Raksts

Potjomkina sādžas un kampaņu finansēšanas reforma


Datums:
20. maijs, 2003


Autori

Daunis Auers


Foto: V. Stīpnieks © AFI

Partiju biedru skaita ziņā Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā partijās iestājušies mazāk kā 1% iedzīvotāju, kuriem būtu šādas tiesības. Tikai 7% iedzīvotāju tām uzticas. Daudzas partijas nav nekas vairāk kā [i]Potjomkina sādžas[/i] ar prezentācijas fasādi.

Politikas veidotājus, mediju pārstāvjus un nevalstiskās organizācijas (tāpat arī studentus) pulcējušais forums par vēlēšanu kampaņas reformu[1] atklāja dziļās ieilgušās domstarpības starp politisko eliti un medijiem no vienas puses un vairākām nevalstiskajām organizācijām un politiskajiem novērotājiem – no otras. Politiķi un mediji apgalvo, ka ar pašreizējiem priekšvēlēšanu kampaņas likumiem viss kopumā ir kārtībā (galu galā, atbilstoši šiem noteikumiem viņi tikuši veiksmīgi ievēlēti), kamēr nevalstiskās organizācijas uzsver, ka pašreizējā likumdošana veicina pārspīlētus kampaņu tēriņus, kas var novest pie politiskās korupcijas un iedragāt demokrātijas kvalitāti Latvijā, tāpēc ir jāievieš ierobežojumi vai nu partiju ienākumiem vai tēriņiem.

Šajā īsajā rakstā aplūkošu dažus šīs dziļās viedokļu pretrunības cēloņus. Rakstā tiks argumentēts, ka pašu Latvijas politisko partiju institucionālais vājums mudina aizvien vairāk paļauties uz korporatīvajiem sponsoriem, lai finansētu aizvien dārgākas un vienlaikus arī seklākas reklāmas kampaņas. Tas savukārt rada vēlētāju atsvešināšanos, apātiju un beigu beigās – vilšanos demokrātiskajā sistēmā.

2002. gada Saeimas vēlēšanas Latvijā (valstī, kura būs nabadzīgākā paplašinātājā ES) bija visdārgākās Eiropā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, un šīs izmaksas atklāja, cik lielā mērā partijas šobrīd ir atkarīgas no sponsoriem. Šīs šķietami neremdējamās naudas alkas rada situāciju, kad partijas var iekrist savu finansētāju korporatīvo interešu valgos. Vairākos dokumentos un ziņojumos par korupciju (Sākot ar Pasaules bankas ziņojumu[2]) teikts, ka Latvijas politiskajā procesā dominē korporatīvās intereses. Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka Latvijā nav ierobežojumu kampaņu tēriņiem, tādējādi tiek veicināta neveselīga konkurence cīņā par naudu un aizvien dārgākas reklāmas kampaņas.

Tajā paša laikā sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka šīs dārgās kampaņas ir ļoti nepopulāras. SKDS veiktais pētījums šā gada martā atklāja – 70% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka politiskajā reklāmā vajadzētu ieviest kaut kāda veida ierobežojumus[3]. Taču partijas turpina asi pretoties reformai, lielākoties – pašas sava iekšējā vājuma dēļ.

Partiju biedru skaita ziņā Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā partijās iestājušies mazāk kā 1% iedzīvotāju, kuriem būtu šādas tiesības (precīzāk, 0,9% jeb apmēram 15 tūkstoši cilvēku)[4]. Eiropā vidējais rādītājs ir 5%[5]. Turklāt šie dati par Latvijas partiju biedru skaitu ir apkopoti pēc pašu partiju sniegtās informācijas, jo nepastāv nekāds reģistrs, kurā politiskajām partijām būtu jāpaziņo par savu biedru skaitu (kā tas ir Igaunijā). Tāpēc pat šie nožēlojami mazie skaitļi varētu būt uzpūsti. Salīdzinājumā – Igaunijā kopējā piederība politiskajām partijām ir apmēram 35 tūkstoši cilvēku, bet iedzīvotāju skaits, kas varētu stāties partijās, ir būtiski mazāks nekā Latvijā.

Šī nelielā biedru skaita dēļ politiskās partijas aizvien vairāk “profesionalizējas”. To darbu, ko parasti veic partijas atbalstītāji brīvprātīgā kārtā, uzņemas apmaksāti pilna laika profesionāļi, vai arī šie darbi tiek pirkti kā pakalpojumi no mediju vai reklāmas kompānijām. Pašu partiju sniegtie dati rāda, ka 2002. gada vēlēšanās partijas tērējušas vismaz miljonu un 370 tūkstošus latus profesionāļu algošanai, kas organizēja vēlēšanu kampaņas[6]. Šādā veidā partijas aizvien vairāk attālinās no iesakņošanās sabiedrībā un aizvien vairāk pārceļas uz korporatīvo pasauli.

Protams, lielas partijas ar masveida biedru skaitu visā pasaulē strauji sarūk. Taču partiju biedru skaits Latvijā ir uzkrītoši mazs. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, partijās kopumā ir diezgan grūti iestāties. Tās ir elitāras, vairums pieprasa kandidātiem divu vai trīs esošu biedru ieteikumus. Otrkārt, cilvēki tik maz uzticas politiskajām partijām, ka neatrod motivāciju tajās iestāties. Šāda tendence pastāv vairumā postkomunistisko Eiropas demokrātiju, taču dati liecina, ka Latvijā tas ir īpaši izteikti.

No visām Latvijas institūcijām tieši politiskās partijas ir tās, kurām sabiedrība uzticas vismazāk. Tikai 7% iedzīvotāju tām uzticas, turpretim 75% neuzticas nemaz. Pat tik ļoti kritizētajām Latvijas tiesām un policijai ir labāki rādītāji[7]. Šie ir zemākie uzticības līmeņi Austrumeiropā un Centrāleiropā[8]. Tam ir bijis negatīvs iespaids uz demokrātijas uztveri Latvijā. Pārsteidzošs skaits – 33% etnisko latviešu un 42% krieviski runājošo “neatzīst pašreizējo pārvaldes sistēmu ar brīvām vēlēšanām un daudzām partijām”, turpretim attiecīgi 35% un 43% gribētu, lai parlamenta un brīvu vēlēšanu vietā stātos “spēcīgs līderis, kas varētu ātri visu izlemt”[9].

Tātad Latvijas partijas kopumā ir mazas, izolētas, bet pārtikušas. Šī nauda tiek tērēta vēlēšanu kampaņām – tās šķiet pievilcīgi politiskajām partijām, jo spožā reklāmas glance ļauj noslēpt pašu iekšējos trūkumus. Tas šķiet pievilcīgi arī medijiem, jo tādējādi palielinās viņu ienākumi un iespēja ietekmēt politiskās partijas.

Daudzas politiskās partijas Latvijā nav nekas vairāk kā Potjomkina sādžas – ar prezentācijas fasādi, taču bez attiecīgām organizatoriskām un socioloģiskām iezīmēm. Dažas nav nekas daudz vairāk kā konkrētu korporatīvu interešu aizsegi. Šī ir potenciāli bīstama situācija, jo valsti, kurā nav funkcionējošo politisko partiju, nevar uzskatīt par stabilu, konsolidētu demokrātiju. Tas ietekmē ne tikai demokrātijas kvalitāti pilsoņiem, bet var skart arī ārzemju investīcijas un ekonomisko izaugsmi.

Šīs spēcīgās intereses apgrūtina saprātīgu diskusiju par priekšvēlēšanu kampaņu likumdošanu, kur nu vēl – tās reformēšanu. Augstprātīgā un nicinošā attieksme, ko daudzi politiķi un daļa mediju velta Sorosa fonda – Latvija un Delnas kopprojektam, kā arī citām NVO, tikai atklāj viņu bailes no pārmaiņām. Vēl jo svarīgāk – tās atklāj arī milzīgos šķēršļus ceļā uz reformu.

______________

[1] Sabiedriskais forums “Politiskā reklāma un mūsu tiesības izvēlēties”, ko 2003.gada 9.aprīlī rīkoja Sorosa fonda Latvija un Delnas kopprojekts “Atklātība politisko partiju finansēšanā”.

[2] Anticorruption in Transition: A Contribution to the Policy Debate. World Bank, September, 2000

[3] Uzskati par politisko partiju priekšvēlēšanu kampaņām, to finansējumu. SKDS aptaujas dati, 2003.gada februāris

[4] Diapazonā no 2 700 biedriem, kurus norāda LSDSP, līdz Jaunā Laika 320 biedriem (2003. gada marta dati).

[5] Peter Mair and Ingrid van Biezen (2001), Party Membership in Twenty European Democracies. 1980 – 2000, Party Politics, Vol 7, Nr 1, pp. 5 –21.

[6] Politisko partiju priekšvēlēšanu kampaņu finansu deklarācijas www.pretkorupcija.lv.

[7] Rose, Richard. New Baltic Barometer V: A Pre-enlargement Survey, 2002.14-17 p.

[8] Rose, Richard and Munro, Neil. Elections and Parties in New European Democracies, 2003. 55 p.

[9] Rose, Richard. New Baltic Barometer V: A Pre-enlargement Survey, 2002.10 –13 p.


Partiju finansēšana: Latvijas pieredze pasaules kontekstā

Pasaules Banka Latvijā

Sabiedriskais forums "Politiskā reklāma un mūsu tiesības izvēlēties"

Studentu domraksti "Politiskā reklāma un mūsu tiesības izvēlēties"

Uzskati par politisko partiju priekšvēlēšanu kampaņām, to finansējumu


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!