Šīsdienas pārdomu ierosme ir divas vienas dienas ziņas. Vašingtonas Obamas inaugurācijas runa aizkustināja ne tikai mani.

Tā aizrāva gan plašas masas ASV, gan vairumu Eiropas valstu galvu, kuru slavinošie komentāri pārspēja viens otru. Izrādās, ka pārmaiņas ir iespējamas, pirms jaunais prezidents ir sācis strādāt. Tikmēr Krievijas abas galvenās galvas jau otro dienu klusē par brutālo cilvēktiesību aktīvista Markelova un žurnālistes Baburovas slepkavību. Neviena nosodījuma vārda.

Šīs abas pretpolu ilustrācijas man impulsīvi aizpūta dūmaku, kas, manuprāt, aizmiglo publisko diskusiju telpu Latvijā kopš 13.janvāra notikumiem. Un es apzināti izvēlos vārdu “notikumi” nevis “nemieri”, “grautiņi” vai “opozīcijas protesti”, vai “tautas sapulce”, vai vēl kā citādi. Jo izvēle par labu kādam no tiem saturētu vērtējumu, kas vairotu minēto, manuprāt, tik ļoti tehnokrātisko miglu.

Mana līdzblogotāja Iveta Kažoka savā kārtējā izcilu un precīzu domugraudu piesātinātajā rakstā tikai dažus blogus zemāk par katru no pēdējās nedēļas laikā trim galvenajiem apspriestajiem pieņēmumiem ir spiesta analītiski nonākt pie tādiem secinājumiem kā “neesmu nevienā oficiālā grāmatā vai rakstā redzējusi apliecinājumu, ka šī prakse reāli darbotos..” vai “ar 75-85% varbūtību teiktu, ka nekas būtisks no šīs pārmaiņas nemainīsies” un “vairāk iedziļinoties, problēmu ir vairāk nekā ieguvumu”.

Pilnīgi noteikti nespēju piedāvāt līdzvērtīgi plašu analīzi; iepriekšējā dzīves un darba pieredze vairāk balstās pārliecināšanas, domu apmaiņas darbā, individuālās sarunās vai asās diskusijās par sabiedriski politiskām pārliecībām, taču arī no šādas ierobežotas komunikatīvi-organizatoriskas prakses pozīcijām secinājumi ir ļoti līdzīgi. Un nereti jau agrāk esmu brīnījies, kādu aizrautību šāda veida tehnokrātiskie priekšlikumi godmaniskajā “pirmkārt, otrkārt, … padsmitkārt” garā izraisa milzu aizraušanos i bez Godmaņa, i pat citādi diezgan aizņemtu cilvēku aprindās. Katrs var piedalīties, katrs var komentāru pierakstīt. Virknei savas jomas ekspertu jau aiz elementāras cieņas pret argumentu kā pašvērtību šķiet svarīgi analizēt, vērtēt un piedalīties.

Taču tā pastāv risks ērti ļauties nesaredzēt mežu aiz kokiem. Nedomāju, ka Saeimas pašatlaišanās ir vienīgais “arguments”, “ideja” vai “priekšlikums”, kas radies kādam Marekam, Jānim vai Pēterim, no rīta savā gultā pamostoties pēc sarkanvīna glāzes. Neskatoties uz to, šādai fiksai idejai Latvijas publiskajā telpā tiks atvēlēta vismaz viena “Kas notiek Latvijā?” pilnmetrāža. Bet nedēļu vēlāk vētra ūdens glāzē būs norimusi. Uzskatāmākais piemērs no jaunākās vēstures tam bija steiga atlaist Loskutovu, kuru nomainīja steiga meklēt aizvietotāju, kas ievilkusies jau pusgadu garā sāgā.

Šie abi piemēri parāda, ka politiska rīcība Latvijā nav balstīta vērtējumos, ilgās, cerībās, priekšstatos, kur nu vēl – ticībā vai pārliecībā! Tas ir kārtējais taktiskais solis, viens kāršu spēlmaņa blefa motivēts gājiens, lai iegrieztu vienam vai otram “čomam” pretējā galda pusē vai lai nokārtotu kādas šeptes. Tā Mareks domā par Arti un Štokiju un otrādi.

Kāds tam visam sakars ar Obamu un pasūtījuma slepkavību Maskavā? Vārda un simbola spēkā! Ne detaļās, bet principiālā konsensusā par to, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir un kas nav pieņemami slēpjas demokrātiskas politikas spēks. Putins vai Medvedjevs nevar publiski nosodīt noziegumu, lai neapdraudētu savu varu un neierobežotu sevi varas mērķu sasniegšanā. Tāpat ASV nevarēs mainīties, mobilizēties pret krīzi un sakārtot tiesisko un demokrātisko iekārtu, ja to prezidents tikai liekulīgi runās konstitūcijas vārdiem, neesot tās gara paraugs.

Vienotās valstiskās vērtībās balstīta paraugrīcība ir tas principiālais līmenis, kas būtu stingrākais, ja ne vienīgais, pamats cīņai pret gaidāmo sociālekonomisko katastrofu. 13.janvāris bija patiess savās prasībās, ilgās un cerībās. Lai paliek bruģakmeņi to metējiem. Tas bija patiess arī standartā, kas tika izvirzīts demokrātiskiem varas nesējiem. Bet izskatās, ka reakcija būs ierasta – nodiskutēt diskusiju diskusijā. Bet šoreiz tas draud ar politisku krahu, kura sekas nav prognozējamas.