Raksts

Politologi, eksperti un citi


Datums:
24. augusts, 2010


Autori

Krista Baumane


Latvijas medijos aizvien dziļāk saknes dzen kāda kaitinoša tendence, kas var kļūt īpaši bīstama līdz ar vēlēšanu tuvošanos: cilvēkus, ko žurnālisti aicina komentēt aktuālus notikumus, bieži apzīmē ar mistiskiem, visu-vai-neko neizsakošiem tituliem kā „politologs”, „eksperts” vai „pētnieks”, pilnībā ignorējot viņu profesionālo vai akadēmisko afiliāciju un amatu.

Tādējādi medija patērētājs tiek maldināts, jo viņam nav pilna informācija par to, ko īsti pārstāv konkrētais viedokļa paudējs, un viņam pazūd svarīgs konteksts, kurā kritiski izvērtēt pausto viedokli.

Tikai pēdējo mēnešu laikā vien mani kolēģi dēvēti par, piemēram, Korupcijas Pētniekiem (Ir), vienkārši Pētniekiem (NRA), vienkārši Politologiem (Diena) un Krimināltiesību Ekspertiem (TV3), bez jebkādas atsauces uz organizāciju, kuru viņi pārstāv. Tā, protams, nav tikai manu kolēģu problēma – augstskolu pasniedzēji bieži vien tiek pieteikti kā „politologi” vai „ekonomisti”, socioloģisku pētījumu firmu vadītāji kā „sociologi”, bet mans personiskais pēdējā laika favorīts bija apzīmējums „politikas vērotājs”, ko izmanto LTV raidījums De Facto priekšvēlēšanu sižetu ciklā „100 krēsli”.

Kāpēc tā ir problēma? Ne jau tikai tamdēļ, ka tas ir pavirši un nekorekti pret cilvēkiem, kuri velta savu laiku, skaidrojot un komentējot žurnālistiem vienu vai otru sarežģītu jautājumu (A kas viņš tāds bija? Who cares, pierakstīšu „eksperts” un būs gana labi. Tas, ka kādu cilvēku parādam televīzijā, taču automātiski viņu padara par ekspertu, vai ne?). Komentētāja amats vai piederība kādai institūcijai sniedz mediju patērētājam būtisku kontekstu, kurā vērtēt konkrēto viedokli – tajā skaitā, vai tas ir neatkarīgs, vai angažēts kādas partijas/uzņēmuma/privātpersonas interesēs (Latvijā ir tūkstošiem politologu. Daži no viņiem ir akadēmiķi, citi strādā pētniecības vai sabiedriskajās organizācijās, vēl citi ir politiskie PRisti un partiju konsultanti), kā arī atskaites punktu viedokļa paudēja kompetencei (respektabla mācību iestāde vai šaubīgs kantoris). Priekšvēlēšanu laikā īpaši svarīgi būtu nepalaist garām situācijas, kad politologs vai eksperts pats kļūst par politiķi, kā tas nesen gadījās laikrakstam „Diena”, citējot Rasmu Kārkliņu kā politoloģi, lai gan viņa jau kādu laiku bija deputāta kandidāte. Es saprotu, ka Latvijas politikā lietas mēdz mainīties galvu reibinošā ātrumā, bet tieši tāpēc tas ir žurnālistu pienākums izsekot, kurš ķārtējo reizi mainījis partiju vai darbavietu… galu galā, šādus faktus taču var pāris minūšu laikā noskaidrot internetā pirms sižeta vai publikācijas nodošanas!

Interesanti, ka žurnālisti parasti nepieļauj nekādas paviršības attieksmē pret ierēdņiem, uzņēmējiem un politiķiem – neatceros, kad man būtu gadījies dzirdēt vai redzēt sižetu, kurā pieteikts “Politiķis” bez partijas piederības, “Ierēdnis” bez amata vai “Uzņēmējs” bez norādes uz savu darbavietu. Viņi visiem turklāt visbiežāk ir iespēja sniegt informāciju, pozējot ar savu partiju/ministriju/banku logotipiem fonā.

Vai tiešām ir par daudz prasīts, lai žurnālisti ar līdzvērtīgi korektu attieksmi izturētos ne tikai pret savu ziņu vai stāstu varoņiem, bet arī tiem, kam lūdz šos varoņdarbus komentēt? Vai tiešām topošajiem žurnālistiem nemāca, kāpēc tas ir svarīgi, un redaktori tam nepievērš nekādu vērību? Varbūt tā nav paviršība, bet nolūks apzināti maldināt sabiedrību mediju īpašnieku un viņu draugu interesēs? Ceru, ka priekšvēlēšanu laiks ir piemērots brīdis, kad līdzšinējo praksi pārskatīt.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!