Einārs Repše bija pirmā ievēlētā amatpersona mūsu valstī, kura skaidri pateica, ka vēlēta amatpersona viņš ir tikai līdz plkst. 17.00 un pēc tam vairs ne. Nu izrādās, ka arī Rīgas mērs vēlas brīžiem būt vēlēta amatpersona, bet citreiz privātpersona. Neizdevās Repšem. Diez vai izdosies Rīgas mēram.
Labdien, lasītāji!
Iespējams, būsit kaut kur padzirdējuši, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs ir nolēmis sūdzēt tiesā žurnāla Ir komentētāju Aivaru Ozoliņu un arī žurnāla izdevējus par to, ka kolēģis Ozoliņš kādā komentārā mēra vadīto domi ir aprakstījis ar vārdu “kleptokrāti.” Tas nu mūsu brašajam rātskungam nav pa prātam, un tāpēc viņš ir devies uz tiesu, jo nu viņa gods un cieņa esot aizskarti pat dikti un ļoti.
Protams, katram cilvēkam ir tiesības sevi aizstāvēt. Taču šajā konkrētajā gadījumā ir pāris lietas, kas liek pārdomāt, vai minētā lēmuma pieņemšanas brīdī Nils Ušakovs gadījumā nebija kaut ko bija sadzēries vai sapīpējis, varbūt kāda ļaunā feja viņam bija uzbrukusi, varbūt vienkārši bija pilnmēness nakts ar visu no tā izrietošo. Protams, nezinu, vai tas tā ir vai nav bijis, neko neapgalvoju, bet, pirmkārt, izrādās, ka cilvēks par savu tiesas prāvu ir visnotaļ kautrīgs puisēns. Mēra preses sekretāre publiski ir stāstījusi, ka prāvu viņas boss esot iesniedzis nevis kā vēlēta amatpersona, bet gan kā privātpersona. Tas par spīti tam, ka prāvā, kuras tekstu ir publicējis pats žurnāls Ir, cita starpā ir vārdi “raksts saturēja nepatiesas ziņas, kas attiecas uz mani kā uz Rīgas domes priekšsēdētāju.” Vēl viņš gari un plaši skaidro, ka nekad, lūk, neviens nav cēlis nekādas apsūdzības pret “mani, ne pret kādu citu Rīgas domes amatpersonu,” kas liecinātu par kleptokrātijas klātbūtni galvaspilsētas darīšanās, un tāpēc vēl jo vairāk “Rīgas domes priekšsēdētāja” un “Rīgas domes amatpersonas” gods un cieņa ir aizskarta — vien, kā jau minēts, privātā kārtā.
Nav jau Nils Ušakovs pirmā mūsu valsts vēlētā amatpersona, kura cenšas sevi sadalīt uz pusēm un izdevīgā brīdī vairs nebūt par amatpersonu. Tāpat savulaik rīkojās premjerministrs Repše, kurš žurnālistiem stāstīja, ka premjerministrs viņš ir tikai līdz plkst. 17.00, pēc tam vairs ne. Neviens viņam neticēja toreiz, neviens saprātīgs cilvēks neticēs Ušakovam arī šoreiz. Vai tad viņš “privātpersonas” statusa laikā nav Rīgas mērs? Ir. Un vēl vairāk tiecas par tādu būt arī nākamos gadus pēc nākamajā gadā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Nav tā privātpersona šī vārda klasiskajā izpratnē, nav un nav.
Taču, otrkārt, pirms kļūt par politikāni N. Ušakovs darbojās manā, proti — žurnālistikas lauciņā. No tā vajadzētu izrietēt divu veidu izpratnei. Pirmkārt par jēdzienu “vārda brīvība.” Un, otrkārt, par to, ka vārdam tomēr var būt i burtiska, i arī pārnesta nozīme. Tad, kad es raidījumā “Skats no malas” vienas politapvienības pārstāvjus nosaucu par “maukām,” diez vai kāds padomāja, ka pēc darba Saeimā attiecīgie politiķi satērpjas zeķbiksēs, stileto kurpēs un īsos bruncīšos un dodas uz attiecīgajām ielām, lai meklētu “klientus.” Tāpat, kad mūsu rietumkrasta lielo aktīvistu es saucu par “Puzes ķeizaru,” no tā neizriet, ka viņš patiešām ir ķeizars ar troni uz kura novietot rumpi un kroni, kuru uzbāzt galvā. Vēl jo vairāk N. Ušakovam to visu vajadzētu atcerēties zinot, ka Aivars Ozoliņš jau reiz ir cīkstējies ar vēlētu amatpersonu tieši par šāda veida jautājumu. Runa bija par kādreizējo ekonomikas ministru, un toreiz bija nepieciešams aiziet visu ceļu līdz Eiropas tiesai, lai pateiktu, ka viedoklis nav tas pats, kas fakts, un viedokļa paušana ir aizsargāta citā kategorijā nekā fakta apgalvojums. Tas bija sen, laikā kopš tam arī Latvijā Temīda ir apguvusi jēdzienu “viedoklis” jēdziena “vārda brīvība” kategorijās. Tiesāšanās par vārdu “kazas” prasīja daudzus gadus un Augstākās Tiesas Senāta iesaistīšanos, pirms mani attaisnoja. Tiesāšanās par jēdzienu “īsts žurnālists tā nerīkojas” prasīja vienu tiesas sēdi, kuras laikā tiesnesei brīžiem bija grūti valdīt smieklus. Jādomā, tieši tas pats gaida kolēģi Nilu, ja viņš tik tiešām domā tiesāties. Kādā statusā viņš atradīsies tiesas zālē? Vai tajā brīdī viņš noliks pilnvaras un tās atdos Amerikam, lai Nils pats nudien varētu būt “privātpersona”? Un vai tiešām bijušais kolēģis žurnālistikā uzskata, ka ir prāta darbs, cīkstēties ar žurnālistu par komentāru? Jo ir pat ļoti iespējams, ka tādējādi vēlētā amatpersona nonāks izsmiekla statusā.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa prāvā āža kāja ir pat ļoti liela. Lūk, kas ir biedra Ušakova raize: “[..] neapšaubāma ir masu mediju spēja ietekmēt valstī notiekošo. Attiecīgi šādu nepatiesu ziņu publicēšana rada sabiedrībai viedokli par mani kā par politiķi, tādējādi tiek negatīvi ietekmēts ne tikai mana kā politiķa atbalstītāju loks, bet arī manis pārstāvētās Politisko partiju apvienības ‘Saskaņas centrs’ atbalstītāju loks.” Jādomā, ka mērs nav aptaujājis visu “Saskaņas centra atbalstītāju loku,” lai nāktu pie šāda secinājuma, bet skaidrs te ir viens. Ne jau kā privātpersona Ušakovs “pārstāv” “Politisko partiju apvienību Saskaņas centrs.” Ne jau kā privātpersona viņš rūpējas par tās “atbalstītāju loku.” To visu viņš dara kā politiķis un tomēr arī kā vēlēta amatpersona, kura pārstāv vienu konkrētu politisku spēku. Protams, kā jau ierasts, Ušakovs prāvā arī ir devis mājienu, ka patiesībā visas šīs lietas pamatā ir “negodīgu politisko konkurentu cīņas,” bet tādā gadījumā viens gan ir jāpiefiksē: Nils Ušakovs nav privātpersona. Bet Aivars Ozoliņš gan tāda ir. Un neba jau Aivars Ozoliņš plāno kandidēt pašvaldību vēlēšanās un tādējādi Ušakovam radīt konkurenci, vai godīgu vai citādu.
Prāta darbs droši vien būtu Rīgas mēram tā paklusām savu prāvu no tiesas atsaukt. Jo nudien negribas ticēt, ka vai nu amatpersonas vai arī “privātpersonas” statusā būdams, viņš nesaprot uguni, ar kādu viņš ir nolēmis spēlēties.
Jauku visiem dienu!