Raksts

Pretkorupcija vai korupcijas normalizēšana 9.Saeimā


Datums:
20. septembris, 2006


Autori

Valts Kalniņš


Nav viegli 2006.gadā rakstīt par to, kas būs aktuāls cīņā pret korupciju 9.Saeimas laikā. Meklējumi NAIS datu bāzē rāda, ka atjaunotās Latvijas likumdevējs pretkorupcijas jautājumam oficiāli pievērsās jau tālajā 1992.gadā, pieņemot lēmumu par komisijas izveidošanu, lai pārbaudītu valdības darbību organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanā. Pirms 11 gadiem Saeima pieņēma Korupcijas novēršanas likumu, ko varētu uzskatīt par pirmo patiesi nozīmīgo rīcībpolitikas soli pret korupcijas kaiti. Tātad jau gandrīz piecpadsmit gadu korupcijas novēršana — tēma, kam vajadzētu būt saistītai vien ar politikas izkropļojumu novēršanu, nevis pašai būt par politikas satura centrālu nozari — neatstāj sabiedrisko darba kārtību.

Nav šaubu, ka šajā laikā gan pretkorupcijas pasākumu, gan citu faktoru ietekmē daudzas valsts institūcijas kļuvušas efektīvākas un to amatpersonas godīgākas. Vienlaikus Latvijā (līdzīgi kā daudzās citās valstīs) gadiem ilgstošās pretkorupcijas aktivitātes nes līdzi emocionāli apjaustu “nekas nemainās” sajūtu (īpaši, ja vēlēšanu kampaņu finansēšanas noteikumu neievērošanu arī sauc par korupciju).

Šī sajūta, protams, nav precīzi atbilstoša īstenībai, jo nekas nav pilnīgi nemainīgs. Tomēr Latvijas gadījumā trūkst skaidru pazīmju, ka politiskās varas iegūšanas, paturēšanas un nomaiņas process ir kļuvis mazāk korumpēts, ka naudas kā varas resursa nozīme būtu mazinājusies un līdz ar to arī nepieciešamība uz iedzīvotāju rēķina atpelnīt politiskajā cīņā ieguldītos līdzekļus. Bet ar laiku, iespējams, sabiedrībai kļūst arī psiholoģiski grūti izturēt nepārejošo sajūtu, ka Latvijas politika ir korumpēta, citiem vārdiem sakot, kropla. No šī izriet vismaz divas turpmākas izturēšanas alternatīvas — pieaugoša pilsoniska aktivitāte kroplības mazināšanai vai kroplības pakāpeniska atzīšana par normu.

Tāpēc viens no intriģējošākiem jautājumiem par pretkorupciju 9.Saeimas laikā ir šā jautājuma sagaidāmā vieta sabiedrības darba kārtībā.

Korumpētās politikas dalībnieki šo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā izvērš informatīvo spiedienu tieši tajā virzienā, lai korupcijas problemātiskumu noniecinātu. Spilgts piemērs ir veselības ministra Gundara Bērziņa (TP) citāts: “Latvijā pietiek ņerkstekļu — lai tie arī runā par ētiku un morāli, bet mums ir vajadzīgi darītāji.” Tamlīdzīgiem uzskatiem palīdz un droši vien arī nākotnē palīdzēs Latvijas ekonomiskā izaugsme — aizvien vairāk būs jaunu infrastruktūras objektu un citu Latvijas attīstības izpausmju. Korupcijas dalībnieki izmantos savus resursus, lai mudinātu pievērst uzmanību šīm progresa pazīmēm, nevis politikas kroplībai, pat ja pēdējā nebūt nebūs mazinājusies. Aināra Šlesera (LPP) reklamēšana ar traktora un motora palīdzību ir tikai viena no šīs pieejas simboliskām izpausmēm.

Pieļauju, ka pašreizējais status quo — plaša politiskā korupcija un diezgan izplatīta sabiedrības neapmierinātība ar to — nevarēs nemainīgi saglabāties nenoteiktu laiku. Līdz ar to 9.Saeimas laikā varētu notikt vai nu politiskās korupcijas samazināšanās (līdzīgi kā pēdējās desmitgades laikā vietām mazinājās administratīvā korupcija), vai arī pieaugoša sabiedrības daļa nolems, ka cilvēki var būt gana paēduši arī korumpētas politikas apstākļos. Otrajā gadījumā atbalsts kritiskam skatījumam mazināsies. Precīzākus apsvērumus par šo scenāriju varbūtību varēsim izteikt, kad kļūs zināmi 9. Saeimas vēlēšanu rezultāti.

No šī garā izklāsta izriet svarīgs uzdevums, kas pēc vēlēšanām būtu jāveic politiskajiem spēkiem, kas ieinteresēti godīgākā politikā. Proti, nedrīkstētu pieļaut korupcijas leģitimēšanu un konstruktīvi kritiskās attieksmes (nav runa par depresīvu gaušanos) mazināšanos pilsoņu vidū. Šis uzdevums ietver atteikšanos no negodīguma attaisnojumiem publiskā komunikācijā, piemēram, ka partijai nav jākaunas no katras juridiskas šķirbas izmantošanas, lai savās interesēs apietu likumu, ka ekonomisko sasniegumu gaismā nav jāinteresējas, vai to kaldināšanā iesaistītie politiķi ir godīgi, ka augsta amatpersona uzskatāma par ētiski nepiemērotu savam amatam tikai tad, ja tiesa to atzinusi par noziedznieku. Partiju politiķi, kas vēlas cīnīties pret korupciju, nedrīkstētu bez ļoti nopietniem argumentiem vārdiski uzbrukt un diskreditēt tās tiesībaizsardzības struktūras, kas grūtā darbā pēdējos gados izveidojušas kaut minimālu spēju izrādīt pretsparu nopietnai korupcijai.

Protams, rīcībpolitikas līmenī pretkorupcijas jomā ir daudzas konkrētākas lietas, ko 9.Saeimai vajadzētu darīt. Gribot vai negribot jāturpina jau gadiem ilgušais darbs pie politisko partiju un kampaņu finansēšanas sistēmas pilnveidošanas. Lai gan dažkārt šķiet, ka kampaņu tēriņu “griestu” efektīva kontrole robežojas ar neiespējamo, 9.Saeima nedrīkst pieļaut pašreizējā nihilisma turpināšanos, kur partijas ļaudīm pietiek vien izveidot juridisku čaulu reklāmas kampaņas apmaksāšanai, lai bez lielām bažām daudzas reizes pārsniegtu likumā noteikto limitu. Šim nolūkam būtu gan jānoregulē trešo personu aģitācija, gan jānodrošina, lai izdevumu griesti nekļūtu pavisam nereālistiski, paredzot mehānismu to paaugstināšanai saskaņā ar inflāciju.

Latvijas pretkorupcijas politikā ir arī citas nezūdošas tēmas, kuru atgādināšana var jau šķist kā vecas plates skanēšana, bet ilggadīgā nespēja vai negribēšana rast efektīvu risinājumu tomēr neatceļ tā nepieciešamību. Viena no tām ir pelēkās naudas aprites mazināšana, ieviešot kaut cik efektīvu fizisko personu ienākumu un mantiskā stāvokļa kontroli (tradicionāli, bet, manuprāt, maldinoši sauktu par sākumdeklarēšanu). Otrs ir kopš Korupcijas novēršanas likuma pieņemšanas 1995.gadā Latvijā nebeidzamā nepieciešamība pārskatīt valsts amatpersonu interešu konflikta regulējumu. Patlaban jau kopš aprīļa ir apstājusies KNAB sagatavotā un valsts sekretāru sanāksmē izsludinātā Interešu konflikta novēršanas likumprojekta izskatīšana. Ja pašreizējā to nepaspēs, nākamajai Saeimai būs arī jāpieņem patlaban starpinstitūciju pretrunās iestigušais Valsts un pašvaldību mantas iznomāšanas likumprojekts, ko arī sagatavoja KNAB.

Tā kā cīņā pret korupciju izšķiroša nozīme ir masu saziņas līdzekļiem, 9.Saeimas uzdevums būtu mainīt situāciju, kur sabiedriskajām raidorganizācijām jābaidās no valdošo politisko spēku spiediena un privātie mediji darbojas sabiedrībai nezināmu īpašnieku labā. Tāpēc, kā iesaka eksperte Inese Voika, jāpanāk pilnīga masu mediju īpašnieku atklātība un jāizveido partejiski neitrāla sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzības sistēma.

9.Saeimai būs arī jārūpējas par to, lai nepietrūktu finansējuma Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kam savukārt jāizvērš plašāka sabiedrības izglītošana. Pēcvēlēšanu valdības ministriem savukārt jāveicina korupcijas risku mazināšana katrā no savām nozarēm, lai novērstu līdz šim dažkārt vērojamo situāciju, kur valsts pārvaldes iestādes visu atbildību par korupcijas mazināšanu uzveļ KNAB, lai gan ir skaidrs, ka galvenā atbildība par katras iestādes godīgumu ir tās pašas vadībai. Savā ziņā tehnokrātisku uzskaitījumu ar nepieciešamību pilnveidot gan tiesu, gan iekšlietu, gan daudzas citas valsts struktūras varētu turpināt, bet tas pārsniegtu viena raksta apjomu. Svarīgākais, lai pēc 9.Saeimas vēlēšanām aizvien būtu politiķi, kuri vēlas politikas kroplumu mazināt, nevis atzīt par normu, kā arī lai sabiedrība nepaļautos aicinājumiem ar aprobežotu pozitīvismu raudzīties uz politiķiem, kas pelna nosodījumu.


Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2006. gada pirmais pusgads

Pretkorupcijas programmas – labi solījumi un slikta mēraukla


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!