Raksts

Prioritātes kriminālprocesā


Datums:
07. jūnijs, 2013


Autori

Aija Jermacāne


Foto: Jonathan Rashad

Lielākajā daļā kriminālprocesu, pat, ja vainīgais tiek noskaidrots un saņem likumā paredzēto sodu, cietušajam nodarītais kaitējums atlīdzināts netiek, jo vainīgajam nekas nepieder un ienākumu viņam nav.

Kaut arī mūsu valsts Satversme garantē katram iedzīvotājam tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu un citām pasaulē atzītām cilvēka pamattiesībām, plašsaziņas līdzekļi gandrīz katru dienu informē sabiedrību par kārtējiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Valsts policijas statistika liecina, ka pēdējos gados mūsu valstī tiek reģistrēti vairāk nekā 50 000 noziedzīgu nodarījumu gadā. No tā varam secināt – kaut arī statistika par to klusē, šajos noziedzīgajos nodarījumos cietušo cilvēku skaits ir aptuveni tik pat liels.

Vai kriminālprocesā esam pareizi noteikuši savas prioritātes?

Šo noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas, vainīgo personu noskaidrošanas, saukšanas pie kriminālatbildības un notiesāšanas kārtību nosaka Kriminālprocesa likums. Sabiedrības priekšstatos, arī lielas daļas juristu apziņā, kriminālprocess asociējas tieši ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāja noskaidrošanu un sodīšanu. Praksē ir iegājies, ka šā procesa centrālā persona ir tieši likumpārkāpējs. Tomēr tas, kuram ar viņa prettiesisko rīcību ir nodarīts pāri, ir palicis otrajā plānā. Mēs varam atrast statistiku par to, cik noziedzīgie nodarījumi atklāti, cik vainīgās personas sodītas, kāda veida sodi tām piespriesti, bet nav statistikas par to, cik cietušajiem atlīdzināts nodarītais kaitējums. Tas liek uzdot jautājumu, vai kriminālprocesā esam pareizi noteikuši savas prioritātes?

Kriminālprocesa likuma [ 1 ]1.pantā likumdevējs ir noteici, ka kriminālprocesa mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Tātad, kriminālprocesa uzdevums nav tikai noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā vainīgās personas saukšana pie likumā paredzētās atbildības. Krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums nav iespējams bez aizskarto cietušā tiesību atjaunošanas, cietušajam nodarītā kaitējuma novēršanas. Daudzos kriminālprocesos šis mērķis tiek sasniegts un tiek panākts, ka vainīgā persona atlīdzina gan cietušajam nodarītos zaudējumus, gan sagādātās ciešanas. Ir arī pietiekami daudzi kriminālprocesi, kuros vainīgais ne tikai atlīdzina nodarīto kaitējumu, bet arī izlīgst ar cietušo.Tomēr nekļūdīšos, ja teikšu, ka lielākajā daļā kriminālprocesu, pat, ja vainīgais tiek noskaidrots un saņem likumā paredzēto sodu, cietušajam nodarītais kaitējums atlīdzināts netiek, jo vainīgajam nekas nepieder un ienākumu viņam nav. No valsts kompensāciju [ 2 ]par kaitējumu var saņemt tikai fiziska persona, kura Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir atzīta par cietušo, ja tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā cietušajam nodarīti smagi vai vidēja smaguma miesas bojājumi, ja aizskarta cietušā tikumība un dzimumneaizskaramība, ja cietušais ir cilvēku tirdzniecības upuris, ja viņš ir inficēts ar cilvēka imūndeficīta vīrusi, B vai C hepatītu, vai, ja viņš atzīts par cietušo sakarā ar tuvinieka nāvi tīša nozieguma rezultātā. Pārējos gadījumos noziedzīgos nodarījumos cietušajiem valsts kompensāciju neizmaksā.

Ir atzīts, personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīts kaitējums, ir nepieciešama atzīšana, ka viņa ir cietusi un cieņpilna attieksme, drošība un aizsardzība, atbalsts, tiesu varas pieejamība, kompensācija un samierināšanās. Ja šis cietušā vajadzības tiek apmierinātas, ar noziedzīgo nodarījumu nodarītais kaitējums tiek novērsts. Šīs vajadzības daļēji palīdz apmierināt Kriminālprocesa likums[ 3 ], paredzot cietušajam tiesības pieprasīt kompensāciju par viņam nodarīto mantisko zaudējumu, morālo aizskārumu un fiziskajām ciešanām, piedalīties kriminālprocesā, lietot valodu, ko viņš prot un bez maksas izmantot tulka palīdzību, neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem, pieteikt noraidījumu amatpersonām, kuras veic vai uzrauga kriminālprocesu, pārsūdzēt kriminālprocesā pieņemtos nolēmumus, iesniegt pieteikumus par izmeklēšanas un citu darbību veikšanu, saņemt procesuālo aizsardzību un rindu citu tiesību, kuru uzskaitīšana nav šā raksta mērķis. Kriminālprocesa likumā paredzētas cietušā tiesības ir analizējuši gan praktizējoši juristi un tiesību zinātnieki[ 4 ]. Tāpēc vēlreiz pievērsties šim jautājumam nav nepieciešams.

Cietušie neizmanto savas tiesības

Autores ieskatā daudz svarīgāk ir aizsākt diskusiju par to, kāpēc daļa no cietušajiem neprot vai nevēlas izmantot Kriminālprocesa likumā garantētās cietušā tiesības, un ko varētu un vajadzētu darīt, lai šo problēmu risinātu.

Ja persona nepiekrīt tikt atzīta par cietušo, tā kļūst par liecinieku.

Kriminālprocesa likuma 95.un 96.pants noteic, ka cietušais kriminālprocesā ir persona, kurai ar noziedzīgo nodarījumu ir nodarīts kaitējums, un kura par cietušo ir atzīta ar izmeklētāja, prokurora vai izmeklēšanas grupas dalībnieka lēmumu. Tātad, lai varētu izmantot Kriminālprocesa likumā noteiktās tiesības, noziedzīgajā nodarījuma cietušajam jāpiekrīt iegūt šo statusu. Ja persona nepiekrīt tikt atzīta par cietušo, tā kļūst par liecinieku.

Lai apzināti izdarītu izvēli būt vai nebūt par cietušo kriminālprocesā, personai ir jāsaņem pietiekami plaša, izsmeļoša un viņas izglītības līmenim atbilstoša informācija par to, kādas tiesības piešķir un pienākumus uzliek šis statuss, ko viņa zaudē, ja no cietušā statusa atsakās un izvēlas būt tikai par liecinieku. Noziedzīgā nodarījumā cietušajam jāapzinās, ka atsakoties no cietušā statusa kriminālprocesā, viņš zaudē tiesības iesniegt kaitējuma kompensācijas pieteikumu, ietekmēt kriminālprocesa gaitu, izteikt savu viedokli par vainīgajam piespriežamo sodu vai izlīgt ar vainīgo, dodot iespēju vainīgo atbrīvot no soda par izdarīto kriminālpārkāpumu un izbeigt kriminālprocesu. Ja tas cietušajam tiek izskaidrotas pirms lēmuma pieņemšanas, tad ir pamats uzskatīt, ka cietušais savu izvēli būt par cietušo vai tikai par liecinieku ir izdarījis apzināti.

Kriminālprocesa likums atļauj personai savu viedokli šajā jautājumā kriminālprocesa gaitā manīt un lūgt viņu atzīt par cietušo pat pirmās instances tiesā līdz brīdim, kad tiek uzsākta tiesas izmeklēšana. Bet šādi gadījumi tikai liecina par to, ka kriminālprocesa sākumposmā šī persona visdrīzāk nav saņēmusi pietiekami izsmeļošu informāciju par tiesībām, ko tai piešķir cietušā statuss.

Pirmstiesas kriminālprocesā cietušais ar viņa tiesībām parasti tiek iepazīstināts formāli.

Arī gadījumos, kad noziedzīgā nodarījumā cietusī persona ir piekritusi tikt atzīta par cietušo, tā samērā reti spēj pilnībā izmantot Kriminālprocesa likumā noteiktās cietušā tiesības, jo lielākajai daļai no cietušajiem trūkst nepieciešamo juridisko zināšanu. Pirmstiesas kriminālprocesā cietušais ar viņa tiesībām parasti tiek iepazīstināts formāli: viņam tiek izsniegts rakstisks paziņojums par cietušā tiesībām, kurā pārdrukāts Kriminālprocesa likuma 97. un 98. panta saturs bez paskaidrojumiem vai komentāriem. Tāpēc daļa no šīs informācijas cietušajam nav saprotama un netiek izmantota. Tādā pat veidā cietušais tiek informēts par viņa tiesībām pirmās instances tiesā, apelācijas un kasācijas instances tiesā. Diemžēl lielākās daļas cietušo rocība nav tāda, lai tie savu interešu pārstāvībai kriminālprocesā varētu pieaicināt zvērinātu advokātu vai vismaz juristu, bet valsts apmaksāta juridiskā palīdzība ir pieejama tikai cietušajiem, kuri ar pašvaldības lēmumu atzīti par trūcīgām personām.

Risinājumi ES valstīs

Lielākā daļa Eiropas valstu šai problēmai jau ir radušas veiksmīgu risinājumu, izveidojot cietušo atbalsta dienestus. Šo dienestu darbinieki un brīvprātīgie palīdz cietušajiem aizpildīt nepieciešamos dokumentus, izskaidro cietušajiem viņu tiesības, ja nepieciešams, kopā ar cietušajiem dodas pie procesa virzītājiem un sniedz morālo atbalstu, kas palīdz pārvarēt nozieguma rezultātā gūtos pārdzīvojumus. Šāds dienests ir izveidots un veiksmīgi darbojas arī mūsu kaimiņvalstī Igaunijā. Mūsu valstī par šāda dienesta nepieciešamību pagaidām runā tikai sabiedriskās organizācijas.
Par to, ka cietušo interešu nodrošināšanai kriminālprocesā tiek piešķirta aizvien lielāka nozīme, liecina 2012. gada 25.oktobrī pieņemtā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI [ 5 ]. Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai noziegumos cietušie saņemtu atbilstīgu informāciju, atbalstu un aizsardzību un varētu piedalīties kriminālprocesā. Direktīva noteic minimālos cietušā tiesību standartus, kurus dalībvalstīm ir jānodrošina cietušajiem. To skaitā minētas tiesības no pirmā saziņas brīža ar kompetento iestādi (mūsu valstī tā ir policija) saņemt informāciju, kāda veida atbalstu cietušais var saņemt un no kā, tostarp vajadzības gadījumā pamatinformāciju par piekļuvi medicīniskai palīdzībai, speciālistu atbalstam, tai skaitā psiholoģiskajam atbalstam, un alternatīvam mājoklim. Direktīva noteic arī cietušā tiesības saņemt informāciju par savu lietu, tiesības uz cietušo atbalsta dienestu atbalstu, un citas. Direktīvā šie minimālie standarti izklāstīti 21 pantā. Direktīva noteic, ka dalībvalstīs līdz 2015.gada 16. novembrim jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Nav šaubu, ka mūsu valsts likumdevējs darīs visu nepieciešamo, lai izpildītu šīs prasības.

Jāpiebilst, ka lielākā daļa no direktīvā norādītajiem standartiem jau ir iekļauta mūsu valsts Kriminālprocesa likumā. Tikai trūkst pārdomātas sistēmas, kā nodrošināt cietušo informēšanu par viņu tiesībām un iespējām saņemt jau tagad pieejamo atbalstu un palīdzību, arī atbildīgo amatpersonu ieinteresētības šādu informāciju cietušajam sniegt. Pat ja šis pienākums amatpersonām būs noteikts ar likumu, tā realizācija būs atkarīga no amatpersonas, kura šo likumu pildīs. Tas, vai cietušais saņems cieņpilnu attieksmi un atbalstu, vienmēr būs atkarīgs no amatpersonām, kuras veic konkrēto kriminālprocesu.

Trūkst pārdomātas sistēmas, kā nodrošināt cietušo informēšanu par viņu tiesībām un iespējām saņemt jau tagad pieejamo atbalstu un palīdzību.

Eiropas Savienības valstīs aizvien lielāka loma tiek piešķirta atjaunojošajai tiesvedībai, kuras pamatā ir pieeja, kas orientēta uz nozieguma seku novēršanu, ko veic pašas noziegumā iesaistītās puses un sabiedrība. Atjaunojošās tiesvedības programmas piedāvā likumpārkāpējiem, cietušajiem un tiem blakus esošajiem cilvēkiem tieši piedalīties nozieguma seku likvidācijā. Valsts un tiesībsargājošās iestādes kļūst par saistošu posmu šajā sistēmā, kura vērsta uz pārkāpēja savas vainas apzināšanos, cietušajam nodarītā kaitējuma kompensāciju un aktīvu cietušā, likumpārkāpēja un sabiedrības piedalīšanos atjaunojošajos pasākumos.

Atjaunojošās tiesvedības ideja ir sasniegusi arī Latviju. Tagad jāstrādā, lai šī ideja gūtu sabiedrības atbalstu. Jācer, ka uz to nebūs jāgaida pārāk ilgi.

Raksts tapis projektā “Atbalsta sistēma noziegumos cietušajiem – Latvijā un citur”. Projekts īstenots ar Eiropas Komisijas Tiesiskuma ģenerāldirektorāta programmas “Krimināltiesības” atbalstu


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!