Foto: G. Dieziņš © AFI
Pirms tūliņ gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām var būt interesanti palūkoties, kādi politiskie rajoni Latvijā izveidojās iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Tas ļauj atbildēt uz jautājumiem, kur vēlētāji balso līdzīgi un kādu taktiku izvēlēties dažādos novados?
Kur vēlētāji balso līdzīgi un kur – pretēji? Kādu politisko taktiku izvēlēties dažādos valsts novados? Vai vēlēšanu apgabali atbilst vēlētāju izvēles īpatnībām? Atbildes uz šiem un daudziem citiem politiskiem jautājumiem sniedz vai palīdz rast politiskā rajonēšana.
Bet kas ir “politiskā rajonēšana”? Vienkārši sakot, tā ir politiskā ziņā viendabīgu reģionu nošķiršana un to savstarpējās sakārtotības noteikšana. Autoram nav zināms par Latvijā veiktiem dižiem darbiem šajā jomā. Un tas arī ir saprotams – sākotnēji politikas zinātne un ģeogrāfija vēl nebija tik attīstītas, vadonisma un okupācijas laikā politiskā rajonēšana labākajā gadījumā bija atvilktnes darba statusā, savukārt mūsdienās, šķiet, vienkārši neviens nav līdz tai aizdomājies.
Pirms tūliņ gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām var būt interesanti palūkoties, kādi politiskie rajoni Latvijā izveidojās iepriekšējās Saeimas vēlēšanās[1]. Tieši vēlēšanu analīze ir politiskās rajonēšanas pamatveids, jo vēlēšanas rāda politisko kopainu, ko rada visi darbojošies faktori. Ceru, ka šis darbs lieti noderēs arī citu pētnieku iedvesmai un turpmākiem centieniem politiskās rajonēšanas laukā.
No Pamatlatvijas līdz Balviem
Analizējot 2002.gada vēlēšanu rezultātus, Latvijā skaidri izdalāmi desmit atšķirīgi politiskie rajoni, kā redzams pievienotajos attēlos – Rietumu, Vidus, Rīgas, Pierīgas, Austrumu, Daugavpils, Liepājas, Jelgavas, Ventspils un Balvu. Iegūtos rajonus iespējams arī savstarpēji salīdzināt, kā tas uzskatāmi darīts tabulā.
Rietumu un Vidus rajons ir šķirti ne tāpēc, ka tie būtu diži atšķirīgi, bet gan tāpēc, ka še rajona lielumu noteic tā sastāvdaļu skaits, kas ir jāierobežo, citādi rajonēšana, kā jau minēts, beigtos ar vienu vienīgu politisko rajonu – Latvijas Republiku. Ja neņemtu vērā iekļauto vienību skaitu, abi rajoni veidotu Pamatlatvijas rajonu, kas rādītu Latvijas pilsoņu politisko orientāciju samērā viendabīgā telpā bez lielākām ārējām ietekmēm un apdzīvojuma traucējumiem, proti, “Jaunā laika” un Tautas partijas duelī par mata tiesu uzvar Jaunais laiks, bet PCTVL tā arī nepārvar 5% slieksni.
Rīgas rajonā ietilpst ne tikai Rīga, bet arī Jūrmala, kas allaž balsojusi kā septītā Rīgas priekšpilsēta – visnacionālākā, vislatviskākā. Šis ir vispilsētnieciskākais rajons, un acīm redzamas ir tajā iekļautās Jūrmalas atšķirības no oficiālā Vidzemes vēlēšanu apgabala vai Pamatlatvijas rajoniem: politiskajā spektrā divi maksimumi, ko noteic vēlētāju tautība – PCTVL un “Jaunais laiks”, savukārt Zaļo un zemnieku savienībai vienīgajā kārtīgajā lielpilsētā priekšā aizsteidzas Tēvzemei un Brīvībai/LNNK.
Pierīgas rajons ir pārejas zona starp Rīgu un Pamatlatviju – samazinās Tautas partijas balsu skaits un pieaug PCTVL vēlētāju skaits, toties “Jaunais laiks” Rīgas aglomerācijā sasniedz lielākos panākumus – trešdaļu balsu. Te ieskaitāmas arī ārzemes, kas gan diezgan atšķiras no jebkura Latvijas rajona vai pilsētas, tomēr ir vistuvāk Pierīgai galvenajā – “Jaunā laika” panākumos, kas ārzemēs pat pārsniedz 50% balsu.
Kaut Austrumu rajonā ietilpst arī Rēzekne, kopumā tas uzskatāms par lauciniecisku un tā būtība ir krieviskie Latgales dienvidaustrumu pagasti. Rēzekne tiem pieskaitāma tieši augstā PCTVL balsu skaita dēļ: Austrumu rajonā šis saraksts vairāk nekā trīs reizes apsteidz tuvāko sekotāju. Tiesa, iecirkņu skatījumā daudzviet “izrāvušās” arī citas partijas, it īpaši Zaļo un zemnieku savienība. Pieminama arī Preiļu rajona atšķelšanās no Pamatlatvijas un iekļaušanās Austrumos arvien augošā PCTVL balsu skaita dēļ, kas manāms, salīdzinot ar senākām vēlēšanām.
Daugavpili dēvē par Latvijai iekšēji svešāko vietu, un arī politiskie fakti to apliecina: lielā vairumā rajonu un pilsētu vēlēšanu iznākumi atšķiras no Daugavpils par vairāk kā 50%. Katrā ziņā līdzība ir pārāk maza, lai Daugavpils iekļautos citā politiskā rajonā – pat Austrumu. Daugavpilī PCTVL guvusi teju pusi balsu, bet kopā ar citu krieviski orientētu partiju “Latgales gaismu” (tās atbalstītāju izvietojumam atbilstu nosaukums “Daugavpils gaisma”) – pat trīs ceturtdaļas.
Liepāja atrodas Latvijas pretējā pusē, bet to nebūtu iespējams apvienot ar Daugavpili, pat ja tās robežotos. Tāpat kā Pamatlatvijā nieka procents vēlētāju izšķīris, kas uzvar “Jaunā laika” un Tautas partijas cīņā (un tāpēc vienā rajonēšanas variantā Liepāja pievienota Rietumu rajonam), tomēr ir arī būtiskas atšķirības, kas noteic Liepājas izdalīšanu atsevišķā rajonā: trīsreiz vairāk balsu PCTVL un tikpat reižu mazāk – Zaļo un zemnieku savienībai.
Jelgavā nav šaubu par “Jaunā laika” pirmo vietu, kas, tāpat kā atšķirības PCTVL un zaļzemnieku balsu skaitā, salīdzinot ar pilsētas apkaimi, ir cēlonis atsevišķa politiskā rajona statusam.
Runā, ka Ventspils esot īpaša vieta, un tā tas ir arī šoreiz. Jau nez kuras vēlēšanas vērojama apbrīnojama sakritība starp to iznākumu un pilsētas galvas viedokli: “Jaunais laiks” saņēmis virs 30% balsu, bet Tautas partija – ij ne 10%. Arī Zaļo un zemnieku savienība guvusi netipiski daudz balsu pilsētas apstākļos, bet Bojāra sociāldemokrāti pakāpušies visaugstāk, salīdzinot ar citiem politiskajiem rajoniem – līdz pat 5,55%.
Balvi, iespējams, negaidīti, tā arī nav apvienoti ar kādu lielāku rajonu, bet tam ir savs pamats. Pirmkārt, Balvu rajons ir pārejas zona starp Pamatlatviju un Austrumiem. Otrkārt (un galvenokārt), tam ir savas īpatnības – Balvu rajons ir vienīgais, kur uzvarējusi Zaļo un zemnieku savienība un arī “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK guvusi itin labas sekmes.
Pašvaldību reforma var ienest korekcijas
Protams, arī politiskos rajonus varētu vēl precizēt, un vismaz trīs virzienos.
Pirmkārt, administratīvie rajoni nav viendabīgi. Precīzāku iznākumu iegūtu, pētot pagastus, pilsētas un novadus. Kā apliecina politiskā karte, tikai vietumis rajonu robežas sakrīt ar būtiskām pārmaiņām vēlētāju izvēlē (skatīt 3.attēlu). Tomēr datu apstrāde par 500 vienībām 34 vietā būtu apmēram 200 reižu ilgāka, bet iznākums nebūt ne 200 reižu precīzāks. Galvenie šādi precizējamie jautājumi būtu Pamatlatvijas austrumu robeža un robežas Pierīgā.
Otrkārt, šobrīd notiek pašvaldību reforma, un pētāmās teritorijas mainās. Kad teritoriālais iedalījums būs stabilizējies, būs vērts analizēt izveidojušos novadu attiecības.
Treškārt, politiskajā rajonēšanā būtu jāizmanto vairāku vēlēšanu iznākumi. Taču Latvijā politiskā karte mainās vēl straujāk par teritoriālo iedalījumu – lai pieminam kaut vai to, ka līdz šim ikvienā Saeimā visvairāk vietu gūst saraksts, kura vispār nav bijis iepriekšējās vēlēšanās. Divas galvenās pastāvīgās īpatnības ir Rīgas (daļēji arī aglomerācijas) un Austrumlatvijas nošķiršanās. Tiesa, jebkurā valstī politiskā aina mainās tik un tā, tāpēc politiskie rajoni periodiski jāatjaunina.
Ko darīt ar vēlēšanu apgabaliem?
Ja ne citādi, tad jau minētās pašvaldību reformas dēļ Latvijā būs jāvelk no jauna vēlēšanu apgabalu robežas. Pretēji samērā izplatītam mītam, Satversme nenoteic, cik un kādiem vēlēšanu apgabaliem jābūt Latvijā. Tās 7.pantā vienīgi teikts: “Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlējams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli apgabala vēlētāju skaitam.”
Vēlēšanu apgabalu skaits ir vissvarīgākā vēlēšanu sistēmas daļa – daudz svarīgāka par dalījumiem, lielākajiem atlikumiem un jebkādu procentu barjeru. Sakarība ir vienkārša – jo vairāk apgabalu, jo mazāk deputātu katrā ievēlē, jo izdevīgāk lielām (un vietējām) partijām. Piemēram, ja 100 Saeimas deputāti tiktu ievēlēti 34 apgabalos, nevis 5 kā pašlaik, vēlēšanu iznākums būs daudz tuvāks mažoritārām vēlēšanām, bet formāli joprojām atbilstu proporcionālo vēlēšanu principam.
Dalot valsti vēlēšanu apgabalos, jātiecas veidot ne tikai viendabīgi, bet arī vienlieli apgabali. Tas ir īpaši svarīgi Latvijā, kur var vienlaikus kandidēt vairākos apgabalos. Politiskā rajonēšanā svarīga ir tikai pirmā prasība, bet, lai ņemtu vērā arī otro, atšķirību aplēsēs iekļaujams arī vēlētāju skaits, uz kuriem apvienošana attiecas[2].
_________________________
[1] Politisko rajonu noteikšanas metodoloģija ir šāda – vispirms tika noteikti vēlēšanu iznākumi (katra saraksta gūto balsu īpatsvars) 26 Latvijas rajonos, 7 lielpilsētās un ārzemēs, kopā 34 vienībās. Tad tika aprēķinātas savstarpējā vēlēšanu iznākuma atšķirība starp vienībām, izmantojot divas metodes:
1) nosakot to kā attālumu daudzdimensiju telpā – D=(∑(vi-vj)2)0,5;
2) nosakot to kā atšķirību summu – D=0.5*∑|vi-vj|;
Šajās formulās D ir vēlēšanu iznākuma atšķirība starp 2 vienībām; vi,vj – katras partijas balsu īpatsvars attiecīgajās vienībās.
Iegūtās D vērtības, izmantojot abas metodes, atšķīrās samērā maz, vienīgi 1.metode vairāk uzsvēra lielāko atšķirību lomu. Kad visas iespējamās vēlēšanu iznākuma atšķirības aprēķinātas, secīgi tika apvienotas vienības ar savstarpēji mazāko atšķirību. Protams, tā turpinot, iznākums būtu visu 34 vienību apvienošana vienā vienīgā rajonā, kas sakristu ar Latviju. Tāpēc tika noteikti ierobežojumi:
1) apvienot tikai vienības, kas savstarpēji robežojas, nevis, piemēram, Jūrmalu ar Dobeles rajonu;
2) neapvienot vienības, kam D>50%;
3) neapvienot vienības, ja kopīgajam rajonam ∑D>50%*n (n – politiskajā rajonā iekļauto vienību skaits).
Rajonēšanas gaitā mazās abu metožu atšķirības D vērtībās izvēršas atšķirīgos politiskajos rajonos (skatīt attēlu zemāk), tomēr nevar noliegt pārsteidzošu līdzību abu metožu sniegtajos rezultātos. It īpaši, ja ņem vērā, ka robežas, kas redzamas tikai vienas metodes iznākumā, otrai palikušas tik tikko “zem ūdens”. Tāpēc galīgās politisko rajonu robežas tika noteiktas, ievērojot abas metodes.
[2] Tas jādara pēc formulas D’=D(P1+P2), kur D’ ir traucēkļi vienību apvienošanai vēlēšanu apgabalā, P1,P2 – vēlētāju skaits apvienojamajās vienībās.
Turklāt D’ vērtības jāpārrēķina pēc katra apvienošanas soļa, toties nav apvienojamo vienību skaita ierobežojumu, jo vēlēšanu apgabalu skaita noteikšana ir tīri politisks lēmums.