Foto: I, Timmy
Prieks par Senioru Dienas projektu ir pretrunīgs. Vienas auditorijas daļas nolikšana atsevišķā rubrikā gan pievērš uzmanību, gan turpina šīs grupas izslēgšanu.
Pensijas vecuma cilvēkiem adresēts saturs populārā dienas avīzē Latvijas mediju praksē ir vēl lielāks pavērsiens nekā laikraksta satura ielikšana i-pad lietotājiem piejamā vidē. Ilgstoši ignorētās sabiedrības grupas cilvēku atzīšana, ko piesaka Senioru Diena, nozīmē, ka jaunības kults vairs nav galvenais mūsdienu mediju balsts.
Man liekas diezgan nenozīmīgs īstais šāda Dienas satura izmaiņu iemesls. Vai lēmumu veidot senioriem paredzētu ielikumu — katru trešdienu 4. lappusē — vadīja vēlme atvadīties no cilvēktiesības apdraudošās un diskriminējošās prakses vērtēt visus pēc vecuma grupas? Varbūt vecāka gadagājuma cilvēkos laikraksts saredz savam biznesam tik izmisīgi nepieciešamo auditoriju? Svarīgāks ir fakts, ka notiek vecākās paaudzes lasītāju atzīšana par noderīgiem rakstu varoņiem un informācijas avotiem. Svarīgi, ka senioru domas un ikdienas dzīve, viņu prieki, noskaņojums un problēmas šķiet laikrakstam būtiskas.
Igauņi attapās agrāk
Aptuveni pirms gada ziņu aģentūra LETA lūdza mani skaidrot, ko gan varētu nozīmēt Igaunijas reklāmas industrijas pārstāvju lēmums paplašināt savu vēstījumu mērķa grupu, iekļaujot tajā vecāka gadagājuma cilvēkus un veidojot viņiem adresētas reklāmas. Lēmuma pamatā bija veselā saprāta diktēts novērojums, ka brieduma gados cilvēkiem ir gan nauda, gan stabili patēriņa paradumi, gan arī pētījumā noskaidrotais, ka pusmūža cilvēki ir uzticīgi zīmoliem un saviem iemīļotajiem produktiem. Toreiz apsveicu igauņus par veselā saprāta vadītu pieeju. Skat, nu kaut kas notiek arī Latvijā. Varbūt beidzot mediju satura veidotāji ir ieskatījušies statistikas datos par iedzīvotāju vecuma struktūru mūsu valstī? Senioru Diena liecina, ka kaut kas tāds varētu būt noticis, — to rāda arī 14. jūnijā aģentūras LETA blogu vietnē publicētais Ingara Rudzīša aicinājums veidot atbilstošus piedāvājumus „pensionāru valstī”[1].
Vecāka gadagājuma ļaudis ir ne jau tikai grāmatu, teātra biļešu vai veļas pulvera pircēji, viņi ir stabili un uzticami mediju patērētāji. To ļoti labi zina Latvijas Avīzes un daudzu žurnālu redakcijas, reģionālo laikrakstu, Latvijas radio un vairāku populārāko TV kanālu satura veidotāji. Šie mediji nav ignorējuši auditoriju, kuras pārstāvju personas kods neatbilst reklāmas veidotāju priekšstatiem par modernu cilvēku vai arī politiskajā retorikā populārajiem saucieniem pēc „jaunām sejām”.
Vecums ir šķērslis
Var jau censties ignorēt senioru auditoriju, bet cilvēki te dzīvo un izmanto dažādas iespējas. Vecāki ļaudis, visticamāk, nenojauš, ka daudzu mediju vadītāji viņu vecuma grupas cilvēkus netur lielā vērtē, bet mediju pētnieku skatījumā tā ir tā sauktā redaktoru noteiktā “nevēlamā auditorija”. Reklāmistiem seniori maz interesē — noder tikai, lai sadomātu tādu kampaņu kā „ome to nesapratīs”, tāpēc pensijas vecuma cilvēkus savu reitingu datos negrib arī satura producenti. Tieši reklāmas ietekmē daudzi mediji cenšas panākt, ka auditorija atbilst reklāmu mērķa grupām, kas nav vecākas par 45 vai 55 gadiem.
Vai ir jēgas stāstīt, ka turīgajās valstīs plaukst tieši senioriem adresēti mediji, kas vecumdienas rāda kā pilnvērtīgu laiku un nemēģina stigmatizēt cilvēkus pēc vecuma? Jā, tur pensijas vecums ir citādāks — labāks un stabilāks. Bet Latvijā stabils ir eidžisms — cilvēku diskriminācija pēc vecuma — vērtēšana tikai pēc gadu skaita, neievērojot citas cilvēka īpašības.
Vecuma diskriminācijas klātbūtni kā tendenci regulāri parāda Latvijas sabiedrības socioloģiskās aptaujas. Tā arī dzīvojam — ne vien aptuveni divu paaudžu jaunības laiks tiek izslēgts no publiskās informācijas vai vērtēts klišejiski, bet daudzkārt tiek ignorēti cilvēki, kas pārstāv šo laiku. Mediji, sevišķi komerciāli atkarīgi vai kādu dzīves stilu pārstāvoši, šo tendenci ir sirsnīgi stiprinājuši. Vienlaikus kopējo interešu medijos vecāki cilvēki, ja viņi ir amatpersonas vai izcili mākslinieki, zinātnieki, rakstnieki, sirmojoši miljonāri, parādās arī pārējā saturā. Tāpēc senioru kā grupas pārliecinoša iekļaušana viena medija uzmanības lokā ir ļoti pozitīvs signāls.
Jums raksta un zvana pensionārs
Diena senioru projektā izvēlējusies dzīves stila pieeju, vecāku cilvēku uzmundrināšanu ar ieinteresētu un draudzīgu attieksmi. Saturā ir patiesi aizrautīgi cilvēki, viņu dziļās domas, viedokļi. Senioru Dienu veido portreta apraksts, lasītāju attieksmju apkopojums, sabiedrībā pazīstamu cilvēku pārdomas par reiz gaidāmo pensijas vecumu savā dzīvē. Lielākā daļa tekstu ir interesanti, ielikuma saturs — daudzveidīgs, iesaistošs. Noskaņa šajā saturā — pozitīva un atbalstoša.
Tas viss ir ļoti jauki, tomēr prieks par Senioru Dienas projektu ir pretrunīgs. Ielikuma saturā vecie cilvēki ir vieni, it kā atdalīti no pārējās sabiedrības. Piemēram, rakstā par privātajiem pansionātiem kāda kundze gan stāsta par savu meitu, kas viņai atradusi labāko no pašreizējā pansionātu piedāvājuma, tomēr meitai nekas nav pajautāts.
Visā laikraksta kopējā saturā Senioru Dienas veidošanas princips ir aptuveni tāds pats kā auto interesentu vai dzīvnieku mīļotāju lappusei. Tomēr senioru laiks nav tikai specifiskas intereses. Senioru laiks ir dzīve, kurā vecums ir tikai viena no pazīmēm. Šai grupai ir daudz nopietnu problēmu, kas reālajā dzīvē tiek risinātas kopā ar bērniem, mazbērniem, ar jauniem cilvēkiem, amatpersonām. Šiem cilvēkiem ir domas un izjūtas, pieredzes un attieksmes — nozīmīgas ir tās, nevis gadu skaits.
Manuprāt, vienas auditorijas daļas nolikšana atsevišķā rubrikā gan pievērš uzmanību, gan turpina šīs grupas izslēgšanu, jo pretstata to pārējai sabiedrībai. Negribētos, ka ar jaunā ielikuma lasītājiem notiktu tāpat kā ar Latvijas radio klausītājiem, kas tiešajā ēterā pirms sava viedokļa izteikšanas paši sevi piesaka kā pensionārus, nevis ārstus, bibliotekārus, inženierus, puķu mīļotājus, garšīgu pīrāgu cepējus, veiksmīgus makšķerniekus… jebko, kas neapvelk cilvēkam tikai vienas demogrāfiskas pazīmes un valsts definēta sociālā statusa robežu. Lai paši cilvēki neuzsvērtu savus gadus, pensionāra identitāti, bet gan attieksmi, domas un nostāju, senioru un jebkura vecuma cilvēku vērtību arī medijos nevajadzētu noteikt pēc gadu skaita.
Lai nu kā — pat ar izdevīgumu piepildītu tirgus likumu uzspiestas attieksmes pārmaiņas pret lielu sabiedrības grupu šoreiz ir laba ziņa. Tāpēc arī Senioru Diena ir nozīmīgs notikums — pirmais solis, lai pārkāptu jaunības kulta nestajiem mediju satura izkropļojumiem. Tādi pavērsieni reizēm izmaina mediju vēsturi.
_______________