Raksts

Politkorektums


Datums:
04. februāris, 2003


Autori

Ilga Apine


Foto: A. Jansons © AFI

Etniskais raibums var provocēt negatīvismu: Francijā antiarābismu, Vācijā neonacismu, Maskavā – kaukazofobiju. Samierināties ar to vai apzināti veidot attiecības, kas audzinātu iecietību pret citādo? Latvijā vajadzīga jauna, mūsdienu demokrātijas principiem atbilstoša etnopolitika.

Spriežot pēc Latvijas preses satura, politkorektumu pie mums neuztver kā nopietnu problēmu. Attieksme sabiedrībā nav vienprātīga. Par labu toni kļuvusi ironiska attieksme. Minot kādu gadījumu Amerikā vai Kanādā, kur pieņemta pretimnākšana melnādainiem vai vispār “citādiem”, mūsu autori iestarpina: daudzinātais vai tā sauktais politkorektums. Krieviski tas skan: пресловутая или хваленая политкорректность.

Humora lappuse – šādi Rīgas krievu avīze attēloja politkorektumu krievu gaumē[1]. Nedrīkst apdzīt distancē melnādainu sportistu – tas ir rasisms. Nevajag piedāvāt sievietei vietu tramvajā, lai nepasvītrotu viņas vājumu. Vislabāk sievietes, bērnus un invalīdus stumt ārā no viņu vietām, lai jau jūtas līdztiesīgi. Nav politiski korekti dāvināt sievietei ziedus – tā būtu gandrīz vai seksuālā uzmākšanās. Ja viņai ziedi vajadzīgi, lai pērk pati vai audzē savā piemājas dārzā. Protams, šajā gadījumā domāts humors, bet ironiska attieksme tiek nostiprināta.

Tajā pat laikā politiski nekorektu izteicienu un vērtējumu mums ir ļoti daudz – cilvēki nav pieraduši (netiek mācīti?) sevi kontrolēt.

  • Kriminālpārkāpumu aprakstos tiek pieminēta cilvēka tautība. Visbiežāk no tā cieš čigāni.
  • Brīvības partijas reklāma aizskāra melnādainos mūziķus. Gandarījumu sagādāja tas, ka Rīgas apgabala tiesa to atzina par godu un cieņu aizskarošu, par tādu, kas neveicina toleranci sabiedrībā un balansē uz rasu naida veicināšanas robežas.
  • Jaunajai valdībai uzsākot darbību, tika apspriesti kandidāti Integrācijas lietu ministra amatam. Kāpēc vajadzēja uzsvērt pareizticīgā krieva Aleksandra Brandava konfesionālo un etnisko piederību? Vai tas būtu šķērslis viņa izvirzīšanai amatam?
  • Pēc terora akta Maskavā avīze “Subota” bez komentāriem citē savu lasītāju vērtējumus par čečeniem: statistiski (?) esot pierādīts, ka čečeni ir vergturi un rīkļurāvēji… Starp citu, visu avīžu lasītāju vēstulēs pavīd nepārdomāti ksenofobiski (piemēram, aizvainojoši rusofobiski) izteicieni. Lasītāju vēstules nedrīkst cenzēt? Visi šie gadījumi ir pretrunā ar politisku korektumu.

Neliksim vienlīdzības zīmi starp politkorektumu un toleranci. Tolerance ir pavisam cita pakāpe – apzināti izstrādāta un sabiedrības pieņemta attiecību kultūra. Tā ir sabiedrības brieduma pakāpe, pēc kuras vajadzētu tiekties. Bet politkorektums – pakāpiens ceļā uz to.

Mūsdienu multietniskā situācija pasaulē un globalizācija ir sava veida pārbaude sabiedrības morālo principu stingrībai. Etniskais raibums var provocēt negatīvismu: Francijā antiarābismu, Vācijā neonacismu, Maskavā – kaukazofobiju. Arī Latvijā ir marginālas personas un grupas, kuras demonstrē savus nacionālistiskos instinktus. Ko darīt – samierināties ar to vai apzināti veidot tādu attiecību modeli, kas audzinātu iecietību pret citādo?

Pamatelementi šādam modelim būtu moderna, liberāla, mūsdienu demokrātijas principiem atbilstoša etnopolitika valdības līmenī, mērķtiecīgi veidotas tolerantas attiecības visu tautību un konfesiju starpā.

LR likumdošana deviņdesmito gadu sākumā bija orientēta uz latviešu problēmu prioritāru risināšanu un tāpēc tā atbilst etniskas, un nevis plurālistiskas demokrātijas modelim. Varbūt toreiz mēs vēl nevarējām atļauties vairāk demokrātijas? Deviņdesmito gadu otrajā pusē sākās etnopolitikas liberalizācija. Jaunā situācija pēc mūsu uzaicināšanas ES un NATO diktē nepieciešamību iet tālāk etnopolitikas pilnveidošanā. Integrāciju bieži traktē vienpusīgi. Īstenībā Latvijas sabiedrība ir samērā labi integrēta (sadzīvē, sociālajā, profesionālajā jomā). Divu strikti atdalītu etnisku kopienu Latvijā nav. Bet visai sabiedrībai vēl jāintegrējās mūsdienu demokrātijā ar tās augstajiem standartiem.

Latvijas jaunajiem politiķiem, kas nupat tikuši pie vadības stūres, jāieklausās Eiropas Padomes un Eiropas Savienības rekomendācijās. Praktiski tas nozīmē koriģēt likumdošanu tieši demokrātijas paplašināšanas virzienā. Jāratificē minoritāšu tiesību aizsardzības konvencija un jādiskutē par nepilsoņu tiesībām piedalīties municipālajās vēlēšanās.

Nepilsoņi nav tikai pasīvs politikas objekts, viņi jāaicina uz līdzdalību politikā. Mēs tagad esam pietiekami stabila sabiedrība, lai atļautos vairāk demokrātijas, lielāku pretimnākšanu “citādiem”, kuri ir sabiedrības daļa. Tas arī būtu stingrākais pamats tolerancei un politkorektumam.

Politkorektums ir pats elementārākais līmenis – kultivētais uzvedības kodekss, ko ievēro visi – politiķi savās runās, žurnālisti rakstos un ierindas lasītāji savās vēstulēs. To zinot, cilvēki mācītos sevi iegrožot, kontrolēt, piebremzēt savas negatīvās emocijas. Sākumā “iegrožo” sevi, vēlāk iemācās saprast, ka tas ir nepieciešams.

____________________

[1] Политкорректность по-русски (в противовес хваленой американской политкорректности). Суббота. 22-28 нояб., 2002.


Artis Svece "Politkorektums un Citi", Diena, 17.07.2002

Dabiskais rasisms

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!