Piektdien prezidents nolēma izsludināt grozījumus divos vēlēšanu kampaņu likumos, vienlaicīgi solot jau vistuvākajā laikā organizēt plašāku diskusiju par priekšvēlēšanu aģitācijas jautājumiem.
Tā kā piedalījos iniciatīvas grupā, kas vēstulē prezidentam norādīja uz problēmām šajos likumos , nolēmu, ka nebūtu slikti formulēt un izskaidrot savu attieksmi gan par prezidenta izvēli, gan par priekšvēlēšanu kampaņu regulējumu kopumā.
Vēstulē Valdis Zatlers tika aicināts izmantot savas konstitucionālās pilnvaras vienā no diviem veidiem: vai nu nododot likumus otrreizējai caurlūkošanai vai arī nākot ar savu likumdošanas iniciatīvu.
Pilnīgi subjektīvi (runājot tikai savā vārdā) man šķiet, ka Zatlers pieņēma šajā politiskajā situācijā vienīgo pareizo lēmumu. Ja starp vairāk Saeimā pārstāvētajām partijām (nevis tikai no SCP, PS, ZZS) būtu saskatāma lielāka ieinteresētība par politisko reklāmu aizliegumu, tad otrreizēja caurlūkošana būtu attaisnojams risks. Taču tā kā šādas ieinteresētības nebija, tad riskēt ar jau panāktajiem jauninājumiem ir pārāk bīstami. Lai gan tas būtu populārs solis – jūtos pat nedaudz neērti par to, ka viss šis process tika internetā atspoguļots kā prezidenta pretestība progesīvai idejai. Tas tā nav – vismaz tik ilgi, cik prezidents uzņemas atbildību par šī jautājuma tālāku risināšanu.
Prezidenta virzīta likumdošanas iniciatīva brīdī, kad jauninājumi jau būs stājušies spēkā, ir daudz drošāks ceļš. Tad paaugstinās iespēja, ka arī partijas, kas šoreiz “necēla balsi”, baidoties pazaudēt jau sasniegto mazumiņu, kļūs aktīvākas.
_____________________________________________
Kādas ir tās problēmas priekšvēlēšanu regulēšanā/uzraudzīšanā, kas mani satrauc visvairāk?
(1) Grozījumi partiju/kampaņu likumos (ieskaitot vasarā grozīto partiju finansēšanas likumu) tika izstrādāti “ar skatu” uz EP/pašvaldību vēlēšanām, kur tradicionāli partijām nav sevišķi lieli izdevumi un centieni apiet likumos noteiktos ierobežojumus ir salīdzinoši mēreni.
2009.gadā parādījās jauns faktors – aizvien ticamākās Saeimas ārkārtas vēlēšanas (uz kurām aicina arī Saeimas lielākā partija – TP). Tas ļoti daudz ko maina. Pirmkārt, partiju tēriņu griestos atļautā summa (ap 460 000 latiem) attiecas vairs ne uz 4 mēnešiem, bet, maksimums, uz 2 (no brīža, kas pēc referenduma rezultātu izsludināšanas izsludinātas jaunas vēlēšanas līdz vēlēšanu dienai Satversme atvēl, lielākais, 2 mēnešus). Otrkārt, rodas milzīga problēma gadījumā, ja Saeimas vēlēšanu periodi pārklājas ar citu vēlēšanu periodiem + vēl ir referendumu kampaņa, kam vispār nekāda regulējuma nav. Rezultāts var būt tāds, ka partija, piedaloties visās 3 kampaņās, uz reklāmām var iztērēt gandrīz miljonu latu (un ja reklāma būs attiecināma uz referendumu – piemēram, aicinājumi cilvēkiem to apmeklēt vai neapmeklēt – tad būs tāda jezga, ka maz neliksies …)
Tas nenozīmē, ka Saeimas atlaišana šobrīd būtu slikta doma – joprojām uzskatu, ka ja deputāti nevienojas par Satvermes grozījumiem, ar kuriem tautai tiek piešķirtas tiesības Saeimu atlaist, tad labāk būtu nomainīt parlamenta sastāvu (ir arī citi iemesli, par kuriem rakstīju iepriekš). Godīgi sakot, es ne īpaši ticu, ka tik dziļas ekonomiskas krīzes apstākļos 2 mēnešu laikā vēlētājus var “nozombēt” tikpat dziļi kā pirms dažiem gadiem. Taču būtu labāk vismaz pamēģināt novērst tās problēmas, kas var rasties ārkārtas vēlēšanu gadījumā.
(2) KNAB ar likuma grozījumiem ir piešķirtas jaunas funkcijas kampaņu kontrolei, bet tā arī nav piešķirts finansējums to veikšanai. Medijiem ir noteikts pienākums KNAB sūtīt savus politiskās reklāmas līgumus, taču KNABs, visticamāk, nepamanīs gadījumus, kad kāds medijs izvieto politiskās reklāmas, par kurām nav birojam ziņojis. Tā kā kontroles iespējas (it sevišķi, ja ir ārkārtas vēlēšanas) var izrādīties gluži virtuālas.
(3) Neskaidrs “trešo personu” kampaņu regulējums – piemēram, gadījumos, kad ir acīmredzams, ka kāda partija izmanto citu organizāciju/privātpersonu politisko reklāmu izvietošanai (nav skaidrs, vai tas joprojām būs jāskaita partiju tēriņu “griestos” vai nē).
Bez tam ir “aizķērušās” arī sankcijas par jaunā regulējuma pārkāpumiem, kurām patiesībā vajadzēja stāties spēkā vienlaicīgi ar likumu grozījumiem.
Problēmas Nr.2 un 3. bija prognozējamas vēl grozījumu tapšanas laikā (es uz tām vairākkārt norādīju Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdēs), taču tobrīd, nedraudot ārkārtas vēlēšanām, tās nebija gluži tik akūtas. Jaunas Saeimas vēlēšanas situāciju maina. Skatoties uz partiju ienākumiem, ir skaidrs, ka Latvijā var atsākties izmisīgas “bruņošanās sacensības”, kad partijas ir gatavas uz jebkādiem nosacījumiem pieņemt finansējumu, lai tikai spētu reklāmu ziņā konkurēt ar citām. Vēl vairāk sakompromitētas partijas: tas noteikti nebūtu labs jaunas Saeimas sākums.
Šie riski būtu daudzreiz mazāki, ja Latvijā, līdzīgi kā vairākumā Rietumu Eiropas demokrātiju un pat Lietuvā, partiju apmaksātas politiskās reklāmas kādu laiku pirms vēlēšanām būtu aizliegtas (arī par to es Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdēs esmu teikusi). Tas būtiski samazinātu spiedienu uz partijām par katru cenu piesaistīt finansējumu. Domāju, ka tieši prezidenta institūcija ir stratēģiski vispiemērotākā, lai līdzīgu iniciatīvu virzītu Saeimai.
___________________________________________________________________________________
Vēl nedaudz par pārspīlējumiem jauno likumu grozījumu sakarā:
(1) Gribu atspēkot divus pārspīlējumus par aģitācijas likumu grozījumu “bezjēdzīgumu”. Nav taisnība Jurģim Liepniekam, ka “negatīvās” kampaņas netiek regulētas. Tiek – viena persona nevarēs izvietot negatīvo reklāmu par summu, kas pārsniedz tos pašus 2700 latus (analoģiski tam, kas atļauts “pozitīvisma” kampaņām). Uz partijām atļauto 460 000 fona tas nav daudz un maz ticams (lai gan risks pastāv), ka kāda partija ļoti vēlētos “ķēpāties” ar šādām metodēm.
Un nav arī taisnība, ka partijas/trešās personas no medijiem varēs saņemt jebkādas atlaides, ja vien būs noslēguši reklāmas līgumus pirms šo grozījumu spēkā stāšanās. Likumos ir iekļautas normas, kas liek medijiem publiskot savas reklāmas cenas 4 mēnešus pirms vēlēšanām un pēc tam liedz no tiem atkāpties. Ja medijs ir jau paspējis kādam iedot 80% atlaidi, tad 4 mēnešus pirms vēlēšanām viņam šāda pati cena ir jāpiedāvā visiem kampaņas dalībniekiem vai arī jāpārskata noslēgtais līgums.
(2) Mani nedaudz mulsina Māra Kučinska aizvainojums par šo iniciatīvu: sak, Saeimā bija panākts absolūts konsenss par abiem likuma grozījumiem, Saeima vienojās šo jauno regulējumu izmēģināt uz pašvaldību vēlēšanām (apņemoties to vēlāk koriģēt) un ko jūs te tagad atkal gribat?
Es jau vairākkārt publiski esmu apliecinājusi, ka, jā, patiešām darbs pie šiem likuma grozījumiem bija ļoti kontruktīvs – nudien gadījumi, kad pozīcija nevis diktē savus nosacījumus, bet cenšas vienoties ar opozīciju, nav bieži. Tas, kas tajos apstākļos politiski bija sasniedzams, tika sasniegts.
Taču ir tikai normāli, ka sabiedriskās prasības pārsniedz tās politiskā kompromisa robežas, kas ir kaut kad bijušas iespējamas Saeimā. It sevišķi brīžos, kad parādījušies jauni riski. Nevienu mirkli neesmu teikusi, ka Saeimas panāktais kompromiss ir ideāls (pietiek tikai uzskaitīt visus tos priekšlikumus, kurus deputāti noraidīja [daļu vispār neskatīja] aizbildinoties ar vajadzību no sākuma “notestēt” minimālo papildus regulējumu). Pozitīvi bija divi momenti:
(a) process, kā deputāti nonāca pie kompromisa (bez ironijas – gods un slava, tieši tā pie vēlēšanu likumiem arī jāstrādā);
(b) kompromisa risinājumi, nebūdami ideāli, tomēr risināja tās problēmas, kas izrādījās īpaši sāpīgas iepriekšējās kampaņās – risinājums šķita pietiekami pārliecinošs pašvaldību vēlēšanu kontekstā.
Saeimas vēlēšanu kontekstā (kārtējās vai ārkārtas) šīs risinājums NAV pārliecinošs.
Neskatoties uz to, ka vēl vasarā, apspriežot Partiju finansēšanas likuma grozījumus pat divi koalīcijas partiju deputāti izteicās par politisko reklāmu aizliegumu, Saeimā par šo jautājumu netika nopietni domāts. Pat tās partijas, kas šajā iniciatīvā būtu ieinteresētas, to nopietni nepiedāvāja, baidoties, ka pretējā gadījumā netiks pieņemts arī tas nedaudzais, par ko gandrīz visas partijas spēj vienoties. Tādēļ tagad, kad minimālās izmaiņas būs stājušās spēkā un pieprasījums pēc godīgākas politikas audzis, ir īstais brīdis Saeimas dienaskārtībā parādīties nopietnākiem jautāumiem. Tādam kā politiskās reklāmas aizliegums aptuveni mēnesi pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām – neatkarīgi no tā, vai tās ir kārtējās vēlēšanas 2010.gadā vai ārkārtas jau šogad.