Raksts

Privilēģija klusēt


Datums:
21. maijs, 2007


Foto: Mark Lee

Tiesas prasībai žurnālistam atklāt informācijas avotu ir jābūt samērīgai — salāgojot šo prasību ar iegūtās un publicētās informācijas sabiedrisko nozīmīgumu.

No žurnālistikas kā sociālās komunikācijas viedokļa Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas spriedums, ar kuru par informācijas avota neatklāšanu tika notiesāts Neatkarīgās žurnālists Uldis Dreiblats, izgaismo trīs sabiedriski nozīmīgas lietas.

Pirmkārt, žurnālistu tiesības neatklāt informācijas avotu, kamēr tiesa to neprasa, ir privilēģija, kuras nav citiem sabiedrības locekļiem un kura žurnālistiem ir piešķirta ne jau tādēļ, ka viņi būtu vienlīdzīgāki par citiem, bet gan pašas sabiedrības pašaizsardzības nolūkos — lai žurnālistika un vispār masu mediji kā sabiedrības apakšsistēma varētu īstenot savu specifisko funkciju, ko nevar neviens cits. Proti, diriģēt sabiedrības pašnovērošanu, neatkarīgi un adekvāti novērojot politikas, ekonomikas, tiesību un sociokultūras apakšsistēmas. Ja šī funkcija — skats no malas un uz pirkstiem tiem, kas ir pie varas — netiek īstenota brīvi un kvalitatīvi, sabiedrība tiek dezorientēta un līdz ar to nespēj atbilstoši reaģēt uz reāliem izaicinājumiem.

Tātad arī tiesas prasībai žurnālistam atklāt informācijas avotu ir jābūt samērīgai —salāgojot šo prasību ar iegūtās un publicētās informācijas sabiedrisko nozīmīgumu. U. Dreiblata notiesāšanas gadījumā samērīgums nav ievērots, tādēļ žurnālistu profesionālās apvienības vadītāja viedoklis jau nākamajā rītā pēc tiesas tika pausts masu medijiem — spriedums ir jāpārskata.

Tāpat Žurnālistu savienība solidarizējas ar Preses izdevēju asociācijas aicinājumu Saeimai beidzot ieviest mūsu valsts likumdošanā tos principus, kas paredzēti Eiropas Padomes 2000. gada rekomendācijā „Par žurnālista tiesībām neatklāt informācijas avotus”, nosakot, ka prasīt žurnālistiem atklāt informācijas avotus var tikai un vienīgi izņēmuma gadījumos. Proti, tikai tad, ja publiskās varas iestādes ir „pārliecinoši pierādījušas”, ka „nepastāv saprātīgi alternatīvi līdzekļi”, kā novērst vai atklāt „smagus noziegumus”. Tāpēc arī Latvijas likumdošanā būtu precīzi jānosaka tie gadījumi, kuros žurnālistiem var prasīt izpaust informāciju, kas identificē avotus. Tāpat jānosaka, ka varas iestādes nedrīkst prasīt atklāt avotus, kas informē par korupcijas gadījumiem. Latvijas valdībai jānodrošina minētajā Eiropas Padomes rekomendācijā paredzētais, ka „varas iestādēm, policijai un tiesu iestādēm” tiek izskaidrotas žurnālistu tiesības neatklāt informācijas avotu.

Svarīgi uzticēties

Otrkārt, tikai tad, ja avoti uzticēsies žurnālistiem, tiks nodrošināta atklātībai nozīmīgās informācijas aprite. Kad žurnālisti un mediji ir arī gatavi tiesas ceļā saņemt sodu un pat sēdēt cietumā, taču neatklāt savus avotus, tā ir atbildība un profesionālais briedums, nevis patvaļa pret tiesisku valsti. Tādi gadījumi ir, piemēram, arī visjaunāko laiku ASV vēsturē, kad saduras žurnālistu pienākums neatklāt savus avotus ar citām leģitīmām interesēm. Tā ir nevis vairs valsts varas piešķirta, bet pašu žurnālistu un mediju garantija preses brīvībai — gatavība izciest sodu, taču veikt savu profesionālo darbu. Tāpēc ka nav ticama tāda cīņa par preses brīvību, kurā paši žurnālisti un mediji rīkojas egoistiski patvaļīgi un neprofesionāli, pārkāpjot saviem avotiem dotos solījumus vai arī kādas tiesības. Šāda patvaļa ir ne mazāks drauds preses brīvībai kā nepamatota prasība žurnālistam atklāt informācijas avotu, jo grauj mediju darba ticamību.

Treškārt, tieši mediju darba ticamības uzlabošanā Latvijā ir daudz darāmā, sākot no redakcionālas autonomijas (mediju īpašnieku un izdevēju neiejaukšanās redakciju ikdienas darbā) un mediju īpašumu caurskatāmības (nevar cīnīties par atklātību visur citur, vienlaikus mediju īpašniekiem slēpjoties ārzonās) un beidzot ar pašas žurnālistikas profesionālo standartu īstenošanu — aktualitāti, objektivitāti, saprotamību, oriģinalitāti, interaktivitāti un caurskatāmību/pašrefleksiju.

No šī viedokļa zīmīgi, ka kolēģis U. Dreiblats pārstāv tieši Neatkarīgo un tās izdevēju Mediju nams. Nepiekrītu Delnas 13. aprīļa paziņojumam, ka Neatkarīgās žurnālistus nevajadzētu ielaist Latvijas Televīzijā un visām žurnālistu organizācijām vajadzētu norobežoties no Neatkarīgās. Nedomāju arī, ka tieši Žurnālistu savienības valde tagad var izteikt nosodošu viedokli, kamēr mums nav Ētikas padomes. Vēl vairāk — nevajag izlikties, ka ar V un S līgumu[ 1 ] atklājies kas pilnīgi jauns. Principā tas bija zināms, vēlākais, no 2004. gadā publicētā pētījuma par redakcionālo autonomiju Latvijas presē[ 2 ].

Taču tas noteikti nenozīmē, ka šāds līgums nav problēma, gluži otrādi – žurnālisti ir jāatbrīvo no dzimtbūšanas. Žurnālistu savienība savu darba daļu var izdarīt, nosakot profesionālās ētikas standartus un izveidojot padomi, kas uzrauga Ētikas kodeksu. Tāpat ar šo jautājumu cieši saistīts ir redakcionālās autonomijas jautājums redakcijas attiecībās ar izdevējiem un žurnālistu attiecībās ar redakcijas vadību, kā arī nepieciešams žurnālistiem nodrošināt sociālās garantijas, veicināt žurnālistu izglītību un attīstīt žurnālistu profesionālo diskusiju vismaz mājas lapas veidā. Minēto problēmu risināšanā iesaistīties, meklējot sadarbību ar izdevēju un raidorganizāciju profesionālajām apvienībām, sākusi Žurnālistu savienības jaunā vadība, vienlaikus apņemoties aktīvi piedalīties likumdošanas jautājumos, lai uzlabotu mediju vides kvalitāti valstī un novērstu gadījumus, kad valsts nepamatoti cenšas ierobežot žurnālistu vārda brīvību.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!