Raksts

Politkorektums – multikulturālisma blakne


Datums:
24. maijs, 2005


Autori

Marina Krupņikova


Neviens cits multikulturālās izglītības kritizējamais aspekts nav tik bēdīgi slavens, kā politkorektums. Netrūkst gadījumu, kad centieni nodrošināt mācību grāmatu satura daudzveidību kļuvuši par aklu cenzūru, iznīcinot jebkuras atsauksmes uz rasi, dzimumu, vecumu un etnisko izcelsmi.

Multikulturālās[1] izglītības jēdziens attīstījās 70. gadu sākumā un uzreiz guva gan kaislīgus atbalstītājus, gan tikpat krasi noskaņotus oponentus. Pirmie multikulturālismā saskata iespēju novērst etniskos konfliktus un saliedēt sabiedrību, savukārt otrie iebilst, ka tas drīzāk veicina kultūrvides sadrumstalotību un mazākumtautību “geto” veidošanos, kavējot to integrāciju sabiedrībā. Kaut arī pēdējos trīsdesmit gados multikulturālā izglītība dažviet, tajā skaitā Kanādā, Austrālijā, ASV un Lielbritānijā, kļuvusi par valsts izglītības politikas neatņemamu sastāvdaļu, debates par multikulturālismu nerimst. Tiesa, tagad multikulturālās izglītības nepieciešamība reti kad tiek apšaubīta un diskusijas galvenokārt koncentrējas uz praktiskiem jautājumiem.

Jāatzīst, ka multikulturālās izglītības – kā jebkuras jaunas koncepcijas – ieviešana praksē radīja daudz jautājumu. Virspusēju izglītības birokrātu centienu dēļ izmaiņas izglītības saturā vairākos gadījumos noveda pie diezgan komiskiem rezultātiem. Piemēram, bērnu pasakās tika atklāts kaudzēm stereotipu un Sarkangalvīte, Pelnrušķīte un Runcis Zābakos negaidīti tika pasludināti par personām non grata ASV un Kanādas skolās. Citreiz šīs izmaiņas nonāca šķietamā konfliktā ar vispārējiem valsts izglītības politikas izsludinātajiem mērķiem, un multikulturālisms tika nosaukts par politisko Trojas zirgu. Praktiski visos gadījumos kaismīgās diskusijas neaprobežojās ar pedagogu, sociologu un politologu līdzdalību, bet iesaistīja plašākas sabiedrības pārstāvjus.

Neapšaubāmi, ieviešanas procesa laikā tika izdarītas dažādas kļūdas, kuru labošana ne tikai prasīja daudz pūļu un laika izglītības speciālistiem, bet arī neizbēgami pasliktināja izglītības kvalitāti. Bet, kā zināms, kļūdām ir arī sava pozitīva nozīme. Paturot prātā, ka labāk mācīties no svešām kļūdām, mēģināsim aplūkot ārvalstu pieredzes kļūdas un speciālistu piedāvātos risinājumus.

Viens no karstākajiem multikulturālisma disputiem notiek ASV – daudzveidīgas izglītības pioniervalstī. Multikulturālā izglītības satura kritiķi veltīja daudz pārmetumu par sagrozīto vēsturi, apdraudēto nacionālo vienotību un kulturālo relatīvismu u.c. Taču neviens cits multikulturālās izglītības kritizējamais aspekts nav tik bēdīgi slavens kā politkorektums, tāpēc šajā rakstā to apskatīšu īpaši[2].

Politkorektuma dēļ Ņujorkas un Kalifornijas štatos sākās īstas “mācību grāmatu batālijas”. Izglītības speciāliste, Ņujorkas Universitātes profesore Diāna Raviča savā grāmatā “Valodas policija” politkorektumu ironiski raksturo kā „pārmērīgu jūtīgumu pret faktu, ka gandrīz viss, ko kāds pasaka vai uzraksta, var tikt uzskatīts par nepieņemamu, ja pietiekami centīgi meklē auditoriju, kura to uzskatīs par nepieņemamu.” Netrūkst gadījumu, kad pārmērīgie centieni nodrošināt mācību grāmatu satura daudzveidību izraisījuši pilnīgi pretēju rezultātu un kļuvuši par aklu cenzūru, metodiski iznīcinot jebkuras atsauksmes uz rasi, dzimumu, vecumu un etnisko izcelsmi. D.Raviča ir apkopojusi aizliegto vārdu sarakstu, kurā pārsteidzošā kārtā nokļuvuši tādi vārdi kā fireman (ugunsdzēsējs), cowboy (kovbojs), brotherhood (brālība), snowman (sniegavīrs) kā dzimumu stereotipi, yacht (jahta) kā elitārs, cult (kults) un primitive (primitīvs) kā pazemojošie. Mācību grāmatu teksti ir tikuši noraidīti tāpēc, ka tajos minētas sievietes-mājsaimnieces, vīrieši-advokāti (dzimumu stereotipi), fiziski nespēcīgi vecie cilvēki (vecuma stereotipi), afrikāņu izcelsmes sportisti un aziātu izcelsmes zinātnieki (etniskie stereotipi). Ir gadījumi, kad pat Šekspīra oriģinālie teksti pirms iekļaušanas mācību grāmatās tikuši rediģēti, svītrojot “aizskarošus” vārdus. Diemžēl maksa par to, ka mācību grāmatā noteikti jābūt pārstāvētām dažādām grupām, nereti ir zemāks satura un literārās kvalitātes līmenis, kas tiek upurēts “etniskā līdzsvara” labad.

Izskaidrojumus visiem šim absurdajiem gadījumiem jāmeklē mācību grāmatu aprobācijas procesa pārliekajā politizācijā, kas ir raksturīga, piemēram, Kalifornijai un Teksasai. Izdevniecības piedalās smagās konkurences cīņās par milzīgiem kontraktiem, kas ļautu piegādāt mācību grāmatas visā štatā, un tām ir jārēķinās ar municipālo un štata valdību vēlmēm, kas, savukārt, ir pakļautas politisko grupu spiedienam. D.Raviča norāda, ka šajos gadījumos notiek visai dīvainā simbioze, iesaistot politiskās galējības no abiem spektru galiem, kad kreisie cenšas nodrošināt mazākumtautību proporcionālu pārstāvniecību mācību grāmatās un izvairīties no eirocentrisma, savukārt labējie tiecas iznīcināt jebkuras atsauksmes uz evolūciju un nostiprināt skolnieku prātos respektu pret baznīcu un ģimeni. Viens no klasiskiem šāda dubultā uzbrukuma piemēriem ir nelaimīgais Haklberijs Fins, kas izpelnījās bargu kritiku gan no kreisajiem, gan no labējiem politiskajiem spēkiem. Pirmie autoru kritizēja par vārda ‘nigger’ (nēģeris) daudzkārtēju (vairāk nekā 200 reižu) izmantošanu, otrie – par nenormatīvas leksikas lietojumu, un “Haklberija Fina piedzīvojumi” uz laiku kļuva par pretrunīgāko grāmatu ASV vēsturē. Pēc ilgām asām debatēm grāmata, kuru cits slavens amerikāņu rakstnieks, Ernests Hemingvejs, bija nosaucis par ”amerikāņu literatūras pirmsākumu”, tika reabilitēta un atgriezās skolās.

Iespējams risinājums šīm problēmām – decentralizēt mācību grāmatu aprobācijas procesu. Pašreiz lielie štati – Kalifornija un Teksasa -, kas ir izdevniecību lielākie klienti, bieži, izvēloties noteiktu mācību grāmatu, lemj arī par citiem štatiem. Proti, nevis valstsvīriem, bet skolotājiem jādeleģē tiesības izvēlēties skolēniem vispiemērotākās grāmatas. Tiesa, vispirms būtu jānodrošina plašāks mācību grāmatu piedāvājums. Svarīga piezīme – mācību grāmatu aprobācijas kritērijiem ne tikai jākļūst publiski pieejamiem, bet to izstrādāšanai ir nepieciešama sabiedriska apspriešana.

“Vislielākā ironija,” raksta D.Raviča, “ir tā, ka viss sākās ar cerībām veicināt daudzveidību, nodrošinot, lai mūsu mācību grāmatās tiktu atainoti cilvēki ar dažādām pieredzēm un dažādu sociālo izcelsmi. Bet rezultātā izveidojās birokrātiska sistēma, kas iznīcina jebkuras daudzveidības pazīmes un pazemina katru līdz neatpazīstamai būtnei, par kuras atšķirībām mēs nedrīkstam runāt – tādējādi padarot gan literatūru, gan vēsturi par absurdu.”

Morāle? Jāsaglabā mēra (un humora) izjūta. Pirms ieviest mācību satura izmaiņas, jāpieņem precīzi kritēriji, kuru izstrādāšanā piedalās visas ieinteresētās puses. Virspusēja birokrātiska pieeja, cenšoties izdabāt modīgai tendencei, bet neņemot vērā visu ieinteresēto viedokļus, var pat vislabāko nodomu pārvērst par cirku. “Viena no problēmām, kas turpina nomākt multikulturālu izglītību gan no iekšpuses, gan no ārpuses, ir skolotāju, administratoru, politiķu un sabiedrības tendence vienkāršot šo koncepciju,” secina Džeimss Benks, viens no multikulturālās izglītības pamatlicējiem. Un atgādina: lai veiksmīgi ieviestu šo koncepciju dzīvē, ir nepieciešama ne tikai mācību satura integrācija, izmaiņas zināšanu apguves procesā, aizspriedumu mazināšana, vienlīdzīguma pedagoģijas attīstība un skolas kultūras un sociālās struktūras pilnveidošana, bet visu šo augstāk minēto darbību vienlaicīga un saskaņota īstenošana.
_______________________________

[1] Termins “multikulturālisms” amerikāņu diskursā parasti apvieno jēdzienus “multikulturālisms”, “daudzkulturālisms” un “starpkulturālisms” – atšķirībā no dažām Eiropas valstīm, kur tie tiek izdalīti atsevišķi.

[2] Rakstā balstīšos uz Diānas Ravičas grāmatā “Valodas policija” sniegto analīzi. Skat. Diane Ravitch, The Language Police: How Pressure Groups Restrict What Students Learn, New York: Alfred A. Knopf, 2003.


Ko dara tantes un onkuļi skolu grāmatās?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!