Foto: Romāns
Politiskā griba un izpratne attiecībā uz Diskriminācijas novēršanas likuma pieņemšanu šobrīd ir pārāk vāja, lai lolotu lielas cerības, ka, tālāk spriežot par likuma izstrādi un pieņemšanu, tiks realizēts pamatmērķis, kāpēc tas vispār tiek darīts.
Diskriminācija ir daudz lietots, tomēr bieži nepilnīgi izprasts termins. Latvijā to sadzīvē parasti lieto vai nu šaurā nozīmē, runājot par etnisko piederību, vai arī pārāk plašā – jebkurā gadījumā, kad persona uzskata, ka aizskartas tās tiesības. Klasiskā izpratnē diskriminācija ir atšķirīga attieksme pret personām, kas atrodas vienādos vai salīdzināmos apstākļos, pamatojoties uz rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko piederību, dzimumu, vecumu, invaliditāti vai citiem faktoriem.
Diskriminācijas novēršana ir viena no interesantākajām, aptverošākajām un vienlaikus sarežģītākajām cilvēktiesību tēmām. Diskriminācijas aizliegums ietverts visu starptautisko un reģionālo cilvēktiesību aizsardzības organizāciju dokumentos. Tas kā viens no Eiropas Savienības dibināšanas pamatprincipiem atrodams arī Amsterdamas līgumā (1997) un no tā izrietošajos ES normatīvajos aktos, kā arī noteikts nacionālo valstu normatīvajos aktos. Latvijā diskriminācijas aizliegumu pašlaik vispārīgi nosaka Satversme, tas dažādā apjomā – lielākoties deklaratīvi – ietverts vairākos likumos.
Galvenais iemesls, kāpēc Latvija šobrīd vēlas papildināt savus normatīvos aktus ar diskriminācijas novēršanas noteikumiem, ir ES prasība pārņemt minimālo pretdiskriminācijas standartu, kāds noteikts ES direktīvās: galvenokārt Nodarbinātības direktīvā (2000/78/EC) un Rasu direktīvā (2000/43/EK). Tomēr, to darot, būtu vērts paturēt prātā vismaz divus svarīgus aspektus. Pirmais: šīs divas direktīvas nav vienīgie ES normatīvie akti, kas satur diskriminācijas aizliegumu, savukārt ES dokumenti nav vienīgie starptautiskie tiesību akti, kuros šis aizliegums noteikts un kas ir saistoši Latvijas Republikai. Otrais: svarīgi ir atcerēties direktīvu pamatmērķi – veidot dalībvalstīs no diskriminācijas brīvu sabiedrību, kā arī veicināt un pieņemt vienādas attieksmes politiku sabiedrības dažādības apstākļos.
Atbildīgā institūcija par Rasu direktīvas ieviešanu ir Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS). Nedaudz vairāk kā pirms pusgada tas izveidoja darba grupu diskriminācijas likumdošanas izstrādei, kurā piedalījās gan valsts institūciju, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji. Notika diskusijas par labāko koncepciju, un, lai gan vairāki grupas dalībnieki, tai skaitā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, uzskatīja, ka nepieciešams izstrādāt jumta likumu diskriminācijas novēršanai, iekļaujot tajā arīdzan citas Latvijai saistošas pretdiskriminācijas normas, darba grupa tomēr nolēma iet it kā vienkāršāku ceļu – veikt grozījumus, kas noteic diskriminācijas aizliegumu, atsevišķos likumos. Kā arguments tika minēta nepieciešamība iestrādāt Rasu direktīvas normas Latvijas likumdošanā līdz iestājai Eiropas Savienībā. Paturot prātā robeždatumu – 1. maiju, šie grozījumi tika izstrādāti. Izrādījās, ka steiga nav beigusies, bet tikai sākusies: Tieslietu ministrija sniedza savu atzinumu, paužot, ka grozījumu veikšana atsevišķos likumos nav atbalstāma (izņemot grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Krimināllikumā), jo publisko tiesību jomā diskriminācijas aizliegumu jau nosaka Satversmes 91. pants un starptautiskie tiesību akti, kam pievienojusies Latvija, bet privāto tiesību jomā diskriminācijas aizliegums iespējams tikai izņēmuma gadījumos. Tātad: pastāvošais tiesiskais regulējums ir pilnīgi pietiekams, lai uzskatītu, ka direktīvu prasības ir aptvertas. Tomēr Tieslietu ministrija arī norādīja, ka atbalstīs jumta likuma diskriminācijas novēršanai pieņemšanu. Protams, šāds risinājums bija nepieciešams, jo Satversmē ietvertā norma ir ļoti vispārīga un to gan var izmantot par pamatu interpretācijai, taču nekādā gadījumā nevar uzskatīt par pietiekamu tiesisko regulējumu.
Sīkāk nekavējoties pie dažādiem – sākotnēji plašākiem – Diskriminācijas likuma variantiem, Saeimas deputātu ierosinājumiem un attieksmes pret šo jautājumu vispār, pašreizējā situācija ir tāda: sagatavots Diskriminācijas novēršanas likuma projekts, kas ļoti šauri pārņem Rasu direktīvas un Nodarbinātības direktīvas noteikumus. Neraugoties uz likuma skanīgo nosaukumu, ignorēti gan citi Latvijai saistošie starptautiskie dokumenti, gan plašais vispārīgais diskriminācijas aizliegums Satversmē. Argumentācija ir tāda, ka plašāka Diskriminācijas novēršanas likuma pieņemšana novestu pie lietu plūdiem Satversmes tiesā, turklāt, lai izpildītu savas saistības pret ES, Diskriminācijas novēršanas likums jāpieņem nekavējoties. Ignorēti tiek citi apstākļi – pieņemot šādu Diskriminācijas novēršanas likumu, netiek ņemtas vērā citas Latvijas akceptētās saistības, kā arī ļoti būtiski tiek sašaurināts arī Satversmes 91. pants. Šādā situācijā dēvēt likumu par Diskriminācijas novēršanas likumu ir bezjēdzīgi, tas varētu labākajā gadījumā būt Rasu direktīvas un Nodarbinātības direktīvas pārņemšanas likums, turklāt, tā kā nav aptverti pat visi šajās direktīvās ietvertie noteikumi un diskriminācijas pamati – kā seksuālā orientācija, Latvija var gatavoties uz lietām Eiropas Tiesā Luksemburgā.
Politiskā griba un izpratne attiecībā uz Diskriminācijas novēršanas likuma pieņemšanu šobrīd ir pārāk vāja, lai lolotu lielas cerības, ka, tālāk spriežot par likuma izstrādi un pieņemšanu, tiks realizēts pamatmērķis, kāpēc tas vispār tiek darīts. Realizējot minimālo pieeju, Latvijas tiesību sistēmā netiek veidots efektīvs diskriminācijas novēršanas mehānisms, kurš ietvertu visas Latvijas saistības šajā jomā un reāli aizsargātu pret diskrimināciju.
Diskriminācijas novēršanas likumprojekts
Green Paper - Equality and non-discrimination in an enlarged European Union
Politiskajām vēlmēm pielāgotā iecietība (diskusija par Iecietības veicināšanas programmu)