Latvijas avīze, 02.01.2007Saruna ar LU habilitēto politoloģijas zinātņu doktori Rasmu Šildi-Kārkliņu, vienu no Latvijas tiesībsarga amata kandidātiem

Kā, jūsuprāt, izskaidrojams televīzijas skatītāju lielais atbalsts jums raidījumā “Kas notiek Latvijā?”? Par jums nobalsoja vairāk nekā pieci tūkstoši skatītāju.

Es pēdējo gadu laikā bieži esmu uzstājusies dažādās intervijās – gan radio, gan presē. Nesen latviešu valodā iznāca arī manis sarakstītā grāmata par korupciju. Turklāt es pasniedzu arī Latvijas Universitātē. Tā, ka esmu uzrunājusi visai plašu sabiedrību.

Šķiet, jau ierasts, ka televīzijas aptaujās simpātijas parasti ir nevis valdības, bet opozīcijas kandidāta pusē. Var domāt, ka sabiedrība jūsu vārdu ierakstījusi opozīcijas listē un no jums kā jaunās tiesībsardzes gaida varonīgu darbību. Laikā, kad tiesībsargam esot jābūt nepolitiskam.

Es neteiktu, ka mani identificētu ar kādu politisko virzienu. Man tādu saistību nav. Viens no nosacījumiem tiesībsarga amata kandidātam ir politiska neitralitāte. Varbūt zināms izskaidrojums tam, ka raidījuma skatītāju simpātijas nosvērās manā pusē, meklējams otra kandidāta Baloža kunga saistībā ar Tautas partiju. Vairāki žurnālisti Baloža kungam vaicāja, vai viņš tiesībsarga amatā varētu būt politiski neatkarīgs. Kā esmu sapratusi, tas būtiski šķitis arī Saeimas deputātiem.

Kā novērots, lai kandidētu uz amatiem, cilvēki iestājas kādā partijā vai izstājas no partijas.

Baloža kungs jau teica: viņš nogaidīšot Saeimas balsojumu par tiesībsarga amata kandidātiem un no Tautas partijas izstāšoties tikai ievēlēšanas gadījumā.

Tiesnesim, tiesībsargam vai citām amatpersonām jābūt bezpartijiskam, pieņemot lēmumus. Citā laikā amatpersonām var būt savi politiskie ideāli un simpātijas. Kāpēc no tiem būtu jāatsakās?

Izšķiroša ir tiesībsarga kā institūcijas politiskā neitralitāte, stāvēšana pāri partiju lietām ir viens no iemesliem, kāpēc piekritu kandidēt uz šo amatu. Otrs iemesls – tāpēc, ka tā būs jauna valstiska institūcija, kurai atvēlēta īpaša loma. Patiesību sakot, es uzskatu, ka tiesībsarga amatā partijiskuma principus īstenot nemaz nav iespējams, jo tiesībsarga galvenais uzdevums ir sargāt indivīdu un dažādu sabiedrības grupu tiesības.

Kādas institūcijas tiesībsarga postenim atbilst citās valstīs?

Ombuds jeb tiesībsargs ir eiropeiska tradīcija. Tagad arī Eiropas Savienībai ir savs ombudsmenis, pie kura var vērsties katrs ES pilsonis, tātad, arī Latvijas pilsoņi. ES tiesībsargs pēc izcelsmes ir grieķis un, līdzīgi kā es, ieguvis politologa izglītību un strādājis ASV.

Amerikā tiesībsarga institūcija nepastāv. To atsver daudz spēcīgāka pilsoniskā sabiedrība nekā Latvijā. ASV darbojas daudzas nevalstiskās organizācijas, kas aktīvi aizstāv tiesības, piemēram, uz brīvu vārdu un citas.

Ombuda institūcijas darbojas Skandināvijas valstīs un kādu laiku jau pastāv arī Lietuvā un Igaunijā.

Vai, jūsuprāt, Latvijas sabiedrībai ir pareizs priekšstats, kādu palīdzību no tiesībsarga biroja var gaidīt?

Šobrīd daudzi vēl laikam to neizprot, un tieši tāpēc es gribēju rosināt sabiedriskās diskusijas: lai tiesībsarga institūciju popularizētu un cilvēkiem izskaidrotu, kas ir un kas nav tā spēkos. Zināms, tiesībsargs nevarēs atrisināt pilnīgi visas problēmas…

Vai tiesībsarga pienākumi un iespējas attiecas tikai uz valsts iestādēm?

Nē. Šķiet, pasaulē tiesībsarga institūcija kļūst arvien populārāka, jo mūsdienu birokratizētajā pasaulē arvien vairāk iedzīvotāju jūtas bezspēcīgi cīņā ar dažādām iestādēm. Piemēram, ja starp kādu iedzīvotāju un uzņēmumu, teiksim, “Lattelecom”, “Latvenergo” vai citu rastos konflikts, tad tiesībsargs varētu palīdzēt meklēt izlīgumu.

Vai uz tiesībsarga palīdzību var cerēt privāto namu dzīvokļu īrnieki?

Gribas cerēt, ka kaut daļēji jā.

Tiesībsargam ir divi būtiski uzdevumi. Viens – raudzīties, lai tiktu ievērotas un netiktu ierobežotas tiesiskās procedūras. Otrkārt, kas varbūt būtu vēl būtiskāk – tiesībsargs reizē ir vidutājs un iedzīvotāju pārstāvis saskarsmē ar valsts un cita veida pārvaldi, piemēram, pašvaldībām.

Vai likums tiesībsargam ļauj pieprasīt grozīt likumus?

Nē, tiesībsargs var tikai ieteikt likumu labojumus.

Un, kas šajā gadījumā ir vēl interesantāk, tiesībsargs var vērsties Satversmes tiesā. Tas var būt veids, kā netieši pārbaudīt kādu likuma normu vai mudināt uz jauniem likumdošanas priekšlikumiem.

Valsts valodas inspekcijas kontroles daļas vadītājs Kursīša kungs intervijā mūsu laikrakstam stāstīja, ka viņam nācies sodīt Daugavpils pašvaldības vadītājas vietnieku par to, ka viņš vai nu nerunā, vai neprot valsts valodu.

Par Valsts valodas likuma neievērošanu nācies sodīt pat Valsts cilvēktiesību biroja direktora pienākumu izpildītāju Diānu Šmiti, jo birojā izvietotie informatīvie biļeteni bijuši tikai krievu valodā. Kursīša kungs pat uzskata, ka VCB atklāti aizstāvot tikai krieviski runājošo intereses. Tas liek domāt par tiesībsarga biroja izveidošanu.

Lai arī tiesībsarga biroju paredzēts veidot uz Valsts cilvēktiesību biroja bāzes, šīs jaunās iestādes uzdevumi būtiski paplašināsies. VCB līdz šim vairāk rūpējās tikai par cilvēktiesību ievērošanu, turklāt visai šaurā nozīmē. Tieši tāpēc birojā vērsušies pārsvarā krievvalodīgie.

Tiesībsarga biroja uzdevumi būs daudzkārt plašāki, jo tam jāaizstāv visu iedzīvotāju, tātad arī latviešu, tiesības.

Man būtiska šķiet arī vājāko sabiedrības grupu – bērnu, invalīdu, pensionāru – tiesību aizstāvība. Ja mani ievēlēs amatā, es par prioritāti uzskatīšu aktīvāku pievēršanos tieši šiem jautājumiem.

Kā vērtējat to, ka Latvijā cilvēktiesību lozungus bieži izmanto politiskās cīņas maskēšanai?

Cilvēktiesības ir daudz plašāks jēdziens, nekā sabiedrībā pieņemts domāt. Cilvēktiesības nenozīmē tikai kādu atsevišķu mazākuma grupu tiesību izcīnīšanu. Tieši pretēji – te jārunā par katra cilvēka, katra iedzīvotāja tiesībām.

Ir arī samērā jaunas tiesības, ko aizstāvēs Latvijas tiesībsargs. Pēc Egila Levita teiktā, Latvija aizsteigusies priekšā daudzām citām valstīm, jo likumos noteiktas tiesības uz labas pārvaldības principu ievērošanu dažādās iestādēs. Tas nozīmē, ka pēc iespējas jāsamazina visi birokrātiskie šķēršļi, ar kādiem cilvēki saskaras attiecīgajā iestādē.

Tiesības jau ir. Bet kā ar to īstenošanu?

Te arī ir šis izaicinājums: vai jaunais tiesībsargs spēs to panākt. Tiesībsarga rīcībā ir dažādi instrumenti, piemēram, Valsts pārvaldes likumā minēts iestādes darba pašuzlabošanas process. Man šķiet, daudzi ierēdņi arī vēlētos uzlabot situāciju savā iestādē, bet varbūt viņiem nav īsti skaidrs, kā labāk rīkoties.

“Latvijas Avīzes” lasītāji par absurdu uzskata, ka par braukšanu dzērumā vai citiem pārkāpumiem aizturēto vārdus sabiedrībai neizpauž. Publiskumu neļaujot Personu datu aizsardzības likums. Biedē, ka “atklātumu nesaprastu”. Jāpiebilst, ka cietušo vārdus gan nosauc.

Tiesības attīstās, un, piemēram, ASV pēdējā laikā ļoti uzsver upuru tiesības. Ja kāds ticis apzagts vai ja izdarīts noziegums pret personu, tad uzsver, ka cietušajiem ir tiesības, piemēram, uzstāties tiesā, iegūt dažāda rakstura informāciju par noziegumu, saņemt kompensācijas… Jāvērtē, kādus likumu uzlabojumus varētu rosināt Latvijā.

Jau minētajā sakarā apspriedāmies ar toreizējo Saeimas Iekšlietu komisijas priekšsēdētāju Dalbiņa kungu, un viņš solījās ierosināt likuma grozījumus, lai sabiedrība varētu uzzināt likumpārkāpēju vārdus. Bet Dalbiņa kungs sāka bažīties: cilvēktiesību aizstāvji mums neļaus! Mani biedē, ka cilvēktiesību aizstāvji ir nedaudz atrāvušies no reālās dzīves un viņu darbībā jau jūtama tāda kā sektantiska pieskaņa.

ASV ir stingri nodomi pastiprināt prasības šīs valsts pilsonības kārotājiem. Arī Lielbritānijā, Nīderlandē un citur noteiktas stingrākas prasības pilsonības iegūšanai. Vai šāda rīcība Latvijā būtu pretrunā ar cilvēktiesībām?

Nē, pilsonības iegūšanas kritēriji ir katras valsts politisks lēmums. Arī Eiropas Savienība visus pēdējos gadus ir atzinusi Latvijas tiesības pašai izšķirt jautājumus saistībā ar pilsonību.

Pērn 16.martā latviešus nelaida pie Brīvības pieminekļa. Biedēja ar nekārtībām. Toreiz mums tika stāstīts, ka šāds lēmums pieņemts valsts drošības dēļ. Pēc tam gan drošības policijas priekšnieks mierināja, ka visvisādu radikāļu valstī neesot vairāk par simtu.

Pulcēšanās un demonstrāciju brīvības ir pilsonisko brīvību pamatā. Un, kā par šiem jautājumiem nesen lēmusi Satversmes tiesa, šīs pamatbrīvības nedrīkst ierobežot, ja nu gluži nedraud katastrofa, epidēmija vai kāds cits tikpat nopietns faktors.

Mums bieži nākas dzirdēt, sevišķi no dažu krievu avīžu un partiju darboņu puses: Eiropa jūs piespiedīs, un, ja ne šogad, tad nākamgad jūs darīsiet to un šito. Šurp brauc dažādi Eiropas institūciju pārstāvji, kuru privātais, bieži aplamais, analfabētiskais viedoklis par situāciju Latvijā tiek pasniegts kā Eiropas institūciju viedoklis. Cik daudz mums jārēķinās ar spiedienu un pamācībām no Eiropas puses?

Pamācības var uzklausīt. Būtiski ir izvērtēt tiesisko pusi, piemēram, vai Strasbūras cilvēktiesību tiesā Latvijai jārēķinās ar kādu tiesu lietu. Taču pēdējā laikā tās spriedumi mūsu valstij bijuši pārsvarā labvēlīgi.

Nereti atsaucas uz Eiropas Padomi, bet EP ir tikai ieteikuma tiesības, tā nevar neko uzspiest. Turklāt EP nav monolīta, tajā ir dažādi strāvojumi…

Vai Latvijai visiem šiem strāvojumiem jāpakļaujas? Valstij jādomā par savu nacionālo interešu aizstāvību.

Nav runas par pakļaušanos. Latvija EP ieteikumus var pieņemt un var nepieņemt. Šobrīd Latvijai ir ļoti maz pārmetumu starptautiskā līmenī, salīdzinot, piemēram, ar Krieviju, kurai ir adresēti daudzi asi pārmetumi attiecībā uz preses brīvību, cilvēktiesībām un minoritāšu tiesībām. Rasisms Krievijā kļuvis ekstrēms, jo rases dēļ cilvēki nereti tiek pat nogalināti. Tādas lietas Latvijā nenotiek, un, manuprāt, Latvija starptautiski nekādā veidā netiek rāta. Tieši pretēji, izskan, ka Latvija var būt paraugs, teiksim, Gruzijai un citām valstīm, kas demokratizējas. Daudzos jautājumos Latvija ir pozitīvs tēls.

Bijuši gadījumi, kad, meklējot darbu valsts iestādēs, kandidātiem tiek prasītas obligātas krievu valodas zināšanas. Vai tā nav valsts valodas apiešana? Krievu valoda jau ilgāku laiku skolu programmās nav obligāts mācību priekšmets.

Jā, prasība amata kandidātiem prast krievu valodu var būt tiesību pārkāpums, ja šī valoda nav tieši nepieciešama darba pienākumu veikšanai, piemēram, ja uzņēmumam izveidoti sakari ar Krieviju un tas meklē darbiniekus starpvalstu sadarbībai.

Tiesājot “PCTVL” aktīvistu Aleksandru Giļmanu, tiesa konstatēja, ka viņš neesot aicinājis varmācīgi gāzt valsts iekārtu. Vai tas nozīmē, ka ir nevarmācīgs, likumīgs ceļš, kā viņš to drīkst darīt?

Tas ir tāds āķīgs jautājums… Indivīdam ir tiesības uz politiskām aktivitātēm un brīvu runu. Satversmes pamatos arī ir noteikts, ka Latvija ir demokrātiska valsts. Tātad šo mūsu valsts iekārtu nevar tik vienkārši likvidēt. Satversmi var mainīt tikai ar divu trešdaļu Saeimas deputātu piekrišanu vai tautas nobalsošanā. Tāpēc es par Satversmes pastāvēšanu bažas neizjūtu. Man šķiet, šāda veida apdraudējuma, kā jūs minējāt, Latvijai šobrīd nav un tas nedraud.

A. Giļmans avīzē “Čas” pirms pāris gadiem izteicies: “Mēs pat neiedomājamies, kā vēlētos dzīvot, ja mums neviens netraucētu. Varbūt kā Tatarstānā – pievienoties Krievijai, atmetot latviešiem autonomiju, vai kā Piedņestrā, formāli vienotā valstī nodibinot savu varu. Iespējami jebkuri varianti, un tos jāsāk publiski apspriest.”

Kā jau teicu, Latvijā pastāv viedokļu brīvība… Bet viņa teiktais nav nopietni ņemams. Reālajā politiskajā situācijā tādi scenāriji, manuprāt, nav iespējami.