Raksts

Prāga: galapunkts vai pietura?


Datums:
30. jūlijs, 2002


Foto: Romāns

Pret jaunām politiskām prasībām ir tikai vienas zāles - konsekventa nostāja principiālos valsts iekšpolitikas jautājumos. Latvijai jau tagad vajadzētu izlemt, par ko pēc NATO Prāgas sanāksmes esam gatavi kaulēties un par ko - nē

NATO kandidātvalstu sanāksme Rīgā 5.-6.jūlijā izdevās labāk, nekā daudzi gaidīja. Pasākuma politiskā nozīme varēja radīt šaubas ne tikai skeptiķiem vien, jo NATO Reikjavikas sanāksme maijā jau bija atrisinājusi visus principiālos jautājumus, ko posmā pirms NATO Prāgas tikšanās vispār varēja atrisināt. Tomēr Rīgas sanāksme bija kaut kas vairāk par formālu notikumu.

Galveno pienesumu šajā virzienā deva nevis pašas kandidātvalstis, bet gan sanāksmes viesi un NATO valstu pārstāvji. Par pasākuma “naglu” kļuva Zbigņeva Bžežinska uzruna sanāksmes otrajā dienā. Profesors jau ievadā konstatēja, ka sanāksmes pirmajā dienā viņam īpašu prieku darījuši divi vērojumi. Pirmkārt, Somijas aizsardzības ministrs runājis gandrīz kā NATO valsts pārstāvis. Otrkārt, Lielbritānijas premjerministra Tonija Blēra videovēsts sanāksmes dalībniekiem saturējusi negaidīti labvēlīgu attieksmi pret NATO paplašināšanu.

Nav īpašs noslēpums, ka līdz pat pēdējam laikam Lielbritānijas attieksme pret NATO paplašināšanu un Baltijas valstu vietu šajā procesā nav bijusi viennozīmīgi pozitīva. T.Blēra vēsts Rīgas sanāksmes dalībniekiem šādā ziņā bija iepriecinoša. Britu premjerministrs atzina, ka viņa valsts atbalsta tik lielu NATO paplašināšanu, cik vien iespējams. Viņš arī apsveica kandidātvalstis ar soļiem, ko tās sper, lai sagatavotos dalībai NATO. Tomēr T.Blērs neaizmirsa uzsvērt, ka kandidātvalstīm būs jāizpilda zināmi nosacījumi un jāseko zināmiem principiem.

Mājieni par noteikumu izpildi un sekošanu principiem ļoti labi sasaucas ar NATO ģenerālsekretāra lorda Robertsona izteikumiem Rīgā gada sākumā. Tā ir pietiekami skaidra norāde, ka pirms kandidātvalstu faktiskas pievienošanās Atlantijas aliansei atsevišķām NATO dalībvalstīm var rasties vēlme pieprasīt ne vien militāro kritēriju izpildi, bet arī jaunu politisku nosacījumu īstenošanu.

Dabiski, jaunu politisku prasību uzstādīšana nav neizbēgama. Tas ir atkarīgs no spēku samēra NATO iekšienē, it īpaši no ASV pozīcijas. Diezgan droši, ka šādi noteikumi nenāks pirms Prāgas sanāksmes, līdz kurai vairs nav palicis pārāk daudz laika.

Tomēr ir pilnīgi iespējams, ka laikā starp NATO Prāgas sanāksmi un Atlantijas alianses faktisku paplašināšanu 2004.gadā dažas kandidātvalstis var sadurties ar tālejošām politiskām prasībām. Nav pat nepieciešams, lai šādas prasības tiktu formulētas NATO institūcijās. Pilnīgi pietiek, ja kāda dalībvalsts vēlas saistīt paplašināšanas līguma ratifikāciju ar šādu prasību izpildi. Diez vai tas apturēs paplašināšanas procesu kopumā, taču tādām kandidātvalstīm kā Latvija šī situācija ir diezgan bīstama.

Būtu ļoti skumji, ja Rīgas sanāksmes izdošanās kļūtu par rozā acenēm uz mūsu politiķu, diplomātu, žurnālistu, zinātnieku un nevalstisko organizāciju aktīvistu deguniem. Ir tiesa, ka Prāgas sanāksmē Latvija droši vien saņems aicinājumu pievienoties NATO. Taču grūtākais brīdis mūsu ceļā uz NATO var nākt tieši pēc Prāgas.

Bažas vairo tas vieglums, ar kādu Latvijas politiķi un sabiedrība piekrita grozījumiem Vēlēšanu likuma valodas noteikumos. Zināmā likuma norma pati par sevi nebija sevišķi svarīga. Taču veids, kādā likums tika mainīts, radīja precedentu tālākām prasībām valodas un pilsonības laukā.

Šī situācija var atkārtoties jau ļoti drīz, un ir vērts tai gatavoties laikus. Starp Rīgas un Prāgas sanāksmēm vajadzētu no jauna atbildēt jautājumu, kādu mērķu dēļ Latvija tad īsti vēlas pievienoties NATO. Ja šo vēlmi motivē nepieciešamība nostiprināt ekonomisko reformu rezultātus un garantēt pēdējo 10 gadu laikā radušos īpašuma tiesību nemainību, tad Latvijai nav jābaidās ne no kādām jaunām prasībām. Turpretim, ja valsts virzās uz dalību NATO ar mērķi nostiprināt savu drošību un patstāvību, tad ir vērts domāt par ilgtermiņa nacionālajām interesēm un mugurkaulu arī attiecībās ar mūsu partneriem.

Pret jaunām politiskām prasībām ir tikai vienas zāles – konsekventa un skaidra nostāja principiālos valsts iekšpolitikas jautājumos. Latvijai jau tagad vajadzētu izlemt, vai posmā pēc Prāgas sanāksmes tā ir gatava kaulēties par tādiem jautājumiem kā oficiālo valodu skaits un naturalizācijas principu maiņa. Ja mūsu valsts ir gatava piekāpties šajās lietās, tad visi pārējie jautājumi atkrīt. Turpretim, ja šie jautājumi nav diskutējami pat NATO paplašināšanas kontekstā, tad par to vajadzētu skaļi un skaidri informēt mūsu partnerus.

Jautājums par kompromisa robežu noteikšanu ir jautājums par ārpolitikas taktiku. Ja Latvija būs gatava uz jebkuru piekāpšanos, tad neviens šo valsti neuzskatīs par nopietnu partneri arī NATO ietvaros. Atcerēsimies, ka citu valstu vēlme atbalstīt mūsu valstisko patstāvību ir atkarīga ne tikai no to stratēģiskajām interesēm, bet arī no mūsu pašu attieksmes pret savu neatkarību. Arhīvu dokumenti liecina, ka 1939.gada beigās Eiropas diplomāti atzina Latvijas nolemtību tieši tāpēc, ka šai zemei trūka “valstiskas pastāvēšanas gribas”.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!