Foto: Mike Neilson
Latvijas politiķu retorikā multikulturālisms ir piemērs izolēšanas tendencēm un politiskās kultūras kvalitātes pazemināšanai.
Šis raksts ir polemiskas pārdomas par pašlaik notiekošajām debatēm medijos, ekspertu un politisko partiju vidū par multikulturālisma vietu Latvijas sabiedrībā. Atskatoties uz pēdējo nedēļu mediju saturu un politiķu publiskajiem paziņojumiem, jāsecina, ka Latvijas kultūras politika tās dažādajās jomās un izpausmēs principā ir reducējama uz vienu Latvijas sabiedrībai akūtu jautājumu — ko darīt ar etniski citādo? Šis jautājums gandrīz divu gadu desmitu laikā ir apaudzis ar pētniecisko institūtu aktivitātēm, žurnālistu rosīšanos, politiķu retorikas plūsmu un ārpolitikas ekspertu norādījumu virkni.
Teorētisku konceptu klāstā multikulturālisms, pret ko regulāri publiski vēršas latviešu un krievu mediji un it īpaši latviešu konservatīvā spārna politiķi, ir tikai viena no iespējamajām alternatīvām, kas paredz valsts politikas akcentu pārnest no kultūru minoritātes statusa akcentēšanas uz etnisko kopienu horizontālu līdzāspastāvēšanu. Latvijas gadījumā etniskā vairākuma intereses pārstāvošās politiskās partijas ne tikai stūrgalvīgi ignorē etniski atšķirīgo grupu interešu, vēlmju un prioritāšu saturu, bet arī cenšas pasargāt savu iedomāto viengabalaino vēlētāju no etniskās dažādības ienākšanas nosacītajā „latviešu publiskajā vidē”. Multikulturālisms šajā ilgstošajā aizsargājošajā retorikā ir pasludināts par vienu no bīstamajiem līdzekļiem, kura mērķis ir it kā iznīcināt latviešu nācijas kultūras mantojumu un vienlaicīgi novājināt etniskās kopienas prasmi konkurēt atvērtajā globālajā konkurences telpā.
Šajā rakstā mēģināšu noteikt un analizēt būtiskākos faktorus, kas latviešu politiskajā diskursā atražo apdraudētības vīzijas, kuras pagājušajā nedēļā izskanēja Tautas partijas kultūras ministres Helēnas Demakovas pārdomās[ 1 ] par multikulturālismu kā svešu un kaitīgu. Ilustrācijai politiski motivētajai draudu suģestijai kalpos H.Demakovas paspārnē tapušais valsts pārvaldes dokuments kultūras politikā. Sintezējot politiķes publiskos paziņojumus ar tās kontrolē tapušo valsts pārvaldes dokumentu, es izvirzu savu pretenziju latviešu konservatīvajam politiskajam diskursam.
Draudu enciklopēdija
Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. — 2015. gadam[ 2 ], ko Ministru kabinets ir apstiprinājis 2006.gadā, ir Latvijas sabiedrības oficiāli atbalstīta kultūras politikas vīzija. Vadlīniju saturs liecina, ka latviešu kultūrai ir vairāki izaicinājumi, kas reducējami uz trim: globalizācija, multikulturālisms un individuālisms.
Šāds valsts politikas dokuments, kas ignorē etnisko dažādību un reducē to uz etnogrāfiskā muzeja skatlogu, vienlaicīgi izvirza prasības etniskajām minoritātēm pieņemt latviešu tradicionālo kultūru, nepiedāvājot pretī nevienu efektīvu mehānismu vienlīdzīgas līdzdalības nodrošināšanai latviešu kultūras telpā.
Manuprāt, ir pienācis laiks skaidri definēt to, ka mūsdienu Latvijas sabiedrībā, kurā individuālā izvēle un alternatīvie karjeras, dzīves un politiskās līdzdalības scenāriji kļūst aizvien daudzveidīgāki, valsts kultūras politika nedrīkst ignorēt Citādo ne kā individuālu un kopienās apvienotu cilvēku grupas, nedz arī kvantitatīvi, tā ignorējot aptuveni 40% Latvijas iedzīvotāju. Kultūras politikas dokuments prasa atzīt etniskā vairākuma vertikālo kultūras dominanti, bet vienlaicīgi tur trūkst skaidra piedāvājuma tiem, kas ir aicināti iekļauties latviešu kultūrā. Manuprāt, jau ilgus gadus un arī pašlaik šāds piedāvājums latviešu politiskajā elitē nepastāv.
Akadēmiskajā vidē pēdējos gados ir tapuši vairāki pētījumi un ekspertīzes, kas norāda uz faktiskās dažādības ignorēšanas politiku, ko īsteno latviešu konservatīvās partijas. Tādējādi etnopolitika, kurā ietilpst arī kultūrpolitika, balstās diskursīvā nevienlaicīgumā[ 3 ] — no vienas puses, Latvijas nācija ir sinonīms vārdu salikumam „latviešu nācija+mazākumtautības”, kuru simbolisko nošķirtību pasvītro tādi jēdzieni kā „jaunie pilsoņi”, „cittautieši” un citas valodā iesakņotas citādības nepieņemšanas formas, kamēr citās Eiropas valodās, piemēram, vācu valodā, tiek aktīvi strādāts pie neoloģismiem, kas palielinātu arī nacionālās valodas iekļaujošo raksturu. No otras puses — diskusija par politisko nāciju, kas spētu pārvarēt vairākas plaisas multietniskā sabiedrībā, ir aizmirsta un guļ apputējusi diskursu „bēniņos”.
Citādais muzeja skatlogā, ne dzīvē
Vairāki diskursīvie šķēršļi politiskās nācijas veidošanai Latvijā veicina to, ka Citādais ir pārtapis par ilgstošu Svešinieku, kas piedāvā virkni politisko ērtību. Romantiskais nacionālisms nenoliedzami skan arī H.Demakovas nesenajos paziņojumos, jo viņa, publiskajā telpā[ 4 ] spēlējoties ar okupācijas, terora un baiļu elementiem, neapzinās savu lomu un ietekmi uz vēlētāju, kas pašlaik atrodas panikā dēļ augošās dārdzības, nedrošības, parādu nastas, pārslodzes un citiem masu fenomeniem, kas aizvien efektīvāk tiek iekļauti politiskajā retorikā. Nenoliedzami, ministres ilgstošā pieredze kultūras politikā un konservatīvā politiskajā partijā liecina, ka viņa kā politiskajai elitei piederīgā savā publiskajā darbībā īsteno duālās realitātes konstruēšanu. Intervijā viņa parādās gan kā atzīta mākslas kuratore, gan konservatīva politiķe, kas no vienas puses sajūsminās par krievu, ebreju un citu tautu kultūrām, bet no otras puses turpat runā par masveida informatīvo un kultūras invāziju no ārpuses, par īpašiem un krasi asimetriskiem noteikumiem, privilēģijām un citiem līdzekļiem, kas kopumā veido priekšstatu par jaunu etniskā vairākuma diskrimināciju. Vistuvāk neētiskai rīcībai ir regulāra spekulatīva okupācijas kā masu traģēdijas izmantošana biedēšanas nolūkos. Pietāte pret nācijas masveida iznīcināšanu nāktu tikai par labu politiskā diskursa kvalitātei.
Turpinot savas domas, ministre cenšas skaidrot savu pozīciju, bet rezultātā demonstrē aizvien klajāku ignoranci pret vairāk nekā 150 etnisko kultūru pārstāvjiem, jo piedāvā veidot Francijas situācijai līdzīgu striktu un statiskā latviešu etniskajā mantojumā balstītu „kanonu”,[ 5 ] kas būtība paredz asimilācijai raksturīgu vēstījumu.
Šādi, manuprāt, tiek simulēta mākslīga baiļu piepildīta vide, kas rezultātā kalpo nevis kultūru līdzāspastāvēšanai un dialogam, bet kultūru vertikāles nostiprināšanai, veidojot papildus argumentus politiski angažētajiem minoritāšu „aizstāvjiem” iekšpolitiskajā un ārpolitiskajā dimensijā. Rodas sajūta, ka dīvainu iemeslu dēļ konservatīvais nacionālais diskurss un t.s. „krievu marginalizācijas” politiskais diskurss ir ciešā un radošā sadarbībā, jo viens otru uztur ar vēstījumiem kā „mini apokalipsēm”.
Otrs efektīvs līdzeklis multikulturālisma kritiķiem ir bažas par Citādā fizisko klātbūtni Latvijā un tā lingvistisko un kultūras dzīvi publiskajā telpā. Kaut arī zinātniskajā diskursā un valsts pārvaldē ir izplatīts skeptisks priekšstats par Citādo masveida ieplūšanu, H.Demakovas tēzēs var saskatīt vienkāršotu vēstījumu — tāpat jau ir daudz svešo, bet nāks vēl, tāpēc durvis jātur ciet. Ņemot vērā, ka masveida informācijas patērētājam vairāku iemeslu dēļ nav iespējams un nav intereses skaidrot, pētīt un kritizēt, šādi dramatiski politiķu monologi labi iedarbojas uz sadzīvē cirkulējošiem tūristu stāstiem par mošejām Berlīnes centrā, par tumšādainu cilvēku piepildītajiem metro Briselē vai ukraiņu viesstrādniekiem Portugāles pilsētiņās.
Tādējādi var konstatēt, ka Latvijas konservatīvajiem politiķiem, kas uztur vienkāršotu, bioloģiskajā piederībā balstītu nācijas tēlu, ir daudzi iekšpolitiskie un ārpolitiskie faktori, kas nāk palīgā, kad jāaizstāv sevi pret sabiedrības vilšanos un dziļu, klusu naidu pret politiskās elites saturisko degradāciju.
Partiju destruktīvā loma
Polemikā ir maz vietas situācijas modelēšanai vai konkrētas rīcības seku aprēķināšanai. Kad H.Demakovas politiski motivētā un, iespējams, pat konstruētā divkauja ar multikulturālismu norims, tā rezultātus jutīs sabiedrība, bet sekas varēs analizēt akadēmiskajā vidē. Ceru, ka, sekojot tālākai divkaujas attīstībai, informācijas patērētāji spēs distancēties no dramatisko monologu saucieniem nākt palīgā latviešu kultūrai. Vienlaicīgi jāapzinās, ka latviešu politiskajā diskursā nav neviena politiskā spēka, kas konsekventi īstenotu atvērtas starpkultūru dialoga politikas prioritātes.
Kāpēc Latvijas politiskā elitē nav iespējams izplatīt Rietumeiropā praktizēto vai vismaz publiski atzīstamo dažādības politiku? Pastāvot vairākiem piemēriem, kas apvieno tradicionālu valsts iedzīvotāju vairākuma kultūru ar etniski atšķirīgo, Latvijas politiskā elite, politisku cīņu motivēta, degradē vēlētāja pieredzes un ekspektācijas telpu, cenzējot savos publiskajos paziņojumos to pozitīvo pieredzi, kas ir akumulēta citās nacionālajās valstīs.
Latvijas sabiedrībai un latviešu tautai nedraud nedz vēl viena okupācija, nedz izzušana globalizētajā telpā, ko par ienaidnieku pasludina gan kultūras ministre, gan Kultūras ministrijas kultūrpolitikas dokuments. Kā pretstatu šādai vīzijai pašlaik ir iespējams nostādīt tikai politikas plānošanas vīziju, kas skan šādi: aizvien palielināsies politiķu uzturētā plaisa starp etnisko vairākumu un ievērojamu mazākumtautību skaitu, politiskajā kultūrā tiks atražots ekstrēmisms, kas bremzēs iespēju sabiedrībā attīstīt līdzāspastāvēšanas prasmes. Šo prasmju trūkums pašreizējā etniski raibajā sastāvā būs vēl aktuālāks situācijā, kad etniskā piederība kļūs par vizuāli Citādo. Jautājums politiķiem: kā šādu nesagatavotu sabiedrību var ievest globālajā bezrobežu mobilitātē, kas izpaužas arī kā tirgus diktēta vajadzība pēc etniski atšķirīga darbaspēka?
Tas ir visnotaļ revidējamu un kritiski analizējamu teoriju un prakšu kopums, bet Latvijas gadījumā tas ir piemērs izolēšanas tendencēm un politiskās kultūras kvalitātes pazemināšanai. Šajā procesā “tumšie” scenāriji ir verbālā un fiziskā vardarbība, ekstrēmisma popularitāte un naida politika. Manuprāt, minētie fenomeni ir reāls drauds sabiedrības stabilitātei un rezultātā izraisa aizvien lielāku politiskā procesa degradāciju. Vaina par iespējamo politikas radikalizāciju būs jāuzņemas politiskajām partijām, uz kuru destruktīvo lomu norāda aizvien vairāk pirkstu.
Ienaidnieks, drauds un identitāte
Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai
Multikulturālisms — nevis “vai”, bet “kāds” (intervija ar Danielu Marku Veinstoku)
Politicians’ Statements on Mixed Societies in Europe: Identity, Diversity, Responsibility