Raksts

Politiķi aizmirsuši, kā zied papardes


Datums:
26. septembris, 2006


Autori

Daina Jāņkalne


Foto: A. Jansons © AFI

Bērniem trūkst informācijas par seksuāli transmisīvajām slimībām, grūtniecību u.c. ar seksualitāti saistītiem jautājumiem. Veselības mācība skolās likvidēta. Kā partijas piedāvā risināt šīs problēmas?

Papardes zieda un politika.lv rīkotā diskusijā piedalās Dzintars Ābiķis (Tautas partija), Ingrīda Circene (Jaunais laiks), Inga Piterniece (Latvijas ceļš), Deniss Gorba (Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā).

Kādēļ politiķi neatbalsta jauniešu veselības centru (JVC) izveidi?

Dzintars Ābiķis: Tas ir finanšu jautājums.

Ingrīda Circene: Bērniem trūkst informācijas par seksuāli transmisīvajām slimībām, par neauglību u.c. jautājumiem. Veselības mācība skolās likvidēta. Bīstami ir jēdzienu skaidrojumi sabiedrībā, kā arī ar masu mediju starpniecību pieejamā informācija.

Jaunā laika nostāja ir sekmēt veselības veicināšanu. Jaunieši neiet pie ģimenes ārstiem, viņi vispār nekur neiet risināt sev aktuālos jautājumus. Igaunija mums šajā jomā ir piemērs, tur jauniešu veselības centri darbojas jau desmit gadus.

Veselības mācība nevar būt integrēta sociālo mācību blokā, tai jābūt kā atsevišķam mācību priekšmetam.

Inga Piterniece: Ģimenes ārsts nav tas, pie kā būtu jāvirza jaunietis. Skolās ir medicīnas punkti, konsultatīvo darbu var veikt arī tur.

Vai skolām šādu funkciju veikšanai nepieciešams papildus finansējums?

Dz.Ābiķis: Katram bērnam skolā pieejams cilvēks, ar kuru aprunāties par veselību – veselības mācības skolotājs. Speciāli izglītots.

I.Piterniece: Pirms finansējuma vajadzīga politiskā griba.

Valstī nav institūcijas, kas risinātu profilakses jautājumus. Ja esi saslimis, valsts uzņemas ārstēt. Taču netiek domāts par to, lai jaunietis nesaslimtu. Koncepcija “Par jauniešiem draudzīgiem veselības pakalpojumiem” iesprūdusi Veselības ministrijā. Jau gadu it kā strādā darba grupas, taču rezultāta nav. Netiek pieņemts neviens no trim variantiem.

Dz.Ābiķis: Tas ir politiskās gribas jautājums – darba grupa nav beigusi darbu pie JVC koncepcijas. Rezultātā nav gala lēmuma, bet ir doma, ka finansējums būs jāatrod speciālistiem, kas strādā tieši ar jauniešiem. Tiks izstrādāti arī citi secinājumi.

I.Circene: Ja Veselības ministrijai būtu griba atrast risinājumu, tas jau būtu atrasts. Un arī summa nav tik liela – tikai nedaudz vairāk kā miljons latu – to var atrast.

Dz.Ābiķis: Viss ir izdarāms. Pirmkārt, jāpanāk veselības mācības skolotāju izglītošana. Otrkārt, arī ģimenes ārstiem nepieciešamas jaunas zināšanas. Treškārt, Veselības ministrijas darba grupai jātiek skaidrībā. Tā jau ir vienojusies par finanšu piešķiršanu jauniešu speciālistu apmaksai, lai gan jāatzīst, ka nepieciešams vēl papildus finansējums. Bet, protams, ierēdņi strādā lēni.

I.Circene: Ministri nav bezspēcīgi. Jādod terminēts uzdevums.

Kāda ir Rīgas domes nostāja atbalstot vai neatbalstot jauniešus?

D.Gorba: Rīgas dome pagājušajā sasaukumā pieņēma lēmumu atbalstīt jaunās ģimenes ar simts latu lielu pabalstu. Cik man zināms, jauniešus Rīgas dome neatbalsta.

I.Ķelle Papardes zieda Valdes priekšsēdētāja*: Jūs maldāties. Rīgas dome atbalsta Jauniešu centrus jau trīs gadus. Mēs strādājam jauniešu veselības jomā, viņi atbalsta tieši to daļu, ko mēs veicam ar jauniešiem Rīgas skolās. Rīgas Dome ir 2. pašvaldība, kas atbalsta Jauniešu centrus.

D.Gorba: Lai gan mēs pašlaik esam opozīcijā, mūsu priekšlikumi ir ņemti vērā.

Bet kādas ir prioritātes saistībā ar jauniešu veselību?

D.Gorba: Sociālā palīdzība bāreņiem. Pats pieņemu apmeklētājus – atnāk jaunas meitenes ar bērniņiem, viņām nav darba, dzīvesvietas, nav materiālās…

Jauniešu sociālajā politikā tāda grupa nav izdalīta?

D.Gorba: Prioritātei galvenokārt jābūt saistītai ar sociālo palīdzību.

Vai sociālā palīdzība nepilngadīgiem, kam nav, kas par viņiem gādā, vai veciem cilvēkiem, kam nav, kas par viņiem gādā?

D.Gorba: Jaunieši pārsvarā ir no ģimenēm.

I.Ķelle*: Jūs teicāt, ka māmiņām vajadzīga palīdzība. Vai apzināties, cik ir nepilngadīgo māmiņu, un vai jūs neredzat saistību, ko runājam šeit – jādomā, kā jauniešus pasargāt no negribētas, agrīnas grūtniecības. Vai seku likvidēšana, izmaksājot visus pabalstus, var problēmu novērst saknē?

D.Gorba: Man nav Statistikas pārvaldes datu.

I.Ķelle*: Vēl viena problēma: maznodrošinātās ģimenes un HIV un AIDS infekcija. Latvijā visaugstākā riska grupā ir bērni. Kādā veidā maksājot sociālo pabalstu, palīdzat, lai šos bērnus pasargātu no šīs infekcijas un no tā, lai tos seksuāli neizmantotu ielās, no nevēlamas grūtniecības?

D.Gorba: Rīgas domei nav īpaša sociālās palīdzības veida tieši HIV inficētiem, ir pamatpabalsti.

I.Ķelle*: Šie bērni, kuru ģimenēm sniedzat pabalstu, ir vislielākā riska grupa. Vai šis pabalsts bērnus izglīto, lai viņi nav HIV inficētie, seksuāli izmantotie?

D.Gorba: Ģimene var bērnu izglītot…

Kādas uzticības personas, izņemot draugus, ir 10 līdz 15 gadus vecam cilvēkam? Gandrīz katrā papardes zieda vēstulē lasām: ar mammu par to neuzdrošinos runāt, mani vecāki to nedrīkst zināt, no cik gadiem drīkst pieteikties uz abortu bez vecāku atļaujas? Kad iestājas krīzes situācija, vecāki tiek strīpoti.

I.Circene: Vienaudži ir vislabākais sarunu partneris, jo starp viņiem nav gadu starpība un vecuma barjera. Līdz ar to NVO, kurās ir izglītoti jaunieši, iesaistīšana izglītības darbā, ir vislabākā iespēja nest šo izglītību tālāk. Šāds atbalsts no NVO jau ir gadiem.

Ko Jūs ieteiktu pusaudzim, kurš mums e-pastā raksta, ka viņš iespējams inficēts ar seksuāli transmisīvu slimību, kur viņam griezties?

I.Piterniece: Pie ārsta. Bet ja godīgi, es nezinu, ko viņam atbildēt, jo neesmu par to informēta. Ja man nāktu kāds radu bērns, aizsūtītu pie pazīstama daktera. Man bija 20 gadus veca māsīca, kura palika stāvoklī. It kā jau vairs ne pusaudze, bet pat tad viņa nesaprata, ka ir stāvoklī. Toreiz viņa atnāca pie manis – pie māsīcas, jo arī nevarēja iet pie vecākiem.

Arī manis pašas meita omītei ir pastāstījusi vairāk, nekā man, lai gan mums ir reti labas un atklātas attiecības, bet tomēr… Omītes ļoti bieži ir tās, cits jautājums, cik viņas pašas izglītotas un zina. Un es tomēr uzskatu, ka tie bērni, kas aug normālā, izglītotā vidē, nodarbojas ar sportu un pulciņiem, skolas aktivitātēm – viņu pasniedzējiem, pieaugušajiem jābūt izglītotiem. Nonākam pie tā, ka visiem pieaugušajiem jābūt vismaz elementārām zināšanām. Un vai nebūtu labāk, ja Papardes zieds nevis dalītu prezervatīvus, bet liktu lielas reklāmas pieaugušajiem, lai viņi zina, kur Papardes ziedu atrast. Es zinu, ka ir Papardes zieds, bet ja atnāk jaunietis, nezinu, kur viņu sūtīt.

Prezervatīvus nedala, ejot pa ielu, prezervatīvi nāk komplektā ar bukletu, ar informāciju. Bet tomēr tiem jaunajiem cilvēkiem jārada tāda mikrovide, uzticības vide, kur viņi no piecu gadu vecuma par šīm lietām var runāt.

I.Piterniece: Tieši tā.

Jautājums no zāles*: Varbūt politiķi uzskata, ka katrā skolā varētu uzstādīt prezervatīvu automātu?

I.Circene: Skolas varbūt nav tā īstā vieta, bet jauniešu centri ir. Tur šie jaunieši ar zinošu cilvēku var noskaidrot pilnīgi visus jautājumus, uzzināt, kā to izmantot. Ja viņš nezinās, ko ar to prezervatīvu darīt, šāds sekss ar prezervatīvu var būt ļoti nedrošs.

I.Piterniece: Es arī uzskatu, ka skolā nebūtu jāstāv šīm automātam. Piekrītu, ka vajag praktiskās iemaņas, neviens to nenoliedz. Bet man iespiedies tas, kā uz ielas dalīja prezervatīvus – nevaru piekrist, ka tā ir labākā metode. Ka katrs, kas iet un saņem un domā – man ir, tagad jāizmēģina! Prezervatīvus var viegli nopirkt un skolā automātus nevajadzētu, bet es tomēr gribētu uzsvērt, ka arī savā priekšvēlēšanu programmā kā prioritāti uzsveram ģimeni un ģimenes vērtības. Mūsu patērētāju sabiedrība jau tik tālu aizskrējusi savā materiālismā, ka ir brīdis apstāties un atgriezties pie ģimenes vērtībām.

Šobrīd dzīvojam situācijā, kad vide, kurā dzīvojam, ir ārkārtīgi erotizēta un seksualizēta. Jebkura reklāma nāk kopā ar informāciju – esi seksīgs! – nemaz nerunājot par televīziju pēc pusnakts. Savukārt otra legālā informācija – priekšvēlēšanu kampaņas informācija par ģimeni, par atturību, par cēlām vērtībām, kur sekss, kur nu vēl pusaudžu sekss vispār netiek pieminēts. Bet sekss un seksualitāte ir šo bērnu galvās, un to mēs neiznīdēsim. Ar pieaugušajiem par to nevar runāt, jo priekšvēlēšanu programmā ir ģimenes svētās vērtības, kur sekss tiek apiets. Kāpēc mums it tik divdomīga situācija?

I.Piterniece: Es jums nepiekrītu, ka ir tāda plaisa, un ka partiju programmās vajadzētu apspriest jauniešu seksuālās attiecības. Tādam jūsu ciniskam tonim un pārmetumiem nevaru piekrist. Viennozīmīgi uzskatu, ka tā ir izglītošana, un ne tikai jauniešu izglītošana, arī vecāki un omītes ir jāizglīto. Jaunieši jāiesaista ārpusskolas aktivitātēs, lai nav brīva laika muļķīgām domām.

Bet domas par seksu pusaudža vecumā nav muļķīgas, tās ir dabiskas.

I.Piterniece: Izglītots jaunietis domā saprātīgi. Man pašai ir 14-gadīgs pusaudzis, un es ļoti labi redzu, kā viņš reaģē uz filmām un meitenēm. Bet viņš ļoti labi visu saprot, jo aug normālā ģimenē.

I.Ķelle*: Tas ir stereotips, ka HIV, AIDS, hepatīts B,C, agrīna grūtniecība nav tā saukto normālu ģimeņu bērnu problēma. Zinot mūsu neiecietību, Latvijā neviens nav gatavs publiski pasludināt – es esmu no normālas ģimenes, studēju un ar mani tā notika. Mums ļoti bieži ir vēstules, kurās teikts: „Viņš izskatījās vesels jaunietis, studēja augstskolā, es viņam uzticējos, nelietoju prezervatīvu un tagad esmu HIV pozitīva”. Šie stāsti nav izdomāti, tas notiek tepat Latvijā.

I.Piterniece: Izglītības ministrijai vajadzētu piedomāt, lai skolā būtu veselības mācība.

Pārmetums bija par to, ka oficiālās runas no pieaugušiem cilvēkiem ir puritāniskas, izslēdz to, ka jaunieši domā par seksu un ar to nodarbojas.

Dz.Ābiķis: Skolā jābūt tādiem pedagogiem, kādi šeit sēž pirmajā rindā – kam nav tabu uzvilkt prezervatīvu uz gurķa vai limonādes pudeles un iemācīt arī jauniešiem lietot prezervatīvu. Lielākajā daļā skolās ir skolotāji, kas to nav spējīgi izdarīt, jo lielā mērā tā tomēr ir postpadomju sabiedrība, kur sekss ir tabu.

Jāpanāk, lai ir pieejami speciālisti, kas noteiktā laika sprīdī var sniegt konsultācijas tieši jauniešiem – lai viņi var ienākt poliklīnikā, nosēsties rindā, kur nebūtu tantes, kas skatās ar baltu aci, vai radinieki, kas uzreiz mazpilsētā visiem izstāstītu, bet tur būtu tikai jaunieši. Un te – atnācu ar labu ziņu – ministrija ir gatava atbalstīt šādu speciālistu apmaksu. Protams, ideālajā variantā, ja būtu specializētie centri, bet tie maksā dārgi. Citā variantā – lai pieejams kabinets vai speciālists, un poliklīnikā būtu liela izkārtne, lai jaunieši zinātu, kur griezties.

I.Circene: Es šīs runas dzirdu jau gadu, varbūt to varētu redzēt rakstiski. Visu laiku solīts – viss tas notiks, visu atrisināsim, bet gada laikā nav bijusi reāla darbība. Es neredzu šīs darba grupas reālu darbību rezultātu, tikai runas, runas, runas… Ja būs dokuments ar Gundara.Bērziņa parakstu, tad tas tiešām tā reāli būs.

Komentārs no zāles: Ir viena liela problēma, mēs sūtām jauniešus mācīties par tikumību, partneru maiņu, bet bērns jau mācās no reālās pasaules – atveram jebkuru Privāto Dzīvi un tāpēc tā ir. Man ir 15 gadus vecs dēls, pasūtīju viņam Ilustrēto Zinātni, un viņš tagad saka, ka zina, kā rodas puikas un meitenes, jo tur viss detalizēti aprakstīts. Tik detalizēti…Kur ir tā cenzūra?

I.Circene: Nav cenzūras masu medijiem, nedrīkst būt.

Tas varētu būt viens no šādu sarunu mērķiem – lai politiķi ar speciālistiem atbalstītu, ka inteliģentā veidā pusaudži var runāt par šīm lietām. Domāju, ka mēs gribam nevis, lai turpinās nekvalificēta, deformēta informācijas straume par seksu, kura jau tā ir milzīga, bet lai mums būtu, ko likt pretī – nevis klusēšanu un aizliegumu, atturību, bet inteliģentu, izglītotu sarunu aci pret aci vai klasē mazā grupā.

I.Piterniece: Ļoti pareizi pateicāt – nevis aizliegt un nerādīt filmas, bet likt pretī. Ja normālam, Rīgā dzīvojošam cilvēkam pietrūkst informācijas, kāpēc jūs domājat, ka jaunietim pietiek? Liekam pretī – jāmeklē veidi, sponsori, līdzekļi, kā padarīt šo informācijas plūsmu plašāku.

Dz.Ābiķis: Jābūt izglītojošai sadaļai.

Bet kurš Saeimā balso pret?

Dz.Ābiķis: Neviens! Mēs jau varētu ideālu sabiedrību uztaisīt. Lai par kaut ko varētu balsot, bet jābūt finansiālam segumam.

Bet tagad par to iestrēgušo koncepciju – draudzīgiem veselības pakalpojumiem jauniešiem. Vai tas tomēr nav tāds cinisms – apstiprināt jaunu koncepciju, kura neparedz izmaiņas, par spīti tam, ka mums ir pētījumi, kas pierāda, ka esošā situācija ir slikta. Veselības ministrija vēlas apstiprināt likumprojektu, kura rezolūcija neko nemaina.

Dz.Ābiķis: Ja Veselības ministrija gatava apmaksāt speciālistu pakalpojumus un gatava atrast vietu, kur šie pakalpojumi notiks – viss ir kārtībā. Varbūt tas nebūs ideālais, bet vismaz reāls variants.

Bet ja NVO nebūtu sākuši saukt un to apstādinājuši, tad koncepcija laimīgi būtu izgājusi cauri ar rezolūciju – neko nemainām. Tas ir dīvaini!

Andris Millers, Tautas partijas Jaunatnes organizācijas biedrs*: Tautas partija nav pret veselības centriem. Jautājums ir, kāds ir labākais risinājums un jābūt kritērijiem, kādus mēs kopumā gribam redzēt. Viens no kritērijiem – pakalpojuma pieejamība visā valstī. Nav grūti izveidot centru Dobelē, Rīgā, bet kas būs pagastos? Cik centru vajadzētu? Varbūt var izmantot jau esošu bāzi, piemēram, jau esošu veselības iestādi vai skolu. Par šo jautājumu koncepcijā bija trīs risinājumi –atsevišķs centrs, ģimenes ārsti vai jauktais variants. Atsevišķs centrs būtu vislabākais, bet neviens to nevar apsolīt, 50-70 centrus visā valstī. Igaunijā ir 20 centri. Tātad viens jautājums ir pakalpojuma pieejamība.

Otrs – kvalitāte. Un tā ir atkarīga no esošajiem speciālistiem.

Papardes zieda pārstāve*: Jūs mūs maldiniet – Veselības ministrija ļoti konkrēti atbalstīja variantu, kas paredz neko nemainīt esošajā sistēmā. Tas, ko jūs stāstāt, tas bija pirms šīs sanāksmes.

A.Millers*: Jāņem vērā arī ģimenes ārstu pozīcija. Ģimenes ārsti apgalvo, ka pie noteiktiem apstākļiem viņi gatavi uzņemties risināt šo jautājumu – pie noteiktas apmācības un finansējuma. Jautājums ir, vai pamats ticēt viņu apgalvojumam?

Papardes zieda pārstāve*: Bet vai jūs zināt, cik liels ir ģimenes ārstu deficīts Latvijā, kāda ir esošo ārstu noslodze un cik daudz no viņiem ir pirmspensijas vecumā? Nav runa, ka pēc 20 gadiem būsim pārtikusi valsts un katrs ārsts būs gatavs ar jaunieti runāt – ģimenes ārstu trūkst, skolotāju trūkst, veselības mācība nav.

A.Millers*: Ja nav speciālistu, kas tajos centros sēdēs?

I.Circene: Jūsu skatījums neatbilst patiesībai, jo Veselības ministrija manā klātbūtnē pateica, ka viņu nostāja ir par ģimenes ārstu institūciju, kas darbojas jau desmit gadus. Diskusijā visas ministrijas pauda neapmierinātu ar šo stāvokli, bet Veselības ministrija pateica: mēs uzskatām tā! Un diskusija tika pārtraukta.

Piemēram, Kurzemē trūkst 15 ģimenes ārstu. Kā var uzlikt papildus funkcijas, ja netiek veiktas jau esošās funkcijas? Tas reāli nav izdarāms. Kā jūs domājat, kāpēc citur Eiropā ir runa par jauniešu centriem, vai Eiropā neko nesaprot no jauniešu izglītošanas? Eiropā un arī Latvijā ir pētījumi, ka pie ārstiem ar šiem jautājumiem jaunieši neiet. Ja gribam saglabāt esošo situāciju ar bērniem, kam ir grūtniecība, gribam, lai ir neauglīgi, jo ir transmisīvās slimības, tad mēs neko nemainām. Par to jau ir runa – mēs neko nemainām. Mums nevis jāakceptē jau esošā situācija, bet jādomā, kā to labot. Risinājums ir jauniešu centri. Vajadzīgs vismaz viens centrs rajonā. Ja Igaunijā ir 16-20 centri, mums vajadzētu aptuveni 25 centrus. Un tas prasa 1 180 000 latus.

Tik dažādas sfēras, sākot ar izglītību, skolotāju kvalifikāciju un audzināšanu ģimenē, principā nevaram to atrisināt, bet tas ir jautājums, par kuru jāraksta un jārunā. Tikai tad mēs varēsim cerēt, ka kaut kas bīdīsies uz priekšu.

Dz.Ābiķis: Pat politiķiem šī tēma ir tabu, ļoti daudzas partijas nav ieradušās. Nav ieradušies pārstāvji no Zaļo zemnieku Savienības un TB& LLNK.

__________________________

* Jautājums vai komentārs no zāles. Šī bija publiska diskusija, kurā jautājumus varēja uzdot arī klātesošie interesenti.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!