Foto: N. Mežiņš

Ko partijas sola pirms 8. Saeimas vēlēšanām, cik šie solījumi ir pamatoti un īstenojami, kā varētu veidoties partiju attiecības pēc vēlēšanām? Šie ir jautājumi, kas interesē vēlētājus, lai varētu izdarīt politisko izvēli. Šis raksts piedāvā pārskatu par priekšvēlēšanu īsajām programmām Saeimā esošajām partijām un tām, kurām socioloģiskās aptaujas ļauj cerēt uz iekļūšanu parlamentā. Pārskatā pievērsta uzmanība partiju orientācijai, kas ir svarīgs faktors, prognozējot iespējamās pēcvēlēšanu koalīcijas. Partiju orientāciju raksturo attieksme pret valsts lomu ekonomiskajos procesos, kā arī nostāja nacionālajā politikā. Partijas tiek vērtētas arī pēc to programmu konkrētības vai vispārīguma, kā arī pēc tā, vai izvirzītie uzdevumi vispār ir sasniedzami. Konkrētība programmās ir svarīga, jo tā var kalpot kā atskaites punkts attiecīgo politiķu darba vērtēšanai četru gadu laikā līdz nākamajām vēlēšanām. Savukārt, vispārīgi vai nereāli solījumi neuzliek atbildību un ir vēlētāju mānīšana, jo to izpildi nevar konkrēti pārbaudīt. Kā populistiski ir novērtēti solījumi, kuri ir praktiski nerealizējami un vispārīgi formulēti.

Valdošās partijas

Atšķirībā no citām partijām, valdošās koalīcijas politiskie spēki savās programmās pievērsuši uzmanību paveiktajiem darbiem. Apvienība Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK), runājot par paveiktajiem darbiem, atceras G. Krasta valdību, kas bija pie varas 6. Saeimas laikā. Iznāk, ka pēdējo četru gadu laikā nekas nav paveikts. Partija nav atbildīga vēlētāju priekšā, jo programmā vispār nav pieminēta labklājības joma, kuru ilgu laiku pārvaldījuši tēvzemieši. TB/LNNK toties “pieraksta” sev paveikto jomās (lauksaimniecība, ārpolitika), kuras politiski ir vadījušas citas partijas.

TB/LNNK labējā orientācija visprecīzāk izpaužas nacionālajos jautājumos, uzsverot nepieciešamību “attīstīt latvisku Latviju”, “nodrošināt latviešu zemnieku attīstību”, “atvieglot repatriāciju sveštautiešiem”. Arī vēlme samazināt nodokļus un aizstāvēt uzņēmēju intereses liecina par labēju politiku.

Tēvzemiešu izvairīšanās no politiskās atbildības par labklājību atspoguļojas arī solījumu daļā. Programmā tiek runāts tikai par finansējuma palielināšanu, nemaz nepievēršot uzmanību labklājības sistēmas darbībai un profesionalitātei, kā arī iespējamiem finansu līdzekļu iegūšanas avotiem. Tēvzemiešu plāni atbalstīt “kārtīgos vecākus” un atbrīvoties no “slaistiem un nejēgām” ir drīzāk populisma piemēri, jo šo saukļu izpilde ir praktiski neiespējama.

Latvijas ceļš (LC) ir vienīgā partija, kas kopš 5. Saeimas velēšanām ir bijusi pārstāvēta visās valdībās. Līdz ar to ir pamats prasīt lielāku atbildību no LC politiķiem par paveiktajiem darbiem. LC programmā ir tikai atzīmēts, ka partijas politiķi “nostiprinājuši valsts neatkarību, panākuši labas pārmaiņas Latvijā un sagatavojuši valsti dalībai ES un NATO”.

Saskaņā ar priekšvēlēšanu programmu LC ir konsekventi labēja partija, jo tā iestājas par cilvēku “brīvību pašiem veidot savu dzīvi”. Ekonomikā LC runā par attīstību pašu spēkiem, panākot plašu Eiropas līdzekļu piesaistīšanu. LC programmas konkrētība atklājas jautājumos par SAPARD un citu Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļu piesaisti Latvijas uzņēmējdarbībā, kā arī apņemšanās trīskāršot Reģionālā fonda finansējumu. Labējas partijas nostājai atbilst vēlme samazināt uzņēmuma ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļus. Nacionālajā politikā LC iestājas par sabiedrības integrācijas sekmēšanu, kas vairāk atbilst centriskai pozīcijai.

Ņemot vērā partijas ilgo pieredzi valdībā, no LC programmas vairāk varētu sagaidīt pretkorupcijas politikas jomā. Ienākumu sākumdeklarēšana un partiju finansēšanas atklātība, ko sola LC, ir tikai nelieli fragmenti no efektīvas pretkorupcijas politikas.

Arī Tautas partija (TP) kā valdības partija atzīmē, ka uzņēmusies atbildību par lauksaimniecību, izglītību, iekšlietām, finansēm un ekonomiku. Atšķirībā no citām programmām, TP programma ir izmantota kā tiešas komunikācijas līdzeklis ar potenciālo vēlētāju, jo sākumā ir norādīts TP bezmaksas tālrunis un Interneta mājas lapas adrese.

TP programma atbilst labējas politikas pamatnostādnēm. Par to liecina partijas princips, ka vairāk naudas ir jāatvēl “nodokļu maksātājiem, gan fiziskajām, gan juridiskajām personām”. No tā izriet arī partijas mērķis turpināt iesākto nodokļu samazināšanas politiku.

Lai gan kopumā TP programma ir noformulēta kā reālpolitiska, ar konkrētiem solījumiem, piemēram, minimālo algu palielināt līdz 95 latiem, ģimenes ārstu algu līdz 250 latiem, uzņēmuma nodokli samazināt līdz 1%, tomēr atsevišķas frāzes, piemēram, ka veselības aprūpes sistēma ir jāmaina, jāizbeidz nejēdzības medikamentu sistēmā, liecina par populistisku pieskaņošanos sabiedrības noskaņojumam.

Interesanti, ka valsts finanses, ekonomika, iekšlietas (TP politiski vadītās nozares) ir tās jomas, kas cieši saistītas ar korupcijas, kontrabandas un ēnu ekonomikas ietekmes novēršanu. TP programmā nav norādīts, ko partijai ir izdevies panākt šajās jomās un nav arī izvirzīti uzdevumi 8. Saeimai. Tas liecina par TP izvairīšanos risināt politiski jūtīgos jautājumus.

Saeimas opozīcija

Saeimā pārstāvētā savienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) savus paveiktos darbus parlamentā saista ar ietekmi pašvaldībās. Apgalvojums, ka PCTVL Rīgas vadībā “risina problēmas, ko labējās partijas ir uzkrājušas”, būtībā neko neizsaka, jo netiek minētas konkrētas jomas un darbi. Drīzāk šāda formulējuma mērķis ir piesaistīt to vēlētājus, kas dažādu iemeslu dēļ ir neapmierināti ar valdību un labējām partijām.

PCTVL ir kreisa partija, jo uzskata, ka “valstij ir jāizvēlas perspektīvas rūpniecības un lauksaimniecības nozares un jāsniedz tām ilglaicīgs atbalsts”. Iedzīvotāju nodokļa progresīvā likme un valsts ietekme ekonomikā liecina par kreisas politikas izvēli. Arī nacionālajā politikā PCTVL vēlas paplašināt pilsoņu loku – Latvijas pilsonības beznosacījumu piešķiršanu visiem nepilsoņiem un vienkāršotu naturalizāciju.

Interesanti, ka pretēji savam nosaukumam, PCTVL programmā daudz lielāku nozīmi piešķir valsts ekonomikai, nevis cilvēktiesību politikai. Pie tam lielākā daļa ekonomisko solījumu ir vērsta uz naudas tērēšanu. PCTVL programmā atklāts paliek jautājums par finansu avotiem un līdzekļiem.

Lai gan Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) līderis Juris Bojārs apgalvo, ka partija “nesola nekādus brīnumus” (Diena, 24.07.2002.), LSDSP īsā programma salīdzinoši ir visbagātākā ar populismu un vispārīgiem saukļiem. Piemēram, LSDSP sola “darbu katram darbspējīgam iedzīvotājam”, “sabiedrību bez trūcīgiem cilvēkiem”, “pacelt algas līdz ES līmenim”. LSDSP programma atklāj dažādas iekšējās pretrunas. Piemēram, moderno tehnoloģiju ieviešana nozīmē darba samazināšanos iedzīvotājiem, bet LSDSP sola gan tehnoloģijas, gan darbu. Partija sola piemaksu zālēm “pensionāriem, invalīdiem un 80 gadus sasniegušajiem”. Pensionāru un 80 gadīgo iedzīvotāju izdalīšana ir īpatnēja sociālo grupu klasifikācija.

LSDSP ir raksturojama kā kreisa partija, jo iestājas par valsts lielāku lomu ekonomiskajos procesos, par progresīvo nodokļu sistēmu. Vienlaikus nacionālajā politikā LSDSP ir kreisi centriska pozīcija, jo partija solās sekmēt sabiedrības integrāciju, nodrošināt mazākumtautību pamatizglītību dzimtajā valodā.

Sociāldemokrātu savienību (SDS) raksturo kreisa priekšvēlēšanu programma, kas ir vērsta uz ekonomisko līdzekļu dalīšanu un ierobežošanu. SDS programmā dominē sociālie jautājumi. Tā nosaka, ka lauksaimniecībai ir jābūt sociāli orientētai, sociālā aizsardzība ir galvenā joma, kurā nauda tiktu izmantota. Tāpat SDS īpaši izdala darba ņēmēju tiesību aizsardzības jautājumus. Kopumā programmas orientācija ir skaidri definēta, izņemot jautājumus, kas saistās ar finansējuma iegūšanas veidiem.

Jaunie kandidāti

Jaunā laika (JL) priekšvēlēšanu programma aptver daudzas jomas, tomēr tā sniedz minimālu ieskatu konkrētas politikas īstenošanā. Partijas programma ir deklaratīva un bagāta ar vispārīgiem saukļiem “mediķiem būs atbilstīga samaksa”, “valsts pārvalde kļūs efektīvāka”, “valsts naudas izsaimniekošana tiks izbeigta”, “tiesās strādās tikai godīgi tiesneši”. Partijas programmā dominē sociālie jautājumi. Lai gan programmā teikts, ka “bērnu tiesību aizsardzība būs mūsu prioritāte”, šī sadaļa ir viena no pēdējām. Vērtējot programmu, partijas apņemšanās samazināt nodokļus, samazināt valsts pārvaldes aparātu kā arī pastiprinātas rūpes par latviešu valodu liecina par JL labējo raksturu. Tomēr kopumā konkrētības trūkums JL programmā liedz arī precīzāk definēt partijas politiku. Konkrētības trūkumu var skaidrot ar šīs partijas neesošo pieredzi, kā arī centieniem piesaistīt pēc iespējas plašāku vēlētāju loku. Partijas programma ir balstīta uz iedzīvotāju uzticēšanos, nevis uz racionāla reālpolitiska modeļa piedāvāšanu.

Konkrētības trūkumu JL programmās papildina arī iekšējās pretrunas. Tā, piemēram, izvērstajā programmā tiesību aizsardzības jomā JL apņemas “panākt tiesu reālu neatkarību no politiskā un ekonomiskā spiediena”, kā arī “garantēt katrai personai godīgu, atklātu, kompetentu un objektīvu tiesu, kas balstās uz likumu”. Turpretī īsajā programmā JL apgalvo “vainīgie saņems bargus sodus, jo tiesās strādās tikai godīgi tiesneši”. Balstoties uz izvērsto programmu, izriet, ka vainīgajiem ir jāsaņem atbilstošs sods, ko nosaka likums. Politiķu uzskats par to, kas ir godīgi tiesneši un kādi ir godīguma kritēriji, kā arī vēlme redzēt tiesās sev vēlamos tiesnešus ir pretrunā ar tiesu neatkarības principu, ko sludina pats JL.

Zaļo un Zemnieku savienība savā programmā akcentē uzņēmējdarbības jautājumus, uzsverot mazo un vidējo uzņēmēju intereses. Tas atbilst labējai politikai. Interesanti, ka lauksaimniecības un vides jautājumi partijas programmā ir sekundāri. Labējo radikālismu zemnieki un zaļie demonstrē nacionālajā politikā: “Tikai latviešu tautai ir tiesības noteikt Latvijas valsts nākotni.” Tas nozīmē, ka saskaņā ar programmu Latvijas pilsoņi tiks iedalīti latviešos un nelatviešos. Pie tam vieniem būs tiesības lemt par valsts nākotni, bet citiem – nē. Ironiski, ka jau nākamajā programmas punktā ir norādīts, ka, iestājoties ES, partija “nepieļaus jebkādu Latvijas iedzīvotāju diskrimināciju”. Līdz ar to kopumā paliek neskaidra zemnieku un zaļo attieksme pret nacionālo politiku.

Partiju saderība

Politisko partiju dalīšana kreisajos un labējos ir svarīga, lai pēc vēlēšanām varētu prognozēt iespējamās valdības koalīcijas un opozīciju. Ja partijām ir līdzīga orientācija un programmas, tad vēlētājiem ir vieglāk paredzēt politiku un tās sekas. Turpretī, ja viena spārna politiķi var pēc vēlēšanām vienoties ar pretējas ideoloģijas politiskiem spēkiem, tad būtībā ir apkrāpti vēlētāji un ir aizmirstas viņu intereses.

Vērtējot tikai partiju programmas un nerēķinoties ar politiķu personiskajām attiecībām un pretenzijām uz amatiem, skaidri iezīmējas labējas politikas dominēšana. Pēc programmām vistuvāk labējā spektrā atrodas LC un TP, kā arī TB/LNNK, kas atšķirībā no koalīcijas partneriem vairāk akcentē nacionālo politiku.

Tāpat visai pārliecinoši iezīmējas kreisā spektra partijas – PCTVL, LSDSP un SDS. Pēc programmām visām šīm partijām ir līdzīgs redzējums uz sociālo politiku un ekonomiku. Atšķirības izpaužas nacionālajos jautājumos, kur PCTVL pārstāv kreiso intereses, bet LSDSP un SDS ir vairāk centriski orientētas.

Programmas deklaratīvais raksturs liedz noteikt JL potenciālos partnerus. No vienas puses, partijas labējās ekonomiskās nostādnes JL tuvina LC, TP un TB/LNNK. No otras puses, teorētiski nevar izslēgt JL sadarbību ar LSDSP, SDS. Interesanti, ka gan LSDSP, gan JL ir vienīgās partijas, kas savos saukļos deklarē apņemšanos atdot valsts varu tautai. Lai arī populisms, tomēr tas liecina, ka abām partijām ir līdzīgs redzējums uz pašreizējām varas un sabiedrības attiecībām.

Zaļo un zemnieku apvienībai kā labējam politiskam spēkam ir daudz vairāk līdzību ar LC, TP un TB/LNNK, nekā citiem politiskajiem spēkiem. Tas ļauj secināt, ka pēc 8. Saeimas vēlēšanām Latvijā būs labēja koalīcijas valdība, bet tās pārstāvniecība ir atkarīga no iegūto balsu skaita, politiskiem mērķiem un stratēģijas, kā arī politiķu savstarpējām attiecībām un pretenzijām uz amatiem.