Raksts

Pret plaģiātiem – cietumsods un atklātība


Datums:
26. novembris, 2002


Autori

Māris Grudulis


Foto: A. Jansons

Interneta lapu turētājiem jāgatavojas nest atbildība par nelikumīgi ievietotu informāciju, ko veikušas citas personas – ja īpašnieks nevarēs norādīt informācijas ievietotāju vai ja netiks bloķēta pieeja šai informācijai.

Nesen portāls politika.lv aicināja sabiedrību pievērst uzmanību plaģiātismam augstskolās un interneta referātu krātuvju darbības likumībai. Šajā rakstā aplūkošu plaģiātisma tiesiskos aspektus un atbildību par informācijas publicēšanu internetā.

Plaģiātisma un interneta publikācijas tiesiskie aspekti

Attiecībā uz plaģiātisma (autorības piesavināšanos) juridisko kvalifikāciju, jāsaka, ka tas visos laikos tika kvalificēts kā viens no vissmagākajiem autortiesību pārkāpumiem un sankcionēts gan no morāles viedokļa, gan ar juridisko normu palīdzību. Tiesības uz autorību jeb tiesības tikt atzītam par darba autoru ir vienas no autora neatsavināmām personiskajām tiesībām, kuras garantē Autortiesību likuma 14.pants. Jau Latvijas PSR laikā par autorības piesavināšanos vainīgajai personai tika paredzētas krimināltiesiskas sankcijas. Arī šodien Latvijas likumdevējs beidzot ir sapratis šādas rīcības sabiedrisko bīstamību un par autorības piesavināšanos paredzējis krimināltiesiskas sankcijas (attiecīgi grozījumi Krimināllikumā stājas spēkā šī gada 20.novembrī un paredz, ka autorības piesavināšanos soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām mēnešalgām, ar vai bez mantas konfiskācijas).

Ievietojot internetā zem sava vārda svešu referātu, notika ne tikai autora personisko tiesību pārkāpums, bet arī tika veikta darba reproducēšana un ievietošana internetā tālākai lejupielādei. Šāda rīcība kvalificējama arī kā autora mantisko tiesību pārkāpums. Ja šāda rīcība ir notikusi bez peļņas gūšanas nolūka, tad tā izraisa tikai civiltiesiskas sekas (kaitējuma atlīdzināšana autoram), bet, ja darbība bijusi veikta mantiska labuma gūšanas nolūkā, tad sankcijas jāmeklē Krimināllikuma 148.,149. pantos.

Klāva Sedlenieka aprakstītajā gadījumā interesants ir jautājums par to, kādu atbildību nes satura uzglabātājs, kurš savā Interneta lapā ievietojis studenta iesūtītu referātu, nezinot par šīs darbības nelikumīgo raksturu.

Ja pašreizējā likumdošana Interneta lapas īpašniekam paredz tādas pašas juridiskas sekas kā, piemēram, dzīvokļa izīrētājam, kura izīrētajā dzīvoklī īrnieks ir ierīkojis nelegālā alkohola tirgotavu, tad nākotnē internetā veikto darbību reglamentācijas jomā gaidāmas izmaiņas. Attīstoties informācijas sabiedrībai un Latvijai integrējoties Eiropas Savienībā (ES), interneta lapu turētājiem jārēķinās ar juridiskās situācijas izmaiņām un jābūt gataviem nest atbildību par gadījumiem, kad informāciju nelikumīgi viņa interneta lapā būs ievietojušas citas personas (skatīt ES direktīvas par elektronisko komerciju, autortiesībām informācijas sabiedrībā, kā arī Budapeštas konvenciju, kas vērsta uz kiberkriminalitātes apkarošanu). Pirmais gadījums, kad atbildība noteikti gulsies uz Interneta lapas īpašnieku, saistīts ar situāciju, kad interneta lapas īpašnieks nevarēs norādīt personu, kura viņa interneta lapā ievietojusi konkrēto informāciju. Otrajā gadījumā darbosies princips ko angliski sauc par notice-and-take-down, pēc kura likums uzliek atbildības pienākumu satura uzglabātājam tad, ja viņš ir ticis brīdināts, ka interneta lapā informācija ievietota nelikumīgi, bet nav bloķējis pieeju tai.

Referātu publicēšana mazinātu plaģiātismu

Pati par sevi referātu ievietošana internetā ir visnotaļ apsveicama parādība, jo augstskolas darbības būtība ir sniegt zināšanas un pētnieciskā darba gaitā iegūto informāciju pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai, nevis slēpt informāciju. Referāti ir viena no augstskolas pētnieciskā darba formām. Tas, ka referātu saturs bieži vien paliek zināms tikai pašam autoram un pasniedzējam, pieļauj to, ka studenti katru gadu atkārtoti raksta referātus par vienām un tām pašām tēmām, praktiski nevirzot uz priekšu attiecīgā jautājuma izpēti, kā arī pieļauj vienu un to pašu referātu izmantošanu vairākās augstskolās. Jāatzīst, interesanta ir to pasniedzēju pedagoģiskā pieeja, kuri katru gadu studentiem piedāvā vienus un tos pašus referātu tematus un katru gadu ar interesi lasa studentu pētījumus par vienu un to pašu tematu.

Domājams, pareizi būtu ieviest nosacījumu, ka visiem studentu referātiem jābūt ievietotiem attiecīgās augstskolas interneta lapā, jo iespēja brīvi iepazīties ar citu rakstītajiem referātiem dotu vairākus pozitīvus rezultātus. Uzlabotos referātu un līdz ar to arī studentu pētnieciskā darba kvalitāte, jo fakts, ka jebkurš (arī potenciālais darba devējs) var internetā izlasīt konkrēta studenta referātu, ir labs stimuls darba rūpīgākai veikšanai. Uzlabotos arī pasniedzēju un augstskolu darba kvalitāte, jo ikviens varētu novērtēt pasniedzēja un augstskolas līmeni. Pētnieciskais darbs nestāvētu uz vietas, jo nebūtu iespējams darbus vienkārši atkārtot, bet būtu jāveic jau šaurāka un padziļināta attiecīgā jautājuma izpēte. Referātu ievietošana internetā tieši samazinātu plaģiātisma gadījumus, jo darbu atkārtotu iesniegšanu būtu vieglāk kontrolēt. Šajā sakarā jāsaka, ka internets un informācijas pieejamība vairāk veicina plaģiātisma gadījumu atklāšanu, nevis pašu plaģiātismu, jo nevar uzdot par savu to, ko pārējie jau pazīst kā cita radītu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!