Par nedēļas svarīgāko iekšpolitisko notikumu, acīmredzami, jāatzīst „Jaunā laika” šķelšanās. Taču man šis notikums atgādināja Krilova fabulas domu: „lai kā arī jūs sēstos, par muzikantiem tik un tā nederēsiet”. Tas, protams, attiecas nevis uz konkrētās partijas politiķiem, bet uz „politisko šķiru” kopumā.

Iespējams, ka vienas vecas partijas šķelšanās paātrinās vienas jaunas partijas izveidi. Bet vai šī „jaunā” partija būs „citādāka” partija? Šaubos, jo, kopumā ņemot, pagaidām viss un visi paliek savās vietās. Gan politiķi, kam būtu atzīst: ir pienācis laiks aiziet (viņi joprojām uzskata, ka tieši bez viņiem nekas labs nenotiks). Gan apolitiskie pilsoņi, kam beidzot būtu jāuzņemas atbildība par Latvijā notiekošo (viņi joprojām uzskata, ka viss labais lieliski notiks bez viņiem).

Nopietnas pārmaiņas Latvijas politikā būs, tām ir jāgatavojas un tās ir jāgatavo. Bet tās nāks tikai ar jaunām idejām un jaunām personībām. Tieši jaunas idejas mani interesē vairāk nekā politiskā bomonda pastaigas pa ierasto taciņu.

P.S.

Tikko izlasīju LETA viena ex-JL politiķa teikto: “Šajā Saeimā darbu uzsākot, devu solījumu nepamest JL, bet pamešanas gadījumā nolikt deputāta mandātu. Šajā brīdī, kad politikā valda negodīgums un bezatbildīgums, es gribu rādīt piemēru, uznemties politisko atbildību un izpildīt savu solījumu. Mans godavārds mani saista vairāk nekā vēlme palikt Saeimā”. Neticat? Pareizi darat. Iedvesmas avots – šeit.