Foto: © AFI
Var jau uztaisīt perfektu PR arī ziepju burbulim, taču tas nepasargās no plīšanas. Tas, ka pie varas esošās partijas rīko plašas priekšvēlēšanu kampaņas, būtībā ir to neefektivitātes rādītājs, jo kampaņa tām ilgst visus četrus Saeimas darba gadus.
Vai pašreiz pastāv saikne starp partijas solījumu izpildi un tās panākumiem vēlēšanās? Protams, retorisks jautājums, domāts vairāk temata definēšanai. Taču jautājums ir ne tikai par solījumu izpildi, bet arī par to, vai priekšvēlēšanu programmas Latvijā vispār mēdz piedāvāt to, kas būtu jāpiedāvā?
Nesen politika.lv publicētie materiāli uzrunāja priekšvēlēšanu kampaņu satura jautājumu – intervija ar sociologu Tāli Tisenkopfu, kas salīdzināja līdz šim piedzīvoto politisko reklāmu ar “elementāras preces mārketingu”, kā arī Gata Puriņa un Uģa Šulca raksts, kurā tika minēts, ka vēlēšanu kampaņas ir maz saistītas ar kādu konkrēto politisko piedāvājumu. Šī raksta mērķis ir formulēt pieaugošo sabiedrības prasību pret politiskās publicitātes saturu: saukļu un izplūdušo vīziju vietā ir vajadzīgs pamatots rīcības plāns.
Sabiedrības un masu mediju loma būtu izvērtēt iepriekšējo programmu izpildi un jauno programmu kvalitāti. Attiecībā uz pirmo, būtu vērts vēlreiz publicēt Saeimā nokļuvušo partiju programmas, lai katrs varētu izvērtēt, cik saturiskas tās bija un kas ir izpildīts.
Attiecībā uz jauno programmu kvalitāti, jautājums ir šāds – vai mēs patiešām labi apzināmies, ko vēlamies sagaidīt? Protams, tīri sadzīviskā līmenī katrs varētu atbildēt, ka zina – noteiktu labklājības līmeni, darbu, drošību, stabilas nākotnes izredzes utt. Taču politiskiem spēkiem jāpiedāvā konkrēts pasākumu plāns, lai sasniegtu vēlamos mērķus, un piemērotākos paņēmienus šo mērķu sasniegšanai. Un šāds piedāvājums var tapt tikai kā ekspertu analīzes produkts. Pašreiz pat sabiedrības vairāk vai mazāk akceptētie mērķi, kā iestāšanās ES un NATO, būtībā tiek popularizēti vairāk ar emocionālu spekulāciju palīdzību, apmēram tā: “galvenais – būt tuvāk skaistajai Rietumu pasaulei”, nevis kā sagaidāmo izmaiņu izpēte. Jautājums taču nav tikai, vai iestāties, bet gan – kas veicams, lai iestātos ES kā konkurētspējīga valsts? Un kādus pienākumus uzliek dalība NATO, neskaitot 2% budžeta atvēlēšanu militārajām vajadzībām un x lokatoru uzstādīšanu? Cik tālu būtu jāsniedz militārais atbalsts gadījumā, ja NATO iesaistīsies kādā karadarbībā, kuru lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju varētu arī neatbalstīt? Sabiedrībai jāzina, kas stāv aiz vīzijām. Politiķu uzdevums ir identificēt svarīgākos jautājumus un organizēt to profesionālu izpēti un ieteikumu sagatavošanu. Tā, lūk, būtu adekvāta politiskā programma. Tālāk jau, izvērtējot pozīcijā nonākušo partiju darbību, sabiedrībai un medijiem jākontrolē tās izpilde. Rezultātu izvērtējumam, kā tas notiek kaut vai jebkurā cienījamā uzņēmumā, būtu jānotiek vismaz ik pēc gada. Būtībā tas, ka pie varas esošās partijas rīko plašas priekšvēlēšanu kampaņas, ir to neefektivitātes rādītājs, jo priekšvēlēšanu kampaņa tām ilgst četrus gadus – visu laiku, kamēr ir iespēja darboties.
Tiesa, arī “zinātniski pamatotu” priekšvēlēšanu programmu var sagatavot pēc principa “galvenais – iekļūt Saeimā, pēc tam kaut vai plūdi”. Tomēr lielākas uzskatāmības gadījumā šādi triki varētu notikt tikai vienreiz. Var jau uztaisīt perfektu PR arī ziepju burbulim, taču tas nepasargās to no plīšanas (tiesa, arī plīšanas faktu var pacensties pasniegt vairāk vai mazāk atraktīvi). Nākamreiz vīlies, bet (cerams) gudrāks elektorāts varētu arī atturēties no atkārtotas uzkāpšanas šiem pašiem grābekļiem.
Latvijas politiskās kultūras turpmākai attīstībai nepieciešama, pirmkārt, saikne starp partijas ieguldījumu valsts ekonomiskajā, sociālajā labklājībā un tās panākumiem vēlēšanās, kuru var nodrošināt, analizējot partijas līdzšinējās darbības efektivitāti. Otrkārt, politiskās programmas, kas top kā ekspertu – ekonomistu, juristu un citu nozaru profesionāļu izpētes un analīzes produkts. Rietumos šī ekspertu piesaiste pašreiz izpaužas ne tikai caur klasisko padomnieku institūtu, bet arī caur t.s. “smadzeņu centru” izmantošanu jautājumu izpētē un ideju ģenerēšanā. Svarīga nav forma, bet princips – politiskā piedāvājuma profesionālais, gribētos pat teikt, zinātniskais pamats. Zināmā mērā priekšvēlēšanu programma būtu jāaizstāv doktora disertācijas līmenī, nevis tikai jāpopularizē bērnu autiņu stilā.
Kādi varētu būt līdzekļi politisko programmu “nopietnības” veicināšanai? Piemēram, portāls politika.lv varētu izveidot ekspertu komandu partiju veikumu un priekšlikumu izvērtēšanai – profesionālu un politiski neatkarīgu Latvijas ekonomistu un citu profesiju pārstāvju TOP 10. Lai panāktu, ka partijas piedāvā to, kas valstij ir vajadzīgs, būtu vismaz lielos vilcienos jādefinē mērķi, piemēram, ārējās tirdzniecības bilances uzlabošana, minimālās algas nodrošināšana noteiktā līmenī u.c., un jāvērtē partiju piedāvājumi. Vai arī – jāizveido svarīgāko jautājumu saraksts, uz kuriem partijām jāatbild, eksperti un lasītāji vērtētu šīs atbildes. Neapšaubāmi, novērtēšanai interesanta būtu arī citu, it īpaši Austrumeiropas valstu, pieredze līdzīgajās ekonomiskajās un sociālajās reformās.
Latvijā noteikti pastāv šādas pieejas iedīgļi. Eksistē Latvijas Zinātņu Akadēmijas Ekonomikas institūts, citas organizācijas, kur tiek veikti pētījumi. Jautājums, cik daudz tie tiek izmantoti politisko lēmumu pieņemšanā un partiju programmu sagatavošanā? Tas, acīmredzot, bija vēl viens retorisks jautājums.
Var jau nopūsties un atrunāties: korupcija, lēmumu pieņemšana slēptu apsvērumu dēļ, daudz apspriestā mediju atkarība utt. Taču interesantāk būtu dzirdēt tos, kuri nevis paskaidrotu, kas un kāpēc nav iespējams, bet domubiedrus, kuri ir iesaistīti valsts mēroga ekonomisko un sociālo jautājumu pētījumos, un visus citus, kuriem būtu idejas, ko un kā varētu darīt lietas labā.