Raksts

Postmateriālisms à la Suédoise?


Datums:
22. marts, 2009


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Atceros, ka kāds Zviedrijas baznīcā strādājošs paziņa mēdza vīpsnāt par četrdesmitgadīgajām teoloģijas studentēm, kuras bija nolēmušas kļūt par mācītājām. Man viņa vīpsnāšana likās neizprotama: ”Vai tad tas nav pozitīvi, ka viņas ir nolēmušas veltīt savu dzīvi Kristum?” Baznīcā taču ir mācītāju trūkums. Un vai tad tas nav apbrīnojami, ka šīs pusmūža sievietes ir nolēmušas doties profesijā, kurā vēl joprojām dominē vīrieši, ņemot vērā, ka sieviešu iesvētīšana par mācītājām tika atļauta tikai pirms piecdesmit gadiem? Un, galu galā, vienīgā zviedru katoļu svētā – Birgita – nodibināja savu mūķeņu ordeni četrdesmit sešu gadu vecumā, kad bija paspējusi kļūt par astoņu bērnu māti.

Mans paziņa nav nemaz nekāds iesīkstējis sieviešu iesvētīšanas pretinieks. (Gluži pretēji, viņš izglītojās tādā Bībeles interpretācijas tradīcijā, kura uzsvēra kristīgās vēsts „garu”, nevis Svēto rakstu „burtu”.) Tomēr viņš vīpsnāja par to, ka mācītāju kandidātes ir pusmūžā: „Tipiski – viņas ir nostrādājušās, dzemdējušas trīs bērnus, šķīrušās un sapratušas, ka tik un tā nav laimīgas. Nu un tad viņas attopas, ka pasaulē eksistē arī garīgās vērtības.” Tja, interesanta teorija – tas vismaz daļēji varētu izskaidrot, sieviešu turpat vai nomācošo proporciju teoloģijas studentu vidū. Mans kaimiņš Upsalā aizstāvēja doktora disertāciju ar līdzīgu secinājumu, proti, ka septiņdesmito gadu beigās topošie mācītāji studēja teoloģiju nevis tādēļ, ka arods nodrošinātu viņus ar drošu darbavietu, bet gan tādēļ, ka viņus patiesi aizrāva garīgās vērtības, ko piedāvāja izpētīt Zviedrijas baznīca. (Tas nu tā – runājot par Zviedriju kā sekularizētu sabiedrību.)

Tomēr tāda inglhartiska postmateriālā epifānija nudien nepiemeklē vienīgi pusmūža zviedrietes. Šodien avīzē lasīju aizraujošu uzņēmēja portretu, kurš trīsdesmit gadu vecumā pēc ārkārtīgi veiksmīgas karjeras biržā notētā uzņēmumā piedzīvoja personīgu krīzi, izšķīrās, pameta fantastiski apmaksāto darbu un pēc neilgas depresijas… uzsāka studijas ekonomikas doktorantūrā, rakstot disertāciju par šefu trenneriem (executive coaching)! Dzīves standarts esot nokrities par piecdesmit procentiem, bet bijušajam uzņēmējam galvenais tomēr esot garīgais līdzsvars dzīvē! Nav šaubu, ka garīgā izaicinājuma meklējumi var izpausties dažādi – vieni pievēršas budismam un jogai, citi uzsāk izpētīt savu ciltskoku, kamēr vēl citi nododas teoloģijas studijām vai iesaistās vides jautājumu risināšanā vietējā pašvaldībā.

Pats esmu bijis visai nikns par zviedru postmateriālisma tendencēm, kas izpaužas turpat vai apsēstībā ar „dzīves kvalitāti”. Nereti man šķiet, ka ir tikai viens solis no postmateriālisma līdz bezatbildībai un vieglprātībai. (Piemēram, (neesošo) ietaupījumu ziņā zviedru mājsaimniecības ir bēdīgi slavenas.) Tomēr es atceros, ka tieši tāpat daudzi uztvēra arī manu dzīves izvēli, doties uz maģistrantūras studijām Zviedrijā. („Kāpēc ne uz ASV, vai vismaz uz Lielbritāniju?”) Tāpat ideja studēt attīstības studijas nebija īpaši populāra. („Pamatīgs MBA grāds atver visas durvis!”) Vēl dīvaināk bija, ka Pēteris izdomāja palikt uz dzīvi Zviedrijā un apprecēties, lai arī man nudien nebija ne stabila darba, toties bija visai paknapas zviedru valodas zināšanas un vāja nojausma, ka darba tirgū pastāv imigrantu segregācija. (Ahā, pavisam noteikti nevaru kritizēt zviedrus par pārliecīgu postmateriālismu, jo pats esmu „vainīgs” līdzīgā „grēkā”!)
Tomēr tikpat daudziem no maniem paziņām manas izvēles bija pašas par sevi saprotamas. Daži no viņiem bija studējuši Erasmus apmaiņas programmā. Citi bija vienkārši toleranti un globāli domājoši, kas šķiroja savus atkritumus, interesējās par vides jautājumiem, gāja uz jogas stundām. Tas man liek savukārt aizdomāties, ka postmateriālisms iespējams nemaz nav Skandināvijas, vai Rietumeiropas monopols.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!