Foto: A. Jansons © AFI
Tikko aizvadīto vēlēšanu rezultāti Latgalē spilgti parādīja, ka turpinās Latgales politiskās atsvešināšanās tendence un pieaug reģionālo partiju loma.
Latgalē, pēc vēlēšanu provizoriskiem datiem, absolūtais uzvarētājs ir apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). Atšķirībā no citiem Latvijas reģioniem, PCTVL te atstāja citas partijas tālu aiz sevis, saņemot četrreiz vairāk balsu nekā Zaļo un zemnieku savienība, Jaunais laiks (JL) un Latgales gaisma (LG), kuru iegūtais atbalsts ir gandrīz vienāds. Taču īpaši jāatzīmē, ka šo rezultātu veido atšķirīgie vēlēšanu rezultāti dažādās Latgales malās – PCTVL saņemto balsu īpatsvars ir atšķirīgs, kaut arī apvienība uzvarēja gandrīz visā Latgalē, izņemot Balvu rajonu. Tāpēc, lai gan Latgale vēlreiz parādīja sevi kā “kreiso” reģionu, nebūtu loģiski uzskatīt to par Latgales vienprātīgu izvēli, jo pat “kreisajā” Latgalē ir “labējas” vietas.
Runājot par vislielāko Latgales pilsētu, var īpaši atzīmēt, ka kopš LG uzvaras 2001.gada pašvaldību vēlēšanās Daugavpilī “beidzot ir beigusies vienpartijas sistēma”, runājot tēvzemieša Jāņa Zviedra vārdiem. Patiešām, pašvaldību vēlēšanās daugavpilieši nobalsoja par alternatīvu varu, un rezultātā mēra amatā Alekseju Vidavski, kurš ilgu laiku bija baudījis daugavpiliešu īpašu mīlestību un uzticību, nomainīja LG līderis Rihards Eigims, it kā pārmantojot harizmātisko auru no iepriekšējā mēra. Pašvaldību vēlēšanās A.Vidavska Daugavpils pilsētas partija gāja kopā ar Latvijas ceļu (LC) un ieguva trešdaļu vietu pilsētas domē, bet 8. Saeimas vēlēšanās A.Vidavskis jau balotējās PCTVL sarakstā. Šī koalīcija viņam izrādījusies veiksmīgāka, ļaujot iekļūt Saeimā. Savukārt LG, kas tikko aizvadītajās vēlēšanās saņēma ceturto daļu no daugavpiliešu balsīm, spilgti pierādīja, ka reģionos cilvēki ļoti uzticas vietējām partijām. Ievērību pelna tas, ka LG, nekad neveidojot nekādas koalīcijas un līderiem nemainot partijas, tomēr ir spējīga spēlēt savu lomu uz valsts politiskās skatuves. Kopumā LG lomu šajās vēlēšanās var saukt par “suni uz siena kaudzes”, jo PCTVL līderība ir Latgalei tradicionāla, bet šoreiz LG atņēma bitēm daļu balsu, it īpaši Daugavpilī un Daugavpils rajonā – neraugoties uz abu partiju atšķirībām. Ir skaidrs, ka lielākā daļa LG vēlētāju citādi būtu balsojuši par PCTVL.
Teikto apliecina arī vēlēšanu rezultāti Rēzeknē, ko “bites” var nosaukt par savu “stropu” (saņemti 53% balsu). Neskatoties uz to, ka Rēzeknes mērs ir Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pārstāvis Juris Začests, kas ieguva savu amatu LSDSP un PCTVL koalīcijas rezultātā, viņa partija Rēzeknē knapi pārvarēja 5% barjeru. Rēzeknieši atšķiras ar savu politisko pēctecību, jo arī pašvaldību vēlēšanās deva priekšroku PCTVL, bet svarīgs faktors ir arī nopietna vietējā politiskā spēka neesamība.
Preiļu rajons atšķiras no Daugavpils un Rēzeknes un ir interesants ar to, ka pērno pašvaldību vēlēšanu uzvarētāji – LC un LSDSP – šoreiz saņēma tikai 6. un 7. vietu, bet lielu Preiļu rajona iedzīvotāju atbalstu ieguva JL, tikai nedaudz atpaliekot no PCTVL.
Par “bišu stropu” droši var saukt arī Krāslavu, kur par PCTVL savas balsis atdeva vairāk kā puse vēlētāju, bet citas lielākās Latvijas partijas Krāslavā “danco” ap 5%. Izskatās, ka pašvaldību vēlēšanu uzvarētāju LC un LSDSP balsis laikam atņēmis JL.
Runājot par atsevišķu partiju rezultātiem, var atzīmēt, ka:
1) JL nosacīto veiksmi Latgalē nosaka harizmātiskais līderis, turklāt šīs partijas piemērs pierādīja, ka priekšvēlēšanu laikā vajadzētu vairāk tikties ar vēlētājiem, nevis reklamēties presē, jo tiešam kontaktam ir lielāks efekts.
2) LSDSP neveiksmi Latgalē var izskaidrot ar stingra līdera trūkumu, it īpaši pēc Jāņa Ādamsona izsvītrošanas no partijas saraksta. Šā gada jūnijā Latgalē veiktā aptauja rādīja, ka tieši J.Ādamsons bauda vislielāko uzticību LSDSP vēlētāju vidū – viņu atbalstīja gandrīz 38% aptaujāto, kamēr nākamo sekotāju Juri Bojāru tikai nepilni 19%. Nozīmīgu lomu nospēlēja arī LSDSP sašķelšanās, jo gadījumā, ja visu sociāldemokrātu balsis piederētu LSDSP, tā noteikti pārvarētu 5% barjeru.
3) Jau tradicionāli apvienība TB/LNNK nav populāra Latgalē, izņemot Balvu rajonu. Protams, iemesls meklējams iedzīvotāju specifikā – Latgalē ir Latvijā lielākais krievu, kā arī imigrantu īpatsvars, kas iebraukuši un palikuši šeit kopš padomju laikiem. Neskatoties uz to, ka padomju imigrantu vairākumam nav Latvijas pilsonības un tāpēc viņi nevar balsot, viņu bērni un mazbērni pamatā ir Latvijas pilsoņi, kuru vērtīborientāciju un domāšanu determinē vecāko paaudžu ideoloģija.
4) iespējams, pati galvenā PCTVL vēlētāju “mīlestības” motivācija ir tā, ka šī politiskā apvienība ir “pret” iestāšanos NATO un “par” sadarbību ar Krieviju, kur ļoti daudziem Latgales cittautiešiem dzīvo radinieki un ir “saknes”.
Par nepilsoņu ietekmi uz balsotāju domām liecina arī Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes socioloģisko aptauju datu salīdzinājums ar vēlēšanu rezultātiem. Neskatoties uz to, ka etniskās problēmas Latvijā pēdējā laikā zaudē savu aktualitāti, atdodot “līderpozīcijas” sociāli ekonomiskajām problēmām, vēlēšanu rezultātus visstiprāk ietekmē tieši nacionālais faktors. Neiedziļinoties sīkumos, vēlēšanu rezultātus var izskaidrot ļoti vienkārši – par PCTVL balso cittautieši, par TB/LNNK – “īsti” latvieši. Tālāk jāskatās tikai statistikas dati – kur dzīvo cittautieši, tur arī PCTVL uzvara ir garantēta. Vai tas tomēr neliecina par nacionālā jautājuma nepārejošo aktualitāti Latvijā? Taču var būt arī citādi: nacionalitāte nosaka cilvēka politiskos uzskatus vai sociāli ekonomisko statusu. Vai vienkārši izrādās tā, ka padomju laikos stipri industrializētajā Latgalē arī pēc rūpnīcu sabrukuma palika milzīgs cittautiešu skaits, kuri bezdarba situācijā redz izeju sadarbībā ar Krieviju. Ļoti daudzi Latgales iedzīvotāji reģiona depresijas dēļ pašlaik migrē uz Rīgu un balso tur. Par ko? Atbilde ir acīmredzama, tāpat kā acīmredzamas ir arī šī procesa turpinājuma sekas centrālajai valsts varai, kā arī valstij kopumā.