Raksts

Politiski kristīgā mācība


Datums:
25. maijs, 2004


Autori

Ģirts Salmgriezis


Foto: A. Jansons © AFI

Politiķi teica, ka tā vajag, un profesionāli ierēdņi bikli paklausīja. Un diskusija sākās tikai pēc sasteigtā lēmuma pieņemšanas.Kāda ir skolu, ministrijas un vecāku attieksme par kristīgās mācības ieviešanu 1.- 3. klašu skolēniem jau nākamajā mācību gadā?

Vai patlaban sākumskolas ir gatavas kristīgās mācības un ētikas priekšmetu ieviešanai?

Aija Grīnberga, Tīnūžu pamatskola, Latvijas Baptistu draudžu savienība, IZM Konsultatīvā padome: Mūsu skola ir apmierināta ar šīs reformas gaitu, tādēļ mūs nekas neuztrauc.

Ina Kovaļeva, Rīgas Kristīgās vidusskolas skolotāja: Runājot par kristīgo mācību mūsu skolā, jāteic, ka tas ir izvēles priekšmets. Un neesmu arī novērojusi, ka būtu pasliktinājušās attiecības starp skolēniem, kuri apgūst kristīgo mācību un tiem, kuri nepiedalās šajās stundās. Vērtību orientējošs priekšmets var tikai “celt” attiecību kvalitāti skolā.

Laima Geikina, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte: Manuprāt, skolas, kurās līdz šim ticības mācība bija kā fakultatīvs priekšmets, ir gatavas pārmaiņām. Protams, ka varētu būt sarežģījumi skolām, kurām nav šāda pieredze. Bet tā tas ir vienmēr, kad tiek ieviests jauns mācību priekšmets.

Indra Dedze, Sabiedriskās politikas centrs “PROVIDUS”: Es gribētu iejaukties šajā diskusijā. Pirms nedēļas man kāds zvanīja no Izglītības un zinātnes ministrijas konsultatīvās padomes un apgalvoja, ka kristīgo mācību varēs apgūt tie skolēni, kuri ir kristieši. Vai tā ir taisnība, un kādā veidā mēs dalīsim bērnus pēc ticības? Vai pašai Izglītības un zinātnes ministrijai ir skaidrs, kādā veidā vecākiem šī izvēle tiks piedāvāta?

Spodra Austruma, Izglītības satura un eksaminācijas centrs, vēstures un filozofijas speciāliste: Tā ir aplama informācija. Vai patiešām šis cilvēks bija no Izglītības un zinātnes ministrijas konsultatīvās padomes?

I. Dedze: Pat speciāli pārvaicāju, vai tiešām tie būs kristieši, kuri varēs apgūt šo priekšmetu?

S.Austruma: Tās ir manipulācijas. Jāteic, ka šāda prakse ir Somijā, kur skolēni ticības mācību var apgūt, ja vecāki ir kādas reliģiskās draudzes pārstāvji. Latvijā šāda prakse netiks īstenota, jo Satversmes 99. pantā norādīts, ka mums ir reliģiskās pārliecības brīvība.

I. Kovaļeva: Mūsu skolā mācās visu konfesiju bērni un arī skolēni, kuri nav kristīti. Taču šajā ziņā mēs esam toleranti pret dažādiem pasaules uzskatiem, mums nav problēmu.

Ieva Strode, Sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS: Šķiet, ka viena no lielākajām problēmām būs šo priekšmetu ieviešanas īstenošana. Bērnu vecākiem gan nav vienalga, kuras konfesijas pārstāvji mācīs kristīgo mācību. Atsaucoties uz Hantingtonu, jāsaka – bērns var būt pa pusei krievs, pa pusei latvietis, bet viņš nevar būt gan luterānis, gan katolis. Vai skolotājs, kurš uz skolu nāks no kādas draudzes, varēs abstrahēties no savas ticības pārliecības? Nevar noliegt, ka Jaunavas Marijas loma luterāņu un katoļu baznīcā tiek vērtēta atšķirīgi. Varbūt var panākt, ka, lai panāktu vienprātību šī priekšmeta saturā, Latvijā dažādu konfesiju baznīcas varētu apvienoties.

Tātad – vai ir skaidrs mehānisms, kā skolās piedāvās šo izvēli?

A.Grīnberga: Šīs programmas sagatavošanā piedalījās visu konfesiju pārstāvji. Mūsu skolā mācās dažādu konfesiju vecāku bērni, un nevienu brīdi nav parādījušās atšķirības vai domstarpības. Esmu sākumskolas skolotāja, un manā klasē ir gan skolēni, kuri nāk no luterāņu, pareizticīgo, gan katoļu ģimenēm. Protams, ir arī skolēni, kuri nav kristīti.

Bet vai tolerance ir vērojama mācību iestādēs, kuras nav kristīgās skolas?

A.Grīnberga: Mūsu skola nav kristīga novirziena skola. Vecāki, kuri sevi sauc par kristiešiem, ir mazākumā. Savukārt vecākiem taču ir iespējas novērtēt situāciju savā skolā. Un, ja neapmierina skolas piedāvātais pedagogs, neviens taču neliedz atteikties no šī priekšmeta.

L.Geikina: Patiesībā neapmierinātības iemesli ir šādi: pieredzes trūkums un skolotāju neprofesionalitāte. Neesmu nekad dzirdējusi kādu sūdzamies, ka skolotājs ir ieinteresēts tieši vienas reliģijas popularizēšanā. Ja runājam par programmas saturu, tad to sagatavoja visu konfesiju pārstāvji, un uzsvars tiek likts uz galvenajiem akcentiem kristietībā. Protams, vecākiem ir tiesības sekot līdzi šiem procesiem, bet baznīcai jāuzņemas atbildība par to, ka skolotājs īstenos metodes, par kurām jau ir panākta vienošanās programmas darba grupā.

Ko saka paši vecāki? Vai jums ir skaidrs, kā tiks īstenota šī reforma?

Olesja Burkevica, Vecāku apvienība “Soli pa solim”: Vecāki ir uztraukušies!

Kāpēc?

O.Burkevica: Piemēram, asociācija ir vēlējusies piedalīties šādās diskusijās jau pirms lēmumu pieņemšanas procesa. Tagad – pēc lēmuma pieņemšanas – tiek jautāta vecāku attieksme.

Vai lēmums ir pieņemts klusi, neinformējot par to vecākus?

O.Burkevica: Šādas aptaujas vajadzētu veikt pirms lēmuma apstiprināšanas. Mums ir arī sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministriju, bet par šo reformu var teikt – vecāku viedoklis maz tika uzklausīts. Tālāk no Rīgas, laukos vecāki uztraucas par to, kas mācīs šo priekšmetu. Domāju, ka Rīgā var atrast dažādu konfesiju skolotājus, bet, diemžēl laukos pārsvarā tas būs viens skolotājs no kādas reliģiskas draudzes. Vecāki jau nav tikai luterāņi vai katoļi, bet arī dievturi. Vecākiem ir arī viedoklis, ka kristīgo mācību tomēr vajadzētu atstāt svētdienas skolu pārziņā, bet valsts skolās šim priekšmetam jābūt fakultatīvam.

Ko lauku skolās darīt situācijā, ja, piemēram, kristīgo mācību izvēlēsies 25 skolēni, bet ētiku – tikai viens bērns? Vai viņam tiks nodrošināta ētikas apguve?

Aija Tūna, Latvijas Vecāku apvienība VISI: Man ļoti interesē, kā vecākus vienkāršā un saprotamā veidā informēs par programmas saturu ētikā un kristīgajā mācībā, un cik ilgā laikā vecākiem būs jāpieņem šis svarīgais lēmums par izvēli? Latvija mērķtiecīgi ir gājusi uz to, lai skolēni zinības apgūtu atbilstoši mūsdienu prasībām, lai viņi varētu analizēt procesus, kā arī uzdot jautājums. Tad kā tas notiks kristīgajā mācībā?

Edgars Grīnis, Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departaments: Par to, kā notiks kristīgās mācības izvēle. Rīkojums par kristīgās mācības ieviešanu tika pieņemts martā. Tas nozīmē, ka skolām bija laiks padomāt par to, kā notiks vecāku izvēle. Vecākiem, protams, būs jāuzraksta iesniegums par konkrētā mācību priekšmeta izvēli.

Kā noorganizēt un iepazīstināt vecākus ar pārmaiņām? To Izglītības un zinātnes ministrija nevar regulēt no saviem “augstumiem”. Tā ir katras skolas atbildība.

Vai ministrija pietiekami šo situāciju izskaidroja skolām, lai tās, savukārt, varētu informēt vecākus?

A.Grīnberga: Domāju, ka šonedēļ skolu vadības ir saņēmušas vēstuli, kurās ir informācijas par kristīgo mācību. Maija nogalē notiek arī vecāku sapulces un visiem ir iespējas iepazīties.

Vai ir arī vēstulīte par ētikas mācību?

A.Grīnberga: Tikko visi teica, ka par šo jautājumu esot lielāka skaidrība.

Zinta Valdmane, Izglītības satura un eksaminācijas centrs: Paldies SKDS pētniekiem! Žēl, ka šis pētījums nebija lēmuma pamatā par to, vai skolās ieviest kristīgo mācību. Man arī žēl, ka pozitīva ideja – skolēnu vērtību izglītība – ir nevis mūs vienojusi, bet sašķēlusi. Un arī šodien mēs runājam tā, it kā mums nav bijusi pagājušā vasara, kad notika viedokļu apmaiņa par šo jautājumu, un it kā mēs nezinātu to, ka šis lēmums tapa sasteigti.

Kāpēc tad lēmumu pieņēma sasteigti? Vai tad šī ideja pēkšņi nokrita no gaisa?

Z.Valdamane: Pajautājiet to reformas autoriem, politiskajai partijai, kas bija šīs idejas iniciatore! Un arī pašam ministram, kas pieņēma šo lēmumu. Kāpēc netika uzklausīts profesionāļu viedoklis?!

I.Dedze: Ir arī skolas, kuras nav sagatavojušas nedz pieminētās vēstulītes, nedz ir informēti vecāki, bet vienkārši stundu sarakstā skaidri ierakstīts – ticības mācība. Tas nozīmē, ka netiek pat dota iespēja vecākiem izvēlēties. Varbūt tas tomēr ir ministrijas uzdevums veidot vecāku diskusiju ar skolu vadību?

S. Austruma: Mēs izstrādājam saturu!

Vai Jūs neatbildat par šī projekta īstenošanu?

S.Austruma: Tas ir citu institūciju ziņā.

Mūsu sarunā piedalās arī Saeimas Izglītības un kultūras komisijas konsultante Elza Baldiņa. Kāds ir Jūsu viedoklis?

Elza Baldiņa: Par šo jautājumu ir runāts arī Izglītības un kultūras komisijā pēc tam, kad presē parādījās dažādās publikācijas par kristīgās mācības ieviešanu skolās. Jau 1998.gadā tika pieņemts likums par šo jautājumu. Bija taču jādomā, kas jādara? Vajadzēja jau darboties pēc likuma izsludināšanas. Man šķiet, ka mēs šodien netiekam skaidrībā – kas tad ir kristīgā mācība? Vēl ir svarīgi, kāda ir metodika, kā mēs to visu paskaidrojam vecākiem.

Zanda Ulnicāne, Sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS: Ir tomēr labi, ka vecākiem ir iespējas izvēlēties, bet problēma – direktoriem nav vēl skaidrības, kā šīs pārmaiņas izskaidrot vecākiem. Mēs zvanījām arī uz izglītības pārvaldēm. Vienā no šīm iestādēm mums stāstīja, ka daži direktori jau tālredzīgi pateikuši, ja nebūs skolotāju, tad pateiks, ka būs tikai viens mācību priekšmets, nevis izvēles iespēja. Kas tomēr nodrošinās, lai skolas varētu piedāvāt šo priekšmetu izvēli?

Anna Rāta, Izglītības sistēmas attīstības projekts: Politiskais lēmums pagājušajā vasarā “pārvilka svītru” darbam, ko četrus gadus bijām veikuši, izstrādājot integrētu sociālo zinību mācību priekšmetu, kas veidotu skolēnu vērtību pasauli. Jāpiebilst, ka tas bija Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījums.

Runājot par vecāku izvēli, viņiem ir nepieciešama informācija vienkāršā un saprotamā veidā.

Kas šo informāciju gatavos? Kad tā nonāks pie vecākiem? Ir taču mācību gada beigas!

A.Rāta: Līdz šim nav bijusi šāda pieredze, ka tiek gatavota īpaša informācija vecākiem. Savukārt Izglītības sistēmas attīstības projekta ietvaros tika gatavota informācija par šo integrēto mācību priekšmetu. Domāju, ka tā būtu ļoti laba prakse, ja valsts līmenī tiktu gatavota vienota informācija vecākiem.

Vita Tērauda, Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS: Šai problēmai ir divas pakāpes: vai bija vajadzīgs šāds lēmums un vai šī reforma ir kvalitatīvi sagatavota un vai ieguvēji būs skolēni? Tomēr teikšu, ka atbilde ir “nē”. Domāju, ka daudzviet Latvijā bērni neredzēs kvalitatīvu apmācību šajās stundās. Man ir jautājums, kā tas var būt, ka programma ir tapusi pavasarī, bet jau septembrī tā tiks īstenota? Manā skatījumā – tas ir drauds izglītības kvalitātei Latvijā. Šī ir kļūda, ko ir vērts labot! Manuprāt, ne vienmēr jāpieņem politiķu lēmumi kā sniegs ziemā! Politiķu lēmumi ir maināmi un grozāmi, ja pietiekami daudz cilvēku to vēlas!

I.Strode: Visi runā par uzticēšanos Izglītības un zinātnes ministrijai. Ko bērnu vecāki un arī skolotāji var domāt par šo institūciju, ja ik pa laikam tiek īstenoti nesagatavoti projekti?


Indra Dedze "Vai skolosim tikai kristītos?", Diena, 21.05.2004

Jaunie pamatizglītības mācību priekšmetu standarti - Sociālās zinības

Liesma Ose "Dzīve bez ētikas", Diena, 18.07.2003

Mācību priekšmetu standartu projekti - Kristīgā mācība 1.-3. klasei

Spēkā esošie pamatizglītības mācību priekšmetu standarti - Sākumskolas mācību priekšmetu vadlīnijas. Projekts.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!