Foto: Hernán Kirsten
Daudzi krievi Latvijā dzīvo ar pārliecību, ka viņu pārstāvji valsti pārvaldītu labāk par latviešiem. Varbūt tas nozīmē latviešu nacionālistisko partiju realizētās etnopolitikas beigu sākumu.
Šī gada jūnijā pētījumu aģentūras Data Serviss Vislatvijas aptaujā respondentu izvērtēšanai tika piedāvāts visai netipisks apgalvojums: „Latvijas neatkarība ir vēsturiska kļūda”. Parasti netiek jautātas lietas, kurām ir atklāti pretvalstisks raksturs.
Dažās valstīs šāda jautājuma uzdošana aptaujā būtu kaut kas neiedomājams. Un, ja tomēr uzdotu, uz atklātām atbildēm varētu necerēt. Latvijas demokrātijas izpratne šādus šķēršļus neliek. Par to, starp citu, liecina arī pašas atbildes. Tās var kalpot kā labs pretarguments tiem, kas saka, ka savos demokrātijas gados neko neesam apguvuši un sistēmai, kurā dzīvojam, ar demokrātiju vispār nav sakara. Nē, daudzi nebaidās pasacīt, ka šīs valsts pastāvēšana bijusi kļūda. Totalitārās sistēmās vadoņi par šādu viedokļu pastāvēšanu parasti uzzina pārāk vēlu.
Jācer, ka arī pēc šīs publikācijas attiecīgas iestādes nesāks uztraukties. Nu, teiksim par valsts noslēpuma izpaušanu. Jo, lai arī tas, ka mūsu sabiedrībā daļa iedzīvotāju būtu gatavi apšaubīt pašu valsts pastāvēšanas nepieciešamību, ir nojaušams, tomēr tā īsti skaidri izmērīts ar korektām metodēm nav bijis. Jā, bija aptaujas imitācija ar līdzīgu jautājumu TV5 žurnālista Andreja Mamikina raidījumā Bez cenzūras. Tomēr profesionāļi labi saprot, ka „aptaujas”, kas tiek veiktas TV raidījumu laikā, tādas ir tikai pēc formas. Tās dod raidījumam realitātes šova atribūtus, bet ar pētniecību tām nav sakara. Te ir citādāk — metodika nav apšaubāma. Te mums ir iespēja saprast, kur īsti 20 neatkarības gadu laikā Latvija ir nonākusi. Un kāpēc.
1. attēls
Divas kopienas
Manā pētnieka praksē ir bijušas situācijas, kad, apskatot atbildes uz kādu jautājumu, konstatēju jebkādu sakarību trūkumu – atbildes sadalās vienmērīgi. Bet, tikko iekļauju etnisko griezumu, tā redzu, ka patiesībā šis vienmērīgais sadalījums nepasaka būtībā neko — tas ir aritmētiskais vidējais no divu kopienu diametrāli pretējiem vērtējumiem. Tāda situācija ir bijusi ne tikai ar jautājumiem, kas skar NATO, Krievijas-Gruzijas konfliktu, bet, piemēram, arī ar tādiem, kur ir runa par uzturēšanās atļaujām ārvalstniekiem.
Šoreiz gluži tā nav. Formulējums ir pārāk pretvalstisks, lai iegūtu tik atšķirīgas atbildes. Drīzāk var runāt par visai vienmērīgu atbilžu sadalījumu nelatviešu grupas iekšienē. Te pastāv ļoti izteikta uzskatu neviendabība, bet nereti — pat uzskatu trūkums. Un ir visai grūti sniegt viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, ko gan īsti viņi vēlas.
Pirms dažiem mēnešiem kādā rakstā portālā Tvnet tika publicēts būtībā anonīms raksts Bet es tik un tā mīlu Latviju, kurā kāda Katja un kāds Sergejs saviem tautiešiem uzdeva jautājumu, ko gan mēs īsti no tiem latviešiem vēlamies [ 1 ]. Viens no komentētājiem, kas par sevi pateica vienīgi „iz Rigi” atbildēja: „Nopietns jautājums prasa nopietnu atbildi! MĒS GRIBAM, LAI VIŅI NO MUMS NEKO NEGRIBĒTU!!!!!!!!!”.
Protams, tā ir tikai viena atbilde, tomēr acīmredzami nopietna. Un kas tad varētu būt tas, ko latvieši vēlas no krieviem? Konkrētais „rīdzinieks”, visdrīzāk, nav apmierināts ar dažādām reālo, neizteikto vēlmju ārējām izpausmēm, kas praksē ir tikai tāda kasīšanās — ka jāprot valoda, jāzina himna, jāizkar karogs, jāatzīst okupācija un tamlīdzīgi. Bet patiesībā aiz tā stāv divas alternatīvas, kas tiek sagaidītas: vai nu esi viens no mums vai brauc prom. Viens no mums, tātad — būtībā latvietis. Vieglu akcentu varbūt piedosim. Izsakoties pavisam ciniski, tas nozīmē — nekaitini ar savu klātbūtni, ar savu valodu, kas gribot negribot jādzird, ar savu mūziku, ko nākas klausīties. Vienkārši ar to, ka esi citādāks. Jo šeit taču ir Latvija. Nu, būtībā tas pats, kas padomju laika anekdotē, ka Rīga ir laba pilsēta, tikai par daudz latviešu. Kaitināja taču šī padomju tautas neviendabība no Krievijas plašumiem nākušos internacionālistus. Un atbraucēji kaitināja šejieniešus. Atšķiras tikai tas, kura rokās kurā brīdī atrodas valsts aparāts un kuram tādējādi ir iespēja šo savu nepatiku ietērpt likumos, kas, protams, nekad skaidri nepasaka: jūs mums nepatīkat. Tā vietā ir dažādas formālas prasības, kas vienai no pusēm atļauj justies drusku komfortablāk.
Un ja tā, vai nebūtu dīvaini, ka valsti, kuras pamatfunkciju daļa krievu saredz tajā, lai latviešiem ļautu justies komfortablāk uz viņu rēķina, nesauktu par kļūdu? Kļūda, no šādu cilvēku pozīcijām raugoties, pat ir maigs formulējums. Drīzāk ļaunprātība.
Un, protams, ir nojauta, ka starp mums ir daudz cilvēku, kas Latvijas valsts pastāvēšanu vienkārši nevēlas — pēc aptaujas vairākiem kolēģiem latviešiem piedāvāju uzminēt, cik liela sabiedrības daļa piekrīt apgalvojumam, ka Latvijas neatkarība bijusi vēsturiska kļūda. Vairums bija sagatavojušies lielākam skaitam. Tātad būtībā mēs akceptējam esošo situāciju un šo viedokli kā neizbēgamu ļaunumu. Tā jau viņi domā — ko nu tur daudz.
Tā ir brīvprātīga abu pušu segregācija. Tie, kuri kontrolē valsts aparātu, no otriem pieprasa zināmas ārējas lojalitātes izpausmes, lai paši justos komfortablāk. Otri, protams, neleģitimē valsts aparātu, kas no viņiem kaut ko tādu pieprasa. Bet praksē kopdzīves forma ir segregācija, ko abas puses akceptē kā vēlamāko, ja nu kopā dzīvot nākas.
Protams, modelis, ko piedāvāju, ir primitīvs. Nelatviešu atbildes ir ļoti neviendabīgas. Te vairāk ir runa par tiem, kas Latvijas neatkarību atzīst par kļūdu. Kā arī par to daļu, kas domā līdzīgi, tomēr viņiem pietrūkst drosmes intervētājam to pateikt, tāpēc nākas slēpties aiz citām atbildēm. Nākas taču rēķināties, ka valsts aparāts tomēr ir latviešu rokās.
Ekonomiskā dimensija
Ekonomiskajai dimensijai uzmanību intervijā portālam politika.lv pievērš žurnālists Andrejs Mamikins, sakot, ka lojalitāte, viņaprāt, saistās ar gatavību maksāt nodokļus [ 2 ]. Šāda, visai sašaurināta, lojalitātes izpratne ir visai loģiska apspiestai ekonomisko imigrantu kopienai. Ja migrācijas motivācija ir ekonomiska, tad lojalitāte izpaužas tādējādi, ka būt lojālam ir ekonomiski izdevīgi — par optimālu tiek uzskatīta situācija, kad cilvēks redz, kur paliek viņa nodokļi, ka viņš atzīst to izlietošanu par lietderīgu sabiedrībai kopumā, tajā skaitā arī savai kopienai un sev personiski. Skatoties plašāk, tas nozīmētu, ka Latvija ir valsts, kurā dzīvot ir ekonomiski izdevīgi, bet vēlams, lai būtu visizdevīgāk.
Realitāte no tā, protams, tālu atpaliek. Šāda lojalitātes izpratne pašreiz nav raksturīga ne latviešiem, ne krieviem. Un kas tad paliek pāri? Latviešu gadījumā — apziņa, ka valsts aparāts kalpo, lai latvieši šeit justos nedaudz komfortablāk uz pārējo rēķina, jo Latvija taču ir latviešu valsts. Daudzu latviešu gadījumā gan tas ir acīmredzami nepietiekami. Lai izjustu lojalitāti, valsts tiek zākāta, kā vien iespējams. Un tomēr — ja šai zākāšanai piebalso krievi, pozīcija var mainīties. Etniskā dimensija tātad ir pēdējais bastions. Tiesa gan, spēcīgs. Svarīgi jau arī, ko un kāpēc zākā. Latvieši parasti zākā savējos ar sāpi par to, kas izdarīts ar viņu valsti. Krievi parasti — kaut ko svešu, ar zināmu ļaunu prieku, jo viņiem nav iespējas un bieži arī vēlmes būt līdzdalīgiem un līdzatbildīgiem.
Un par kādu lojalitāti tad var runāt krievu gadījumā? Racionālas, uz izdevīgumu balstītas, protams, nav. Valsts aparāts strādā pret viņiem, lai nedaudz komfortablāk justos latvieši. Kaut kas cits — pieradums, mīlestība pret šo zemi, asociācijas ar cilvēkiem, atmiņām — tas viss var veicināt zināmu patriotismu, taču ne jau lojalitāti valstij.
Un tomēr — ja mēs skatītos uz lojalitāti no ekonomiskās dimensijas, tad būtu jābūt zināmai sakarībai starp ienākumiem un lojalitātes pakāpi. Tiem, kam ienākumi augstāki, vismaz niknuma uz visiem apkārtējiem, tajā skaitā uz visai bezpersonisko valsti, mazāk.
2. attēls
Latviešu gadījumā aptuveni tā arī ir (sk. 2.attēlu) — aktīvāk apgalvojumam par Latvijas neatkarību kā kļūdu gatavi piekrist cilvēki ar viszemākajiem ienākumiem, savukārt, pieaugot ienākumiem, pieaug vēlme apgalvojumam nepiekrist, samazinās to skaits, kas atbildi sniegt nespēj.
Taču ar nelatviešiem situācija ir komplicētāka. Tie, kam ienākumi viszemākie, neapšaubāmi ir niknāki par citiem. Īpaši tas izpaužas atbildē „piekrītu”, ko augstākās ienākumu grupās aizstāj nedaudz pielaidīgākais „drīzāk piekrītu”. Un tomēr — pieaugot ienākumiem, nepiekrišana apgalvojumam būtībā nemainās. Tas, kas pieaug, ir atbildes „grūti pateikt” īpatsvars. Pie tam piekrītošo atbilžu summa (piekrītu + drīzāk piekrītu) nelatviešu gadījumā, pieaugot ienākumiem, tik ļoti nemazinās kā latviešiem.
Mēs redzam, ka nelatviešu gadījumā ekonomiskā dimensija šobrīd drīzāk ir faktors, kas maina neapmierinātības pakāpi (ja arī atbildi „grūti pateikt” pa daļai uztveram kā neapmierinātību — tikai mazākā mērā vai arī slēptu). Niknam, dusmīgam latvietim, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, pieaugs apmierinātība ar valsts neatkarību. Tādam pašam dusmīgam nelatvietim — tikai mazināsies neapmierinātības pakāpe.
Tātad laikam jau Andrejam Mamikinam nebūs taisnība, saistot lojalitāti vienkārši ar gatavību maksāt nodokļus, nu vismaz Latvijas nelatviešu gadījumā. Problēma ir ar politisko dimensiju, ar valsts izveides mērķi, kā labā un pret ko tā tapusi. Un ekonomiskā dimensija līdz galam problēmas šai laukā aizēnot nespēj.
Jaunā paaudze
Atjaunotā neatkarīgā Latvija pastāv jau pietiekami ilgi. Ir paspējusi izaugt paaudze, kas Padomju Savienību zina galvenokārt no nostāstiem. Latvieši šai paaudzē arvien sliktāk runā un saprot krieviski. Krievi — arvien labāk zina latviešu valodu. Paraudzīsimies, ar ko gan šīs paaudzes nelatviešu izpratne par Latvijas neatkarību atšķiras no gados vecāko izpratnes.
3. attēls
Atšķirības ir jūtamas. Jaunākās paaudzes nelatvieši visai reti ir gatavi piekrist apgalvojumam, ka Latvijas neatkarība bijusi kļūda — šajā ziņā atbildes drīzāk atgādina latviešu sniegtās (sk. 3.attēlu). Tomēr nepiekrišanas ziņā apgalvojumam drīzāk ir līdzība ar gados vecākajiem nelatviešiem, lai arī, protams, jaunākie nepiekrīt biežāk. Bet trešdaļa — un tas ir daudz — uz jautājumu neatbild.
Tāda nu šo cilvēku situācija ir — daudzi no viņiem nedzīvo tikai vienā informatīvajā telpā atšķirībā no absolūtā vairuma latviešu, kā arī no saviem gados vecākajiem tautiešiem. Un līdz ar to daudz labāk par citiem redz pretrunas starp divu nesamierināmo pušu pozīcijām. Droši vien, ka tas rada arī nepieciešamību biežāk filtrēt informāciju, kas tiek sacīta vieniem, kas otriem. Un palielina neskaidrību, kuram un kādā mērā īsti ir taisnība. Starp citu, tā varētu būt visai pazīstama situācija arī daudziem latviešiem, kas skolā gājuši padomju laikā. Tiesa gan, toreiz bija cita oficiālā patiesība un cita tā, kuru kā pareizo mācīja vecāki, piekodinot neko nesacīt tālāk skolā.
It kā jau demokrātiskā sistēma pieļauj daudz vairāk vaļību — padomju laikos nebūtu iedomājams tik atklāti apšaubīt valsts pastāvēšanas jēgu. Tomēr jāatzīst arī, ka šobrīd dzīvojam laikā, kad Latvijas krievu etniskā pašapziņa atrodas pacēluma stadijā, bet latvieši savukārt daudz biežāk kritizē savu valsti. Un kad Saskaņas centra premjera amata kandidāts Jānis Urbanovičs deklarē skaidri: es būšu vara [ 3 ].
Šķiet, šobrīd daudzi krievi dzīvo ar pārliecību, ka viņu pārstāvji valsti pārvaldītu labāk par latviešiem. Varbūt tas nozīmē latviešu nacionālistisko partiju realizētās etnopolitikas beigu sākumu. Tomēr nebūt nav pārliecības, ka Saskaņas centra popularitāte būs tikpat augsta, teiksim, ja šī partija jau četrus gadus būs atradusies valdībā. Ir viegli kritizēt, ja neesi tiešā veidā atbildīgs par notiekošo, īpaši, ja tevi atstumj, pat neļaujot uzņemties līdzatbildību. Un pavisam kas cits ir tad, ja uz valsts aparātu nākas skatīties kā uz saviem pārstāvjiem. Apmierinātība ar šiem savējiem noteikti veicinātu arī lojalitāti valstij. Neapmierinātība — laikam gan jaunu apātijas vilni. Un smagu vilšanos, redzot, ka savējie nav ne par mata tiesu labāki par tiem tur, visu laiku kritizētajiem.
Ja Saskaņas centram izdotos, šī izdošanās būtu visas valsts interesēs. Tas varētu kalpot kā daudz reālāks sabiedrības integrācijas mehānisms par līdzšinējiem. Integrācija nevar būt subjekta un objekta attiecības. Tā nozīmē līdzatbildību.
Tomēr — vai daudz mums ir bijis valdību, kas ilgstoši baudījušas sabiedrības uzticību? Vai daudz tādu, kas šo uzticību pelnījušas? Un vai no valsts pārvaldes ilgstoši atstumtā krievu kopiena vēl vairāk par latviešiem negaida labo caru nevis savus pārstāvjus? Šie jautājumi ir retoriski.