Raksts

Politiskā kultūra Latvijā : atvērta vai slēgta koncepcija?


Datums:
14. oktobris, 2003


Autori

Deniss Hanovs


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Politiskā elite, kas cenšas izvirzīt latviešu etnisko identitāti par ekskluzīvu integrācijas pamatu, atstāj malā citus mehānismus, kas varētu atvieglot arī etniskās integrācijas izplatīšanos. Piemēram, šāds mehānisms ir Latvijas politiskā nācija.

Publiskais diskurss par Latvijas nācijas saturu norit apstākļos, kas nesniedz vienlīdzīgus viedokļu paušanas priekšnoteikumus visiem tā dalībniekiem – šāds secinājums rodas, analizējot diskursu par saliedētu sabiedrību Latvijā. Jēdziens „sabiedrības integrācija” tiek traktēts kā piedāvājums mazākumtautībām iekļauties latviešu etniskā kultūrā. Pilsoniskās sabiedrības vērtības integrācijas saturā ieņem marginalizētu vietu un ir pakārtotas latviešu etniskās kultūras pārnesei uz mazākumtautību etniskajām kultūrām. Latviešu valodas, kultūras, vēstures un etnogrāfiskā mantojuma nozīme latviešu identitātes saglabāšanā ieņem centrālo vietu, taču tam nevajadzētu būt vienīgajam integrācijas politikas pamatam.

Latviešu etniskais mantojums nespēj aptvert un atrisināt visus integrācijas izvirzītos uzdevumus. Ideālā gadījumā integrācijas procesam jāaptver un jāiekļauj tajā visi Latvijas iedzīvotāji, no kuriem liels skaits nav etniskie latvieši, bet tas nav automātisks šķērslis vēlmei piederēt Latvijai. Demogrāfiskā realitāte ir primārais integrācijas procesa faktors Latvijā – Eiropas praksei unikāls faktors. Līdz ar to priekšnoteikumi sabiedrības integrācijai prasa īstenot tādu integrācijas modeli, kurā ir jālīdzsvaro latviešu etniskās kultūras un modernās Rietumeiropas pilsoniskās sabiedrības piedāvājums. Latviešu valoda un kultūra integrācijas saturā jāpapildina ar tādām vērtībām kā indivīda pilsoniskās identitātes attīstīšana, postulējot to, ka katrs Latvijas iedzīvotājs ideālā gadījumā ir Latvijas pilsonis, kas primāri ir pilsoniskās sabiedrības pārstāvis ar konkrētu etnisko izcelsmi.

Pašreizējā Latvijas politiskajā kultūrā etniskā identitāte bez pārspīlējumiem kļuvusi par dominējošo. Neskatoties uz etniskās identitātes pozitīvām funkcijām (vērtību un orientieru, drošības sniedzējas loma), ar to identitāšu spektrs nav izsmelts. Globalizētās Rietumeiropas demokrātijas apstākļos indivīds ir sašķelts vairākās identitātēs, no kurām lielākā daļa neattiecas uz viņu kā etniskās kopienas pārstāvi. Arī attiecībās ar valsti indivīda tiesību nodrošināšana ir primārais attiecību saturs. Tā kā kopš 19. gs. vidus latviešu politiskās kultūras autori izvēlējas Rietumeiropas politiskās kultūras vērtības par latviešu un Latvijas orientieri, mūsdienu politiskā diskursa autoriem, politiskai elitei un akadēmiskām aprindām jāapzinās šī politiskā diskursa spēja un nepieciešamība mainīties. Nacionālās valsts koncepcijā Rietumeiropā, strauji mainās nosacījumi piederībai pie nacionālās valsts. Tradicionālā koncepcija – vienota teritorija ar etniski homogenu iedzīvotāju kopienu, kurus vieno kopīga valoda un vēsturiskā pieredze – kopš Otrā pasaules kara nemitīgi mainīta, lielākoties paplašināta, aicinot valstīs citu etnisku kopienu pārstāvjus, viņu ģimenes, reliģijas, tradīcijas un dzīves stilus. Šie procesi nav satricinājuši iedzīvotāju vairākuma tradicionālo etnisko identitāti, bet ir izvirzījuši jaunas prasības nacionālās valsts saturam. Etniskā daudzveidība, kas reāli eksistē Rietumeiropas valstīs un kas Latvijā vēl nav redzama sadzīvē, apstrīd vienas dominējošas etniskās kultūras universālo iespēju piedāvāt visiem iedzīvotājiem kopīgu valodu un vērtības. Latvijā integrācija uz latviešu kultūras un valodas pamata ir spēcīgs un efektīvs integrācijas līdzeklis, kas spētu adekvāti pārstāvēt latviešu kā etniskās kopienas intereses un titulnācijas statusu. Tajā pašā laikā integrācija, kas balstīta tikai un vienīgi etniskās kultūras visplašākā akceptā, neizmanto vairākus efektīvus integrācijas mehānismus. Politiskā elite, kas cenšas izvirzīt latviešu etnisko identitāti par ekskluzīvu integrācijas pamatu, atstāj malā tos mehānismus, kas varētu atvieglot arī etniskās integrācijas izplatīšanos. Par tādiem efektīviem palīglīdzekļiem varētu uzskatīt priekšstatu par Latvijas politisko nāciju, adaptējot šo Rietumeiropas jēdzienu kā Latvijas tautas jēdzienu. Ieskatoties Latvijas Satversmē, atrodam Pirmās republikas politiskā diskursa kvalitatīvas atšķirības no mūsdienām, jo toreiz domāšana no vienotas nācijas kategorijas neizslēdza etnisko dažādību saglabāšanu, abi faktori bija cieši saistīti un vienādi prioritāri valsts politiskai elitei. Manuprāt, Latvijā dominējošais konsenss par Latvijas etnopolitiku ir izveidojis mehānismus alternatīvu izslēgšanai. Alternatīvi priekšstati par to, kas ir latviešu nācija, kas drīkst piederēt pie tās, politiķu argumentācijā tiek ātri pasludināti par pretvalstisku darbību un izslēgti no publiskā diskursā. Jākonstatē, ka politiskā elite greizsirdīgi sargā etnopolitikas postulātus, ko noformulēja 80. gadu beigās, kad svarīgākais nacionālās politikas elements bija atrast, pasargāt, saglabāt tos etniskās kultūras elementus, ko vēl varēja glābt no PSRS totalitārisma politikas un etnisko kultūru sovjetizācijas.

Ņemot vērā to, ka Latvijas statuss Eiropas un pasaules mērogā mainās straujāk nekā tās elites un iedzīvotāju vairuma politiskās un etniskās identitātes, nepieciešams par politiskā dialoga uzdevumiem izvirzīt sekojošas trīs atziņas, kas jārealizē pēc iespējas vairākos politiskās kultūras līmeņos – no politiskās elites un partiju programmām līdz katra pilsoņa politiskas rīcības motivācijai.

Pirmkārt, latviešu identitāte nav izolēta no Latvijas ārpolitikas un iekšpolitiskiem ekonomikas un kultūras attīstības procesiem. Globalizācija kā Latvijas atvērtība pasaulei satur vairākus izaicinājumus arī etniskās identitātes saturam, kas nepārtraukti jārevidē, jāpaplašina un jāaktualizē. Šajā procesā jāiekļauj tādi nākotnes uzdevumi kā citu etnisku grupu, tradicionālu kultūru, reliģiju un sadzīves kultūru iekļaušanu latviešu nācijas saturā.

Otrkārt, šī paplašināšanās izvirza nepieciešamību revidēt latviešu kultūras un valodas tradicionālo tēlu. Pūrisma dominante latviešu valodas un kultūras attīstībā nonāk pretrunā ar nelatviešu kultūru turpmāku integrāciju Latvijā. Sadzīvē tas var izpausties kā vairāku akcentu veidošanās un izplatīšanās Latvijas publiskā telpā, kas pārtrauks vienu no latviešu nacionālās kultūras mītiem – tīras un nevainīgas latviešu valodas skanējums publiskā telpā. Visātrāk šis process varētu skart Latvijas elektroniskos medijus, kas izplata latviešu valodu masveidīgi, regulāri un ātri. Izvirzot latviešu valodu par vienu no integrācijas pamatelementiem, politiskai elitei aktīvi jāatbalsta latviešu valodas popularitāte, pielietošanas daudzveidība, ar to saistītas priekšrocības un lingvistiska tolerance. NVO sektoram būtu aktīvi jāiesaistās latviešu valodas popularizēšanā un tās iekļaušanā starpkultūru izglītības programmās. Angļu valodas straujā attīstība nav tikai postkoloniālisma izpausme, bet arī Lielbritānijas politiskās elites, mediju un nevalstiskā sektora lingvistiskās tolerances un angļu valodas popularizēšanas izpausme. Latviešu valodas nelielas izplatības apstākļos valodas attīstība un stabilitāte iespējama nevis izolētā un sterilā lingvistiskā atmosfērā, bet kā valodas ekspansija visās dzīves jomās, piedāvājot iesaistīties valodas attīstībā arī nelatviešiem.

Treškārt, etnopolitikas autori Latvijā var prognozēt sabiedrības atbalstu, ja viņu izstrādātā koncepcija paredz mehānismus dažādu etnisko grupu interešu iekļaušanai, neatkarīgi no tā, vai viņi pauž neapmierinātību vai gatavību sadarboties, jo abi momenti var pastāvēt arī kopā. Nav efektīvi pasludināt citādi domājošus par ķeceriem un gatavot ugunskurus, kaut arī no avīžu papīra un televīzijas studiju prožektoriem. Citāds viedoklis bagātina etnopolitiku, jo norāda uz alternatīvām iespējām – uz to, ko nav ņēmuši vērā mainstream politiķi (šeit: vadoša līnija – angļu val.). Tikai tad, kad visas etniskās grupas saredzēs valsts etnopolitikā arī viņu identitātei atbilstošus aspektus, tās piešķirs politiskās elites darbībai leģitimitāti, kas pēc Rietumeiropas politiskās filozofijas klasiskiem postulātiem izriet no sabiedrības konsensa, nevis no etniskās piederības metafiziskas pastāvēšanas.


Aleksandrs Šabanovs "Krievs par latviešiem, latvietis par krieviem", Diena, 20.09.2003

Ilmārs Latkovskis "Integrācijas strupceļš", Diena, 16.08.2003

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!