Privāto kompāniju iesaiste ASV militārajos konfliktos nav neierasta prakse. Jau Amerikas revolūcijas laikā Džordža Vašingtona karavīrus atbalstīja atsevišķi nolīgti cilvēki.

Mūsdienu izpratnē privātā sektora iesaiste militārajās operācijās tā patiešām aizsākās Vjetnamas kara laikā, kurā tika nodarbināti 80 tūkstoši cilvēku. Šodien privātais darbaspēks – 242 tūkstoši, veido gandrīz 50% no visa Amerikas personāla Afganistānā un Irākā. To pienākumi mēdz būt dažādi, no tulku pakalpojumiem līdz vietējās policijas apmācībai, tomēr vislielākā ievērība šobrīd tiek pievērsta diplomātu, politiķu un ārvalstu žurnālistu aizsardzībai. Tas ir darbs, kuru ne pārāk vēlas uzņemties ierastās valsts struktūras – Pentagons, Valsts departaments, CIA.

Aizsardzības kontrakti ir ievērojams bizness, kas sniedzās miljardos dolāru. Tieši peļņas motīvs arī ir radījis jautājumu par to vai privātas kompānijas spēj ieņemt vietu, kas tradicionāli pienākusies nacionālajai armijai. Viens no ASV armijas uzdevumiem ir censties iemantot vietējo iedzīvotāju uzticību un atbalstu, kas varētu būt sarežģīti izdarāms privātajām struktūrām, ņemot vērā, ka tām ir savi iekšējie noteikumi un tās nepakļaujas ierastajai armijas disciplīnai vai hierarhijai. Kongresa atskaites liecina par to, ka nolīgtie darbinieki vairāk uztraucas par saistību izpildi ar savu darba devēju nevis par to cik pienācīgi viņi pārstāv nacionālās intereses. Daudzu irākiešu un afgāņu acīs šīs kompānijas ir iemantojušas agresīvu un iedomīgu elementu tēlu, kas bez lielas vajadzības mēdz atklāt uguni.

ASV nacionālā mērogā uzmanība šim jautājumam tika pievērsta pēc kompānijas Blackwater darbības Irākā, 2007.gadā. Personāls, kura uzdevums bija aizsargāt diplomātus, it kā aizsargājoties atklāja uguni, nogalinot 14 civiliedzīvotājus un ievainojot 20. Apsargi vēlāk apgalvoja, ka tā ir bijusi aizstāvēšanās, lai gan aculiecinieki un vēlāk arī Irākas valdības izmeklēšana apgalvoja pretējo. Notikums ievērojami sarežģīja ASV – Irākas valdību attiecības, iedragājot irākiešu jau tā ne visai augsto uzticību ASV militārajiem spēkiem. Notikums arī iezīmēja privāto kompāniju tiesisko problēmu – to atrašanos likumdošanas pelēkajā zonā. Apsargi vēlāk tika attaisnoti galvenokārt balstoties uz nepilnīgo likumdošanu, kas regulē privāto kompāniju darbību. Buša prezidentūras laikā ASV spēkiem bija imunitāte vietējo Irākas likumu priekšā, kas gan beidzās 2009. gadā. Pēc tiesas sprieduma uzzināšanas Irākas valdība pavēlēja pārējiem Blackwater darbiniekiem pamest valsti.

Ir vairāki iemesli kāpēc ASV valdība tik dāsni piešķir kontraktus privātām kompānijām. Pirmkārt jau nacionālā armija šobrīd vienkārši nespēj nodrošināt pietiekamu personālu adekvātai misiju izpildei. Lai gan privāti nolīgts darbaspēks ir dārgāks, tērējot ievērojamu nodokļu maksātāju līdzekļus ir iespējams iegūt tādus cilvēku resursus, kas atbilstu prezidenta un armijas vadītāju vēlmēm. Privāto struktūru darbība arī dod iespēju valdībai strādāt lielākā aizsegā. Atskaites par privāto kompāniju darbību publicētas reti, to pārstāvji saņem daudz mazāku preses uzmanību. Viens no pētījumiem liecina, ka šo kompāniju darbība tiek atspoguļota mazāk par 1 % no Irākas karam veltītajiem rakstiem. Nav šaubu, ka ASV valdībai ir svarīga ikviena amerikāņa dzīvība, kas pārstāv valsti karā, tomēr politiski ņemot ir atšķirība vai konflikta zonā krīt kompānijas nolīgts pārstāvis vai karavīrs uniformā. Sabiedrība ir maz informēta par privāto kompāniju kritušajiem (Kopš 2007. gada vairāk nekā 1000 nogalināti, 13,000 ievainoti).

Privātais darbaspēks ASV misijās ir uz palikšanu. Valsts Departaments un Pentagons apgalvo, ka šie kontrakti ir devuši svarīgu ieguldījumu misiju nodrošināšanā un nav iemesla tam neticēt. Privāto kompāniju darbība dod iespēju ātri, efektīvi un profesionāli reaģēt uz ASV valdības nepieciešamībām. Tajā pašā laikā jautājums par to, vai privātais sektors spēj pilnībā ieņemt vietu, kas tradicionāli ir pienākusies valstij, paliek atklāts. Nepietiekamais Kongresa pārskats, nesakārtotā likumdošana un kompāniju iekšējā uzbūve rada vietu debatēm par Amerikas privāto karu.