Raksts

Prezidenta vēlēšanas – taisnīgums caur tiesiskumu


Datums:
11. marts, 2003


Autori

Arvīds Dravnieks


Foto: A. Jansons © AFI

Varbūt tiešām Valsts prezidentu varētu vēlēt 12.martā? Tikai 2007. vai 2011.gadā. Atbilstoši spēkā esošajai Satversmei ievēlēts prezidents ierosinātu šo reformu Saeimai, pats liekot priekšā samazināt savu pilnvaru termiņu.

Valdošās partijas ir par prezidenti un pret juristiem, mācītāji ir par mieru un pret Fabriku, DELFI ir par seksu un pret visu. Es neesmu par karu, es neesmu pret seksu. Esmu pret to, ka tūlītēja rezultāta gaidās pretnostata tiesiskumu un taisnīgumu. Tiesisks risinājums ilgtermiņā vienmēr atmaksājas, tas vedina uz savstarpēju izpratni. Vai problēma ir tikai latvijiešu tiesību kultūrā? Par to pārdomas pēc nenotikušajām Valsts prezidenta pirmstermiņa vēlēšanām.

1. problēmaBellum se ipsum alit[1]. Karš nav līdzeklis karu izbeigšanai. Vismaz labākais noteikti ne. Nav jēgas šodien diskutēt, cik daudzi miljoni cilvēku būtu palikuši dzīvi, ja Otrais pasaules karš būtu sācies kaut gadu ātrāk. Tā jau ir pielietojamā matemātika. Tāda pati, ka upuru būtu desmitiem reižu vairāk, ja kodolieroči būtu abām karojošām pusēm. Kas tad šodien ir mainījies? Saprātīgi domājošu cilvēku laikam nav vairāk, tikai tehnoloģijas pavērušas jaunas “tautas diplomātijas” iespējas.

2. problēma – pilsone Vaira Vīķe-Freiberga. Nav nedz, labākā nedz sliktākā Valsts prezidente. Taču raisījusi plašu diskusiju par Valsts prezidenta institūta būtību. Pat juristam Pliekšānam vai viņa sekotājiem tas neizdevās. Jānim Čakstem taisnība – Valsts prezidents nav nekas tāds, bez kā moderna valsts nevarētu iztikt. Ārpolitikas tēla spodrināšana ir diplomātiskā resora ziņā. Satversmē prezidentam paredzēta cita loma. Mūsdienu valodā to varētu saukt par ieprogrammētu reitingu karali. Valsts prezidentam apzināti nav jārūpējas par zagļu ķeršanu vai notiesāšanu, skolotāju algām, pensijām vai veselības aizsardzību, bet gan par to, lai būtu kāds politiķis, kuram varētu ticēt. Alkas pēc tautas vēlēta prezidenta patiesībā nozīmē vēlmi pēc politiķiem, kuriem var uzticēties. Valsts prezidentam jādarbojas kā katalizatoram, kurš veicina sabiedrības integrāciju. Vieno, nevis šķeļ. Tas nav vadonis, kurš aicina pievienoties savai aktīvajai pozīcijai. Drīzāk ombuds, kurš pauž varas iejūtību. Varas simbols ar simbolisku varu. Vēlme piešķirt tam lielāku varu ir ceļš uz šī institūta iznīcību. Kam būs vajadzīgs prezidents bez reitingiem?

3. problēma – vai prezidenta ievēlēšana agrā pavasarī atbilst Satversmei sadalāma divās daļās. Vai iespējamas vēlēšanas pirms pilnvaru beigšanās un kā pareizi skaitāmi pilnvaru termiņi?

3. a) problēma – vai Satversme pieļauj pirmstermiņa vēlēšanas? Piektās Valsts prezidenta pilnvaras beigsies šī gada 7. jūlijā tieši pusnaktī. Tie, kas V.Vīķi-Freibergu numurē kā sesto, nezin vai negrib zināt, ka Kārlis Ulmanis faktiski pats sevi iecēla par Valsts prezidentu. Tāpat prettiesiskā veidā šo amatu ieguva arī Augusts Kirhenšteins – kāpēc viņa fotogrāfija nerotā Latvijas universitātes mazo aulu? Satversmes 52. pantā izsmeļoši ir uzskaitīti trīs gadījumi, kad jaunu prezidentu vēlē ātrāk. Šeit vārdiņš “jaunu” nozīmē “citu”. Citādi sanāks kā Vidzemes priekšpilsētas Tautas deputātu padomei. Pēc tam, kad tās priekšsēdētājs Andrejs Ručs bija veiksmīgi arestējis uzreiz divus padomju armijas ģenerāļus, parlaments viņu atcēla no amata un uzdeva ievēlēt jaunu priekšsēdētāju. Pēc stundu ilgām debatēm deputāti pārliecinājās, ka Ručs nemaz nav vecs un ievēlēja viņu atkārtoti. Dīvaina būtu pilnvaru ātrāka nolikšana vakarā un atkal uzņemšanās brokastlaikā. Pirms termiņa var ievēlēt tikai citu Valsts prezidentu. Jebkura manipulācija ar tradicionālo kārtību samazina tautas uzticību un rada iespēju apšaubīt vēlēšanu iznākumu.

3. b) problēma – vai termiņus var skaitīt klāt? Ir valstis, kurās skaita vienam mūža ieslodzījumam klāt vēl citus, jo tā noteikts likumā. Ja likums klusē, tad īsāko termiņu parasti ieskaita garākajā. Satversmes 35. pants nosaka, ka prezidenta pilnvaru termiņš ir četri gadi. No kura brīža to skaitīt? Pirmā Valsts prezidenta laikā uzskatīja, ka no tā brīža, kad viņam paziņots ievēlēšanas fakts. Mūsdienās skaita no zvēresta nodošanas brīža. Taču ja prezidentu ievēlē atkārtoti? Cik reizes zvēr karavīrs? No Satversmes 40. panta nepārprotami izriet, ka pilnvaru termiņu sāk skaitīt no zvēresta nodošanas brīža. Un zvērestu nodod nākamajā Saeimas plenārsēdē. Līdz ar to arī Valsts prezidenta vēlēšanas notiek pēdējā Saeimas plenārsēdē pirms Jāņiem.

4. problēma – kad būtu jānotiek Valsts prezidenta vēlēšanām? Varbūt taisnība filosofam-politpraktiķim Mārim Grīnblatam, ka jaunievēlētajiem deputātiem vispirms jāizdara trīs lietas – jāizveido valdība, jāapstiprina budžets un jāievēlē prezidents. Es gan teiktu, ka jaunievēlētajai valdošajai koalīcijai jāsadala trīs amati: premjera, spīkera un prezidenta. Valsts prezidents simbolizē varas pēctecību un bauda tautas uzticību. Viņam jāļauj pildīt šo pienākumu un nominēt premjera amata kandidātu. Tradicionāli šim nolūkam konkursu nerīko. Parasti partijai, kas vēlēšanās ieguvusi lielāko deputātu skaitu, piedāvā iespēju izveidot vairākumu parlamentā. Nākamais iespējamais satricinājums varētu būt budžeta apstiprināšana, kas visgrūtākā ir valdībai uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām. Tikmēr iepriekšējās Saeimas ievēlētā tautas uzticību baudošā valsts prezidenta palikšana amatā varētu būt pamatota – kā savdabīgs “rezerves variants”, ja valdošajai koalīcijai uzticības attiecības nesanāk. Pēc tam palikšanai amatā leģitīma pamata īsti nav.

5. problēma – vai tiešām nevar vēlēšanas rīkot ātrāk, iepriekšējam vēl esot amatā? Var un citur mūsdienās tā arī dara. Piemēram, Vācijā to jāsāk darīt ne vēlāk kā mēnesi pirms termiņa beigām. Pirmstermiņa vēlēšanas jārīko 30 dienu laikā pēc prezidenta atkāpšanās. Taču tad ievēlē tikai uz atlikušo pilnvaru laiku. Loģiski pamatota termiņu nobīdes nepieļaušana. Kas būtu jāgroza Satversmē?

  • 35.pants: prezidentu ievēlē nevis “uz četriem gadiem”, bet “līdz nākamā prezidenta amatā stāšanās brīdim”;
  • 39.pants: amatu nevar ieņemt nevis “ilgāk kā astoņus gadus no vietas”, bet “atkārtota ievēlēšana iespējama tikai vienu reizi”;
  • 40.pants: amata pienākumus prezidents uzņemas nevis “tuvākajā sēdē pēc ievēlēšanas”, bet “tieši mēnesi pēc ievēlēšanas” vai tamlīdzīgi.

Vai šis ir vēl viens Satversmes reformas projekts? Tikai “fiksa” ideja, kas pienācīgi jāapspriež. Varbūt tiešām Valsts prezidentu varētu vēlēt 12.martā, tikai 2007. vai 2011.gadā. Atbilstoši spēkā esošajam Satversmes 35. un 40. pantam ievēlēts Valsts prezidents ierosinātu šo reformu Saeimai, pats liekot priekšā samazināt savu pilnvaru termiņu. Saeima, pietiekami izskaidrojot šo reformu tautai, atstātu gala vārdu jaunievēlētajai Saeimai. Tad arī nākamās Saeimas vēlēšanās noskaidrotos, vai mums nepieciešams tautas vēlēts Valsts prezidents vai varbūt šāds institūts vispār nav vajadzīgs. Jo jēga šādām pārmaiņām ir vienīgi tad, ja tās vairo uzticību valsts varai.

6. problēma – politisko procesu sinhronizācija. Tā nepieciešama ne tikai augšējos slāņos, bet arī “mazajiem brāļiem” pašvaldībās. Varbūt beidzot vērts visas vēlēšanas rīkot vienlaikus? Jo šobrīd milzīgs daudzums politiķu enerģijas zūd partiju savstarpējos ķīviņos.

7. problēma – rakstugabals sanācis par visu un ne par ko tieši. Gluži kā visa šī jezga ap prezidenta pirmstermiņa vēlēšanām. Ja vien negūsim no tās kādu mācību. Tiesiskums ir veids, kādā panākt taisnīgumu.

________________________
[1] Karš pats sevi baro. Latīņu val.


Kas notiek Latvijā ar prezidenta vēlēšanām?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!