Nākamajās nedēļās ir gaidāma aktīva diskusija par Dudajeva ielu: pārdēvēt vai saglabāt nosaukumu. Šeit paveras laba iespēja labot kļūdu, neatsakoties no principiem.

Saprotams, bet tomēr kļūdains un pārsteidzīgs bija lēmums “veltīt” ielu Džoharam Dudajevam. Ar šo vārdu pirmām kārtām ir saistīts lielas čečenu traģēdijas sākums. Cik lielā mērā Dudajevs ir varonis un cik lielā mērā ir līdzatbildīgs par šo traģēdiju – tas pagaidām tiek vērtēts neviennozīmīgi. Dudajevs nebija tas terorists un “Kaukāza elles” izkārnījums, par kādu viņu mēdz dēvēt Krievijā. Taču arī neaptraipītu “brīvības cīnītāju” viņā var saskatīt tikai pavisam melnbalta redze. Galu galā, Dudajevs un Dienvidosētijas separātistu līderis Kokoiti nav nesalīdzināmas figūras. Nav pamata uzturēt šo visai pretrunīgu simbolu par spīti (vairākuma?) rīdzinieku vēlmēm – īpaši to rīdzinieku, kas dzīvo šajā ielā un šajā rajonā.

Pārdēvējot ielu, nav jānodod principi. Ir vairāki cilvēki, kuru vārdi Dienvidkaukāza kontekstā simbolizē cīņu par cilvēktiesībām, tai skaitā tiesībām uz dzīvi un taisnīgumu. Šie cilvēki gāja bojā, aizstāvot šos principus. Piemēram, Anna Poļitkovska, kas tika noslepkavota, visticamāk, par masveida cilvēktiesību pārkāpumu izgaismošanu Čečēnijas kara laikā. Vai Natālija Estemirova – Čečēnijā noslepkavotā cilvēktiesību aktīviste. Grūti iedomāties morālus argumentus pret šiem vārdiem. Poļitkovskas iela vai Estemirovas iela būtu gods Rīgai un apliecinātu, ka Latvija nav vienaldzīga pret čečenu tautas likteni, un ka cilvēktiesības Latvijas iedzīvotājiem nav tukša skaņa.