Foto: claudia vieira
Gribētos, lai valdības diskusijās ar sociālajiem partneriem un sabiedrību tiktu veidots skaidrāks priekšstats par ilgtermiņa mērķiem nodokļu politikas jomā.
Noslēdzies ikgadējais valsts budžeta pieņemšanas cikls, kurš šoreiz ir bijis ievērojami saspringtāks un neprognozējamāks. Drāma izpalika vienīgi pašā pēdējā posmā, jo koalīcijas deputātu balsojums lielus pārsteigumus neatnesa. Lai gan publiskajā telpā spekulācijas par šo tēmu bija, valdības krišanas (gāšanas) scenārijs šoreiz netika īstenots, kaut arī šādi precedenti nebūtu tālu jāmeklē – piemēram, Induļa Emša (ZZS) valdības krišana 2004.gadā. Kaut arī daudzi no saspringtākajiem pārdzīvojumiem ir aiz muguras, neaizmirsīsim, ka budžeta īstenošanas posms – nākamais gads – nebūt nesola atelpu. Vēl arvien ir palikušas neskaidrības par Latvijas ekonomikas stabilizāciju, kas būtiski var ietekmēt budžeta izpildi. Arī mijiedarbība starp budžeta kontekstā pieņemtajiem nodokļu politikas lēmumiem un budžeta izpildi paliek neskaidra. Tāpēc šajā rakstā centīsimies vērtēt paveikto un iezīmēt nākamā gada izaicinājumus.
Rotaļas ar nodokļiem
Budžeta pieņemšanas politekonomiskais konteksts šogad ir bijis ārkārtīgi sarežģīts. Situāciju būtiski sarežģīja gan ekonomiskā krīze, gan koalīcijā pastāvošās domstarpības, gan arī nākamā gada Saeimas velēšanas. Pieņemtais budžets vairāk liecina nevis par valdošās koalīcijas vienprātību, bet gan par zināmu bezizejas situāciju, kurā Latviju nostādījusi iepriekšējo gadu vieglprātīgā pieeja. Sasniegtais līdzsvars ir ļoti trausls, bet šķiet, ka tā izjaukšana patlaban tomēr nav valdošās koalīcijas partiju interesēs. Situācija gan, visticamāk, būtu citāda, ja lēmumus lielā mērā neietekmētu nepieciešamība saņemt un izmantot starptautisko aizdevēju naudas līdzekļus. Tomēr, ja makroekonomiskais konteksts pašlaik ir visai viennozīmīgs (straujš ekonomiskās aktivitātes kritums ar sekojošu stagnāciju), un, saglabājot fiksēto lata kursu, Latvijai nav citas izejas kā veikt sāpīgo budžeta konsolidāciju, tad būtu vērts mazliet pakavēties pie tā, kā šī konsolidācija tiek veikta, galvenokārt – kādas nodokļu izmaiņas ir pieņemtas, kādas ir šo lēmumu sekas un ko tas nozīmēs ilgākā laika posmā.
Iepriekšējo gadu nodokļu politika Latvijā jau izpelnījusies dažādus komentārus. Kopumā tā bija salīdzinoši neizdevīga cilvēkiem, kas ienākumus gūst no darba samaksas. Ne reizi vien dzirdējām komentārus, ka Latvijas līdzšinējā nodokļu sistēma bija izdevīgāka turīgiem cilvēkiem – atcerēsimies kaut vai salīdzinoši zemo uzņēmumu ienākuma nodokli, niecīgos nodokļus nekustamajam īpašumam un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu maksimālo limitu. Pat ja nebūtu krīzes, nodokļu sistēmā bija nepieciešamas pārmaiņas, tomēr ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un politiskā situācija ir ieviesusi būtiskas korekcijas.
Šī gada laikā nodokļu sistēma ir piedzīvojusi lielas izmaiņas, tomēr no malas tās diemžēl drīzāk izskatās haotiskas, ne mērķtiecīgas, un var rasties pamatotas šaubas par to ilgtspēju. Viens no būtiskākajiem iebildumiem šajā kontekstā saistīts ar nodokļu sistēmas prognozējamību. Attiecībā uz nodokļu izmaiņām no valdības šogad ir saņemti visdažādākie signāli. Veiktās izmaiņas bieži vien nav bijušas konsekventas – minēsim kaut vai pēkšņās nodokļa likmju izmaiņas dzīvojamajai platībai. Arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa gadījumā sākotnēji – 2009.gada vidū – redzējām neadekvātu pieeju, kura vērsta uz neapliekamā minimuma samazināšanu, kas negatīvi ietekmētu sociāli neaizsargātākos, bet vēlāk likmes paaugstināšanu visiem no 2010.gada, atsakoties no atvieglojumu samazināšanas. Šāda „rotaļāšanās” ar nodokļiem paliks gan Latvijas iedzīvotāju, gan arī ārvalstu interesentu atmiņā daudz ilgāk, nekā mums gribētos, un noteikti neveicinās ticību nodokļu sistēmas stabilitātei.
Kārtējo vilšanos ir sagādājis lēmumu pieņemšanas process. Valdošā koalīcija bieži atgādināja „melno kasti”, no kuras varēja sagaidīt neprognozējamas izmaiņas. Atcerēsimies kaut vai neparasti straujās „mājokļu nodokļa” likmes izmaiņas, kuras galu galā tika pieņemtas kādā dīvainā progresīvi-regresīvā variantā ar zemām, bet nomināli progresīvām likmēm. Tomēr minimālais 5 latu gada maksājums nosaka, ka daļai iedzīvotāju ar nelieliem mājokļu īpašumiem efektīvā nodokļa likme var būt augstāka par 0,1%). Kaut arī šis „melnās kastes” princips nav nekas jauns Latvijas politikā, tas neveicina sabiedrības uzticību pieņemtajiem lēmumiem, bet gan drīzāk vedina uz sazvērestības teoriju radīšanu.
Pašreizējā situācijā ir svarīgi aplūkot ne tikai nodokļu likmes, bet arī nodokļu administrēšanu. No nodokļu iekasēšanas viedokļa ir skaidrs, ka vieglāk kontrolēt tos nodokļus, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, nevis tos, kas saistīti ar darba samaksu. Latvija tomēr vēl arvien cenšas palielināt ieņēmumus abās minētajās jomās, ieviešot jaunus, ar nekustāmo īpašumu saistītus nodokļus, kā arī paaugstinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi. Lai nodokļu maksātājs neslēptu ienākumus, būtu svarīgi vismaz saglabāt nodokļu maksāšanas motivējošo aspektu, par kādu, piemēram, varētu saukt iemaksas pensiju 2.līmenī. Bez tam, ņemot vērā, ka darbaspēka nodokļi Latvijā jau pašlaik ir salīdzinoši augsti, pieaug risks, ka augstāka nodokļa likme var nenest gaidītos rezultātus. Ja vēl pirms diviem gadiem vidējais Latvijas iedzīvotājs ar zināmu sapratni uztvēra Valsts ieņēmumu dienesta (VID) reklāmas kampaņu „Stulbi. Alga aploksnē”, tad tagad šķiet, sabiedrības attieksme ir būtiski mainījusies. Vēl jo vairāk – valsts amatpersonas jau tagad ir spiestas ķerties pie represīva rakstura izteikumiem, ka sagaidāma nodokļu nomaksas kontroles pastiprināšana nākamajā gadā. Tas nozīmē, ka nākamais gads daudziem nodokļu maksātājiem liks izdarīt dažādas izvēles arī individuālajā līmenī. Piemēram – vai slēgt mutisku vienošanos ar darba devēju uz abpusēji izdevīgiem nosacījumiem? Vai arī – ko darīt, ja Jums kā regulāram (pazīstamam) klientam tiek piedāvāta iespēja pirkt preci vai pakalpojumu bez pievienotās vērtības nodokļa nomaksas?
Bez motivācijas maksāt
Diezgan liels sarūgtinājums ir par izmaiņām pensiju sistēmā. Atgādināsim, ka pensiju sistēmas reforma tika uzsākta jau 90.gados, un tā sākotnēji paredzēja pakāpenisku valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) likmes samazināšanu, kā arī 2.pensiju līmeņa izveidi. Pie tam tika paredzēts, ka iedzīvotāju iemaksu proporcija pakāpeniski palielināsies par labu 2.pensiju līmenim, kas faktiski motivēja 2.pensiju līmeņa dalībniekus legalizēt savus ienākumus. Kaut arī pārejas procesa sākums bija daudzsološs un valsts speciālais budžets tā sauktajos treknajos gados darbojās ar ievērojamu pārpalikumu, pēdējie notikumi jau ir būtiski iedragājuši situāciju. Diemžēl patlaban no motivācijas veikt iemaksas 2.pensiju līmenī ir palikušas tikai nožēlojamas atliekas. Jau 2008.gadā tika lemts par iemaksu īpatsvara samazināšanu līdz 2%, un šī norma būs spēkā 2009. un 2010.gadā. Tādējādi sākotnējais plāns, kurā tika paredzēts sasniegt 10% iemaksu līmeni, ir atlikts uz nenoteiktu laiku. Kaut arī šīs izmaiņas īstermiņā nedaudz atvieglo situāciju valsts speciālajā budžetā, tās ir izteikti nemotivējošas un liek nodokļu maksātājiem kārtējo reizi apšaubīt savu izvēli maksāt nodokļus godīgi. Tie cilvēki, kuri ticēja 2.pensiju līmeņa ilgtermiņa nozīmei, tagad saprot, ka no samazinātā iemaksu procenta, kas tiek uzkrāts šajā līmenī, diez vai iznāks kāds būtisks papildinājums gaidāmajai pensijai. Un arī 1.pensiju līmeņa gadījumā esošie pensionāri ir sāpīgā veidā noskaidrojuši, ka piešķirtā valsts pensija var nebūt tik nemainīga, ka agrāk šķita.
Domāju, ka nodokļu sistēmas prognozējamības trūkums jau tagad ir nozīmīgs zaudējums. Tas būtiski ietekmē gan vietējos uzņēmumus un iedzīvotājus, gan arī ārvalstu investorus. Domāju, ka nākamajos piecos gados esošajām valdībām būs visai grūti pārliecināt nodokļu maksātājus par nodokļu politikas uzticamību un prognozējamību. Būtu svarīgi atrast kādu ticamu veidu, kā informēt sabiedrību, kāds tad būs Latvijas vidēja termiņa un ilgtermiņa nodokļu sistēmas modelis. Vai tas būs līdzšinējais modelis, kura nosacījumi bija izdevīgāki salīdzinoši turīgākajām personām, tas ir – bez kapitāla pieauguma nodokļa un ar minimāliem nodokļiem uz īpašumu? Vai arī Latvija virzīsies uz citu modeli. Skandināvijas augsto nodokļu pieeja? Orientācija uz investīciju piesaisti ar zemu nodokļu palīdzību? Šķiet gan, ka pašlaik šis galamērķis nav īsti skaidrs, jo samilzušās īstermiņa problēmas ir bijušas svarīgākas. Tāpēc gribētos, lai valdības diskusijās ar sociālajiem partneriem un sabiedrību tiktu veidots skaidrāks priekšstats par ilgtermiņa mērķiem nodokļu politikas jomā. Līdz šim šādi jautājumi nav tikuši plaši diskutēti, bet Latvijai, atsākot ekonomikas izaugsmi, būs svarīgi izprast, kāda nodokļu sistēma ir vispieņemamākā un vislabāk atbilst sabiedrības interesēm. Arī jautājums par motivāciju maksāt nodokļus Latvijā paliek aktuāls pie jebkuras pieejas, īpaši, ņemot vērā nodokļu maksātāju izvēles iespējas Eiropas Savienības kontekstā.