Raksts

Politiskās piederības maiņa un mandāts


Datums:
21. janvāris, 2009


Autori

Jānis Pleps


Valsts prezidents savā 2009. gada 14. janvāra uzrunā, kas plašsaziņas līdzekļos jau izpelnījusies ultimāta apzīmējumu, runāja arī par nepieciešamību grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, minot arī konkrētus priekšlikumus.

Valsts prezidents uzsvēra: “Tāpat neatliekams uzdevums Saeimai ir veidot grozījumus Vēlēšanu likumā. Varu viegli paskaidrot. Ir divas problēmas, kas ir samilzušas. Pirmkārt, lokomotīvju problēma, kad daži cilvēki ievelk Saeimā sabiedrībai pilnīgi nepazīstamus pilsoņus. Otrkārt, Saeimā desmit procenti no politiskajiem spēkiem nav ievēlēti pēc to partiju sarakstiem, kas piedalījās Saeimas vēlēšanās. Desmit procenti ir ļoti daudz. Tātad Saeimā ir politiskās partijas, kuras nav tur ievēlētas vēlēšanu ceļā. Šīs anahronisms ir jānovērš.”

Ja, šķietami, pirmais ierosinājums ir sen debatēts un daudz maz skaidrs, tad otrs ierosinājums raisa vairāk pārdomu. Nevar gan teikt, ka tas arī būtu kas jauns, jo par Saeimā ievēlēto tautas priekšstāvju politiskās piederības maiņu un nepieciešamību to ierobežot tiek runāts gandrīz katra sasaukuma laikā.

Tajā pašā laikā rodas gana daudz šaubu par to, vai to ir iespējams regulēt ar vēlēšanu likuma grozījumu palīdzību.

Satversmes 5. pants paredz, ka Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem. Lai arī šos simts tautas priekšstāvjus pilsoņu kopums izvēl no politisko partiju listēm, tajā pašā laikā balsošana notiek par konkrētiem cilvēkiem. Tikai Latvijas Tautas padomē mandāti bija dalīti pa politiskajām partijām, tām bez maz vai ļaujot atsūtīt jebkuru priekšstāvi uz sēdi, kas ar šo mandātu rīkojas. Kopš Satversmes sapulces vēlēšanām pilsoņu kopums balso par konkrētiem priekšstāvjiem, kas īstenos viņam piešķirto mandātu.

Satversmes 14. pants paredz, ka vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus. Teorijā ir atzīts, ka ar šīs normas starpniecību ir noteikts t.s. brīvais mandāts. “Brīvais mandāts ļauj deputātam darboties visas valsts interesēs saskaņā ar savu sirdsapziņu un pārliecību, tas garantē arī lielāku deputātu aizsardzību.” Noteikums, ka deputāts zaudē mandātu gadījumā, ja šķiras viņa ceļi ar partiju, no kuras saraksta tas ievēlēts, kaut kādā mērā tuvinātos atsevišķu deputātu atsaukšanai. Taču šis instruments atrastos nevis pilsoņu kopuma, bet gan partijas rokās. Proti, tādā veidā tiktu pastiprināta partijas kontrole pār atsevišķiem tautas priekšstāvjiem.

Vai šāda regulējuma ieviešana atbilstu demokrātijas interesēm? Droši vien, katrs uz šo jautājumu varētu rast savu atbildi. Taču jāņem vērā Satversmes tēvu nostāja šajā jautājumā.

Satversmes sapulces laikā LSDSP frakcija sašķēlās, no tās izstājoties virknei Satversmes sapulces locekļu, kas izveidoja sociāldemokrātu-mazinieku frakciju. Šajā frakcijā cita starp darbojās arī tādi redzami Satversmes tēvi kā Marģers Skujenieks un Andrejs Petrevics. Tāpat politisko piederību mainīja arī mūsu pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste, pēc konflikta ar Kārli Ulmani atstājot Zemnieku savienību un pārejot uz Demokrātisko centru.

Neviens neapšaubīja viņu kā tautas priekšstāvju tiesības turpināt darbu parlamentā, kā arī neprasīja nolikt mandātus. Līdz ar to acīmredzami, ka politiskās piederības nemainīšana tajā laikā nebija esenciāls priekšnoteikums mandāta saglabāšanai.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!