Foto: G. Diezinš
Recenzija par Korupcijas novēršanas un apkarošanas Valsts stratēģijas projektu
Ņemot vērā jaunās valdības ciešo priekšvēlēšanu apņemšanos cīnīties pret korupcijas apsēstību un ieviest iepriekš nemanītu atklātību (vai tās tēlu) valsts pārvaldē, kāds stratēģisks domu uzmetums šajā jomā tika gaidīts jau no aizvadītā gada nogales. Nu tāds parādījies – un jārezumē, ka sagādā patiesu vilšanos. Stratēģijas projektā ir tieši tikpat daudz skaidru darbību, konkrētu prioritāšu un oriģinālu ideju, cik jaunās valdības deklarācijā – gandrīz nemaz.
Pirmo reizi lasot stratēģijas projektu, rodas iespaids, ka dzīvojam meža vidū. Zvēru vairākums saprot, ka pie varas esošie zvēri nestrādā visa bara labā. No rīta viens zvērs pamostas un šo fenomenu nodēvē jaunvārdā: „KORUPCIJA!” Pārējie piebalso, pat nepadomājot par to, vai iepriekš fenomens jau nav pastāvējis, tikai zem cita nosaukuma.
Bet realitāte ir citāda: īstenībā mežā jau ir domāts gan par līdzekļiem, gan veidiem, gan atbildīgiem dzīvniekiem, lai fenomenu apzinātu, novērstu un sodītu sliktos zvērus. Cīņa ar „korupciju” Latvijā nenotiek meža vidū un arī ne pirmo dienu, un nav pat tik svarīgi, kā nosaucam fenomenu. Svarīgi, lai katra nākamā darbība tiktu balstīta uz iepriekšējo darbību kritisku izvērtējumu un pozitīvo pieredzi. Stratēģijas projekts diemžēl nesniedz priekšstatu par šādu „SWOT”[1] analīzi.
Kādai tad ir jābūt kvalitatīvai valsts pretkorupcijas stratēģijai? Tai pamatā vajadzētu atbildēt uz sekojošiem jautājumiem: kas ir problēma, kāpēc tā pastāv, kā to atrisināt, un kas to atrisinās? Izvērstas atbildes uz šiem jautājumiem veidotu pretkorupcijas sistēmas kopainu un mugurkaulu, nevis liktu vicināties ar atsevišķiem pretkorupcijas mozaīkas gabaliņiem. Atbildes uz šiem jautājumiem tāpat palīdzētu saprast, kur varas hierarhijā ideāli jāatrodas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), lai institucionāli birojs būtu vismazāk ietekmējams – tiesu varas, izpildvaras, vai pat Valsts prezidentes pārraudzībā. Kāpēc gan sabiedrībā augsti respektētā prezidente nevarētu kļūt par korupcijas novēršanas un apkarošanas uzticības personu un „seju”?
Stratēģijai ir jābūt neaizstājamam politikas vadlīniju dokumentam, bez kura nav iespējams realizēt jēdzīgu pretkorupcijas politiku. Stratēģija nedrīkstētu būt pašsaprotama vai pašpietiekama, jo tad tai nav nekādas pievienotās vērtības. Taču šī dokumenta projekts nerada neaizstājamības iespaidu. Piemēram, kā gan pretkorupcijas pamatprincipi var būt „likumības ievērošana” un „atklātība un atbildība”, ja šie principi jau a priori ir katras demokrātiskas un tiesiskas valsts valdības un amatpersonu darbības pamatpostulāti? Kā gan stratēģijas autori var pat teorētiski pieļaut, ka „tie, kam uzticēta vara” var bezatbildīgi kalpot sabiedrībai?
Latvijā jau ir spēkā vesela virkne tiesību aktu, kuru pamatmērķis ir novērst amatpersonu (stratēģijas projekta izpratnē “to, kam ir uzticēta vara”) tādu lēmumu pieņemšanu, kas mērķēti personiskā labuma gūšanai. Piemēram, Krimināllikums, likums „Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”, likums „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums un citi. Taču stratēģijas projektā velti meklēt kādu atsauci uz šiem normatīvajiem dokumentiem kaut vai norāžu līmenī. Vai pašreiz spēkā esošie tiesību akti ir nepilnīgi, nekvalitatīvi, nepietiekami vai mērķi nesasniedzoši? Laikam tomēr meža vidū neesam, kaut lasot stratēģiju, tā vien liekas.
Stratēģijas pamatprincipos iebūvēta nepieciešamība pēc „kompleksas pieejas” cīņā ar korupciju, ietverot korupcijas apkarošanu, novēršanu un sabiedrības izglītošanu (pēc fetišizētā Hongkongas modeļa). Tas ir gana slavējami. Taču dokumentā visbiežāk piesauktie jēdzieni „sabiedrības interešu ievērošana”, visa un visu „publicēšana” un „publiskošana”, nepārtraukta „informēšana”, „atklātība” un pāri visam „ētisku principu ievērošana” tomēr paši par sevi nenodrošina „komplekso pieeju”, kam jāveicina neatkarīga lēmumu pieņemšana korupcijas novēršanā un apkarošanā.
Ētisku principu pārkāpšanai, tāpat kā nepilnīgai sabiedrības informēšanai vai atklātības trūkumam neseko tiesiskas sekas. Nenoliedzami, ka Latvijas sabiedrībā visaugstākajā līmenī ir nepieciešams runāt par morāles un ētikas normu atdzimšanu un iesakņošanos. Taču ar ētiskas vai neētiskas rīcības konstatēšanu nepietiek, lai novērstu un apkarotu korupciju.
Stratēģija nepārliecina, ka tiks nodrošināts darbību kopums, kas ietvers sabiedrības pārstāvju iesniegumu saņemšanu, to izvērtēšanu, neatkarīgu un kompetentu lēmumu pieņemšanu, kā arī to izpildi. Tā nerada uzticību, ka ar sabiedrības palīdzību identificētie iespējamie korupcijas gadījumi „nepārklāsies ar putekļu kārtu”.
Kā gan lai uztver stratēģijas autoru vēlmi cīnīties pret korupciju, ja nav pat skaidra pretkorupcijas sistēmas institucionālā struktūra? Piemēram, stratēģijas projektā redzams, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmu izpilda, kontrolē un koordinē KNAB, kas par savu darbību atskaitās Ministru kabinetam, bet valsts korupcijas novēršanas un apkarošanas politikas un tās īstenošanas uzraudzību veic Saeimas Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisija? Quo vadis? Kas tad īsti vadīs pretkorupcijas politiku Latvijā?
Bažas rada arī stratēģijas autoru traktējums par privātā sektora iesaistīšanos pretkorupcijas kampaņā. Ja vēl var piekrist, ka „jāveido efektīvi iekšējās kontroles mehānismi”, kas varētu izpausties kā paškontrole, pašsertifikācija vai uzņēmēju asociāciju ētikas kodeksi, tad biedē privātā sektora administratīvā „pakļaušana”, veicot savstarpējo uzraudzību. Augstiem ētiskajiem standartiem īstenībā vajadzētu rasties pašā privātajā sektorā, nevis tikt tur „importētiem” valsts reglamentētu darbību rezultātā.
Nobeigumā dažas rekomendācijas stratēģijas autoriem. Pirmkārt, nepieciešams manāmi precizēt pretkorupcijas institucionālo shēmu, kas nodrošinātu lēmumu neatkarību un neietekmējamību. Var uzteikt pasaules „labās prakses” izmantošanu KNAB darbības iekšējā organizēšanā, bet birojam ārēji ir jābūt maksimāli neatkarīgam, ko pilnībā nevar nodrošināt pakļautība Ministru kabinetam. Otrkārt, nepieciešams vairāk pievērsties jautājumiem par tiesisko seku nodrošināšanu un esošās tiesiskās bāzes kritisku izvērtēšanu, ņemot vērā apjomīgos Sabiedrības par atklātību “Delna” un citus pētījumus par korupciju Latvijā. Treškārt, stratēģijā jāintegrē līdz šim paveiktā darba izvērtējums un jāpārņem pozitīvā pieredze. Nedzīvojam mežā un korupcija neaug kokos.
Visbeidzot tomēr pozitīvi jānovērtē stratēģijas autoru uzdrīkstēšanās šādu projekta uzmetumu nodot sabiedrības apspriešanai. Vien jācer, ka šī pati sabiedrība aktīvi izmantos iespēju stratēģiju komentēt. Jo, atklāti sakot, komentējamā jau nav sevišķi daudz.
__________________
[1] SWOT – „strengths, weaknesses, opportunities, threats” (no angļu val.) – spēku, vājumu, iespēju un apdraudējumu analīze, modernās vadības teorijas termins