Intervija ar Kanādas Galvenā vēlēšanu biroja vadītāju Žanu Pjēru Kingsliju, kura vadītā iestāde kontrolē arī politisko partiju finanses.Diena, 01.10.2003.
Kādi, jūsuprāt, ir labākie veidi, kā priekšvēlēšanu kampaņās samazināt partiju atkarību no «lielās naudas»?
Es esmu šeit, lai stāstītu par Kanādas pieredzi, nevis dotu norādījumus kādam un jo īpaši saviem uzaicinātājiem. Man nav padziļinātu zināšanu par Latvijas sistēmu, un jebkādas norādes būtu pilnīgi nepareizas. Mūsu gadījumā atsevišķu izmaiņu veikšana prasīja pat 50 gadu, un jūsu sistēma saskaras ar spēcīgu spiedienu, un es to saprotu.
Pirmais, ko mēs Kanādā izdarījām, bija kampaņu tēriņu ierobežošana saprātīgā līmenī, kas ļautu cilvēkiem izzināt partiju politisko platformu. Otrais bija visu ienākumu un izdevumu publicēšana. Mēs kontrolējam šo ziņojumu patiesumu, jo tam ir radīta pārbaudes sistēma — komisārs, ko ieceļ Galvenā vēlēšanu biroja vadītājs, un viņš ir neatkarīgs no valdības un politiskajām partijām. Likuma pildīšanu nodrošina valsts prokurors, jo komisāram ir tiesības ne tikai izmeklēt, bet arī ierosināt lietu. Visa informācija ir publiska — ja kādam šķiet, ka politiskais oponents krāpjas, viņš par to var ziņot, un sūdzību izmeklēs. Ja caurmēra kanādietis, kurš interesējas par politiku, vēlas pārbaudīt izdevumus vai ziedojumus, viņš to var izdarīt, un, ja viņam ir sūdzības, uz tām tiks atbildēts. Komisāram ir rakstiski jāatbild, kāpēc nav sākta izmeklēšana, vai arī lietai jānonāk parastajās tiesās.
Ja mēs runājam par dažādiem ierobežojumiem, Latvijā vienmēr ir arguments, ka negodīgi cilvēki atradīs veidus, kā tos apiet. Kurus ierobežojumus jūs atzīstat par efektīvākajiem?
Kanādas pieredze rāda, ka izdevumu ierobežojumi darbojas lieliski, un tie ir spēkā kopš 1974.gada. Kanādā ir labi zināms, ka risks tikt pieķertam ir pārāk augsts, tāpēc kandidāti vai partijas nemuļķojas ar limitiem un nemēģina ko noslēpt. Ja kandidāts būs krāpies, bet ticis ievēlēts, viņš zaudēs tik un tā. Partijām tiesnesis noteiks naudassodu, un ziņas par to būs publiskas. Kanāda nesen pieņēma likumu, ar kuru ierobežo arī ziedojumu apjomu, un mēs rēķināmies, ka palielinātais valsts finansējums ievērojami samazinās vai izbeigs ziedojumus no korporācijām. Ja kāds gribēs ar to spēlēties, komisāram tas būs jāizmeklē. Arī slepenas norunas ir noziegums, piemēram, ja korporācija nolemj — labi, mēs neziedosim, bet to darīs visi mūsu direktori, un mēs tam piekrītam. Tā ir slepena noruna, un, līdzko tas top zināms, var sākties izmeklēšana.
Pilnu “Dienas” raksta tekstu lasiet šeit.