts atzīta un piesegta cilvēku pirkšana un pārdošana.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!