Raksts

Politika. Sieviešu dzimte tikai vārdam


Datums:
28. septembris, 2004


Autori

Inga Paparde


Foto: N. Mežiņš © AFI

Ko nozīmē būt sievietei Latvijas politikā, vai tā ir dubulta nasta vai alibi? Kāpēc politikā ir tik maz sieviešu un kā to mainīt?

Valsts prezidentei mērķētā kritika un iebildumi pret Ingrīdas Ūdres izvirzīšanu Eirokomisāra amatam ir izraisījusi sieviešu organizāciju solidaritātes izpausmes, dedzīgi aizstāvot šīs politiķes sievietes un pārmetot sabiedrībai, ka no viņām gan prasa, gan viņas kritizē vairāk tieši dzimuma dēļ. Ko nozīmē būt sievietei Latvijas politikā, vai tā ir dubulta nasta vai alibi? Kāpēc politikā ir tik maz sieviešu? Par to saruna ar Resursu centra sievietēm Marta valdes priekšsēdētāju Ilutu Lāci, cilvēktiesību juristu Robertu Putni, fonda Jaunā akadēmija izpilddirektori un vairāku Saeimu deputāti Kristiānu Lībani – Šķēli, Ministru prezidenta padomnieci Ilzi Stobovu, Saeimas Dzimumu līdztiesības apakškomisijas priekšsēdētāju Ināru Ostrovsku, Rīgas domes deputāti Sandru Grīnbergu un Latvijas Universitātes asociēto profesoru Ivaru Austeru. Diskusiju vada Inga Paparde, Neatkarīgā Rīta Avīze.

Kritizējot protestus pret Ingrīdas Ūdres izvirzīšanu eirokomisāra amatam, sieviešu organizāciju sadarbības tīkls nosauca Delnas piketu par “patriarhālas sabiedrības tipisku piemēru”. Vai Latvijas politika ir patriarhāla un ko tas nozīmē?

I.Lāce: Lielākoties tie ir vīrieši, kas pieņem lēmumus un nosaka, kā mums būs dzīvot

Iluta Lāce: Politika Latvijā ir patriarhāla, jo sievietes tajā joprojām ir izņēmums. Mums ir sieviete prezidente un sieviete Saeimas priekšsēdētāja, savukārt Saeimā tikai piektā daļa ir sieviešu. Sievietes, kas sabiedrības pārvaldē ieņem augstus amatus, arī ir mazākumā. Lielākoties tie ir vīrieši, kas pieņem lēmumus un nosaka, kā mums būs dzīvot.

Roberts Putnis: Pilnīgi piekrītu, ka Latvijas politika ir patriarhāla. Ir izņēmuma gadījumi, kad sievietes ir lēmumu pieņēmējas. Lomas, ko sievietes spēlē politikā, ir ļoti vīrišķas. Tomēr es nekādā gadījumā negribētu piekrist, ka Delnas kritika par Ūdres izvirzīšanu eirokomisāra amatam ir pazīme, ka Latvijas politika ir patriarhāla. Šajā konkrētajā gadījumā kritika bija par politisku procesu, kurā dzimumam nav nozīmes.

I.Lāce: Šis pikets tika pasniegts drīzāk kā uzbrukums vienai politiķei, nevis pret lēmumu pieņemšanas procedūru.

Ivars Austers: Es lietotu citu jēdzienu – kolektīvisma kultūra. Tā prasa pakļaušanos grupas prasībām, kas ietver kaut kādu ideoloģiju. Ideoloģija ir saistīta ar sievietes un vīrieša lomu sabiedrībā – kas ir jādara, kas ir pareizi. Ir neskaitāmas identitātes, kurās cilvēku var ielikt. Mēs šeit sēžam pie galda, pirmais, kas automātiski ienāk prātā, – divi vīrieši sieviešu pulciņā. Var teikt: mēs aizstāvējām Ūdri kā politiķi, mēs uzbrukām Ūdrei kā politiķei, bet “politiķis” nav tā viegli pieejamā kategorija, kas automātiski iešaujas prātā. Tādas kategorijas ir dzimums, vecums un arī seksuālā orientācija. Parasti saka: cilvēks, vīrietis, vairāk jauns nekā vecs, heteroseksuāls. Ja ir kaut kas savādāk, tad saka kaut ko klāt – politiķe sieviete, ķirurģe sieviete. Tāpēc, ka tā ir kā novirze no normas.

I.Lāce: Tas apliecina, ka vīrietis ir norma. Sabiedrība, kur sieviete ir izņēmums, ir patriarhāla.

I.Ostrovska: ir jūtama tendence, ka sievietes vairāk ienāk politikā, viņas nebaidās

Ināra Ostrovska: Tam ir vēsturiskas saknes, Latvija ilgus gadus dzīvojusi vīriešu noteiktā sabiedrībā. Lai gan ir jūtama tendence, ka sievietes vairāk ienāk politikā, viņas nebaidās. To redzam pašvaldību vēlēšanās. Sievietes 8. Saeimā ir visvairāk – 21. Tā ir pozitīva tendence.

Ilze Stobova: Sabiedrības viedoklis veidojas no katra indivīda viedokļa, kas tiek ielikts ģimenē. Tradīcijas ir ļoti spēcīgi ietekmējušas cilvēkus, mūsu viedoklis veidojas nevis uz racionāliem, loģiskiem spriedumiem, bet pieņēmumiem – politiķis ir vīrietis, sieviete ir tā, kas audzina bērnus. Šādas tradīcijas ir ērtas.

Kristiāna Lībane – Šķēle: Es nedomāju, ka Latvijas politika ir vairāk vai mazāk patriarhāla kā jebkurā citā valstī – Igaunijā, Lietuvā. Kāds Latvijas politikas patriarhālismam sakars ar Ingrīdu Ūdri? Viņas iecelšana amatā bija bezgala neveikla, un tas vairāk saistīts ar neveiksmīgo sabiedrisko attiecību veidošanu, bet ar patriarhālismu vai matriarhālismu te, manuprāt, nav nekāda sakara.

Iedomājieties, ka Sandru Kalnieti būtu nomainījis vīrietis! Tad nu gan būtu diezgan daudz sašutuma, kā nav kauna tā izturēties pret dāmu! Tagad viena sieviete nomaina otru, un mēs varam diskutēt par tīri politiskiem, sabiedrisko attiecību aspektiem. No politiskā reālisma viedokļa, tas nav nekas pārsteidzošs – premjera partijas biedrs kļuva par eirokomisāru. Tam nav sakara ar dzimumu lomu sabiedrībā.

Laiku pa laikam sievietes gana augstos amatos uz jautājumu – kā tad jūs jūtaties nonākusi šai amatā? – atbild kaut ko tādu: nu jā, vīriešiem jau nepatīk, ka sievietes ir tādos amatos. Tā ir nekāda atbilde, tikpat labi viņa varēja paklusēt. Stingrāk kritizējot, tie ir lēti argumenti.

Kāpēc sievietes ir maz pārstāvētas Latvijas politikā?

Sandra Grīnberga: Partiju vēlēšanu sarakstos ir sievietes, bet mazākumā, un pārsvarā lejpusē, līdz ar to izredzes iekļūt politiskajā elitē nav vienlīdzīgas. Jāpieliek milzīgas pūles, lai tiktu sarakstā, un vēl lielākas, lai tevi ievēlētu. Vīrieši daudz vieglāk var ieņemt vadošus amatus. Piemēram, Rīgas domē nav neviena sieviete vadošā amatā – Rīgas mērs, viņa vietnieki un komiteju vadītāji ir vīrieši. Ir vietnieces, bet tas ir tikai formāli.

I.Ostrovska: Vietnieki un palīgi ļoti daudzos gadījumos ir sievietes, jo viņas ir ļoti čaklas, izpalīdzīgas, kārtīgas. Politiķim ir daudz vieglāk, jo šīs sievietes izdarīs visu neiespējamo.

I.Lāce: Sievietēm tomēr pieder mazāk ekonomisko un varas resursu. Ja skatāmies no bagātas sievietes viedokļa, kurai ir aukle, citi resursi, kas nodrošina iespēju savienot karjeru un ģimenes dzīvi, tad, protams, dzimumam vairs nav nozīmes. Bet ļoti lielai sieviešu grupai nav tādu iespēju. Rīgas ielās mēs redzam, ka ir ļoti grūti ar bērnu ratiņiem iekāpt trolejbusā, no piektā stāva tikt lejā bez lifta. Vīrietis šajā laikā var veidot karjeru. Sievietēm nav tādas un nav šitādas pieredzes, bet kur tā pieredze veidosies? Jāveido labvēlīgi apstākļi, lai sieviete varētu iesaistīties politikā.

K. Lībane-Šķēle: Ļoti viegli iekļūt parlamentā sievietēm! Grūtības sākas, kad tu esi Saeimā, nenoslīkt tajā pelēkajā masā

K.Lībane – Šķēle: Strādājot politikā, ir nenormēts darba laiks un diezgan daudz iespēju pašai plānot savu dzīvi, izņemot tās stundas, kur notiek lielas sapulces, kurās nedrīkst nepiedalīties. Diezgan brīva profesija, cilvēks var būt diezgan neatkarīgs savā rīcībā, tai skaitā audzināt bērnus. Es neredzu tiešu sakaru starp nosacījumiem – ja Rīgā tiks atrisināta iekāpšana trolejbusos ar ratiņiem, Rīgas domē būs 15 vai 25 sievietes deputātes. Arī tagad to visu var atrisināt.

Par to, ka Latvijā sievietēm ir grūti ienākt politikā, es gribu teikt, tā tas tiešām nav, jo Latvijā ir proporcionāla vēlēšanu sistēma, sarakstu princips. Nezinu, vai sarakstam, kur būtu tikai vienāda vecuma, līdzīga izskata vīrieši pelēkos uzvalkos, būtu panākumi. Tādu sarakstu nav, sarakstos ir sievietes. Ļoti viegli iekļūt parlamentā sievietēm, ļoti viegli, ticiet man! Grūtības sākas, kad tu esi Saeimā, lai spētu nenoslīktu tajā pelēkajā masā un nekļūtu par viena termiņa politiķi.

I.Ostrovska: Tas būtu jāpapēta – kāpēc sievietes tomēr lielākoties izvēlas kandidātus vīriešus, jo Latvijā sievietes ir lielākais elektorāts. Vai tas ir vēsturiski – sieviete ir pieradusi, ka vīrietis ir priekšā, ir saimnieks? Ļoti daudzas sievietes, īpaši gados vecākas, nemaz nevēlas redzēt sievietes sev priekšgalā. Sievietes apsver, vai viņa grib mieru vai cīņu, jo politika ir cīņa.

Vai Jums, Ināra, bija jāpieliek vairāk spēka un darba, lai nokļūtu politikā, nekā tas Jūsu situācijā būtu vīrietim?

I.Ostrovska: To es nevaru pateikt, jo nezinu, kā jūtas vīrietis. Bet tikai ļoti aktīvas sievietes, kurām ir augsta pašapziņa, var ienākt politikā. Ja veidojas attiecības, ka sieviete nevar izteikt viedokli, tas nāk no pašas sievietes, no viņas audzināšanas. Tomēr, arī man šodien ir jāsaskaras ar niansēm, kuras vīrieši neuzskata par nopietnām – jā, mēs jūs uzklausām, bet nu labi…

Turpināsim – kāpēc sievietes nav pārstāvētas politikā pietiekami? Kādas ir grūtības sievietei ienākt politikā un tur palikt?

I.Austers: Jāskatās, kā ir uzbūvēti priekšstati, kā atšķiras sievietes no vīriešiem. Sievietes pašas atzīst, ka viņām palīdzējusi izvirzīties vīrišķo īpašību klātesamība personības struktūrā. Sievietes kļūst par šīs sistēmas sastāvdaļu, netieši to veicinādamas. Ja man ir vajadzīgas vīrišķīgas īpašības, kur es viņas atradīšu? Vīriešos! Tas palīdz atražot sistēmu, dzimumu disproporciju.

Ja politiķes saka: “Jā, vīriešiem nepatīk, ka es te esmu”, tur var būt divi stratēģiskie mērķi. Viens – sistēmas uzturēšanai – “ko nu es, mazā nabadzīte”. No otras puses, to var aktualizēt ar domu mainīt sistēmu – iedvest večiem vainas sajūtu, lai viņi pieņemtu turpmākos lēmumus atbilstoši tam, kā es gribu.

Kristiāna Lībane – Šķēle: Kā politikas patērētājs – tas, kas vairs nekandidē, bet balso – es amatpersonā vēlos redzēt kompetentu vīziju par to, kas jādara. Bet frāzē “vīriešiem nepatīk, ka es te esmu” nav nekādas vīzijas un nekādas kompetences. Tas ir tas, ka mani šādos tekstos nedaudz kaitina. Tas nav, kādēļ es esmu balsojusi par šo sievieti.

R.Putnis: Trīs lietas. Sociālā puse, kas ir ļoti jāuzsver – sievietēm ir mazāk brīvā laika nekā vīriešiem, sievietes pelna mazāk nekā vīrieši pat tajos pašos darbos, sievietes masveidā strādā maz apmaksātās profesijās. Man liekas, pēdējos gados šī tendence nav gājusi uz labo pusi.

Otra lieta – stereotipi. Viss ģimenes iedotais un mazo kolektīvu noteiktais – kā runāt, rīkoties, uzvesties – ārkārtīgi spēcīgi ietekmē mūsu dzīves.

Trešā lieta – dzimumu solidaritāte, kas piemīt vīriešiem un tā viņiem palīdz politikā daudz labāk izdzīvot. Sievietēm nav šīs savstarpējās solidaritātes.

I. Stobova: Laukos patiešām ir patriarhāla sabiedrība, dzimumu līdztiesībai tur ir komiksa raksturs

I.Stobova: Ienākt politikā – tā ir uzdrīkstēšanās. Turklāt tā ir atšķirīga laukos un Rīgā. Laukos patiešām ir patriarhāla sabiedrība, dzimumu līdztiesībai tur ir komiksa raksturs. Lai no šīs vides ienāktu Rīgā, jo lielā politika tomēr notiek Rīgā, sievietei ir jābūt ar augstu pašapziņu, mērķtiecīgai. To ieliek ģimene, arī izglītības sistēma. Politika ir vide, ar noteiktām vērtībām – ja tu spēj kā vilks vilku barā līdzi gaudot. Mēs tās saucam par vīrišķīgajām īpašībām, varbūt tās ir prasmes.

I.Lāce: Dažas ilustrācijas par sieviešu ienākšanu politikā. 1998. gadā divas sieviešu partijas vēlējās iekļūt Saeimā, abas izveidojās, jo vīrieši neņēma sievietes sarakstos. Pirms šīs Saeimas vēlēšanās, piemēram, kādu vēstījumu sabiedrībai deva Tautas partija? Visur uz plakātiem bija vīrieši uzvalkos, viena sieviete parādījās dažos plakātos. Šogad centāmies panākt Dzimumu līdztiesības apakškomisijā diskusiju, lai Eiropas Parlamenta vēlēšanas ieviestu paritātes principu – nu labi, Latvija nav gatava pusei sieviešu un pusei vīriešu sarakstos, tad lai 40% sieviešu būtu sarakstā un viņu vārdi izvietoti pamīšus ar vīriešu. Deputāti vīrieši teica, ka pārņems šo diskusiju savās partijās, bet rezultātā tikai trīs sarakstos sievietes bija ar pirmo numuru, vienā vairākas bija priekšgalā, un pārējos sarakstos atkal tradicionālais modelis.

Vai Latvijā trūkst sieviešu, kas grib iesaistīties politikā? Nē. Resursu centrs sievietēm Marta īsteno projektu par sieviešu iesaistīšanos politikā un lēmumu pieņemšanā, tur ir plašs sieviešu loks, kuras gribētu iesaistīties politikā, bet saredz šos dažādos šķēršļus. Sievietēm ir ideja, ko viņas gribētu darīt politikā.

I.Ostrovska: Ļoti daudzas sievietes orientē sevi uz politiku, saistot to ar sociāliem jautājumiem. Tie ir jautājumi, ar kuriem sieviete ir saistīta mājās, un par to labāk var runāt auditorijas priekšā. Kur sievietes vairāk darbojas Saeimā – izglītība, sociālie jautājumu, veselība, cilvēktiesības. Tieši šajos jautājumos veidojas sieviešu solidaritāte.

K.Lībane – Šķēle: Bet vai tā runāšana par sociāliem jautājumiem vēlētājiem neizskan kā vienmuļa žūžošana? Vai nevajadzētu sievietēm, ja viņu mērķis ir sasniegt īstus augstumus politikā, pievērsties kaut kam mazāk tradicionālam – aizsardzībai, iekšlietām, kandidēt uz premjera amatu?

I.Ostrovska: Es noteikti piekrītu, bet mēs vēl tikai mācāmies un augam politiskās cīņās.

R.Putnis: Man gan liekas, ka neatkarības laiks neko nepalīdz Latvijai, lai dzimumu līdztiesība stiprinātos, skats ir vēl konservatīvāks. Jāņa Dombura raidījuma reklāma mačo stilā, kur viņš sēž mašīnā un meitene pienes dokumentus – 1997. gadā šāda reklāma sabiedriskajā TV neizietu cauri…

Par sociālajiem jautājumiem, kur sievietes spēlē nozīmīgu lomu – tie parasti ir otršķirīgi jautājumi ikdienas politikā.

Pieļauju, ka sievietes izvirzīšana iekšlietu vai aizsardzības ministra amatā izsauktu skaļu rezonansi. Vai šai kandidātei pievērstu pastiprinātu uzmanību, tāpēc, ka viņa ir sieviete?

K.Lībane – Šķēle: Linda Mūrniece panāca rezonansi!

I. Austers: Vīrieši domā: mēs varam būt iekšlietu ministri, jo mums smadzenes savādākas, mēs esam bērnībā kāvušies

I.Austers: Cilvēkiem vienkārši interesē, kāpēc kaut kas ir noticis. Vīrieši domā: mēs varam būt iekšlietu ministri, jo mums smadzenes savādākas, mēs esam bērnībā kāvušies, mākam panākt kārtību. Ja sieviete ieņem šādu amatu, acīmredzot, tur ir kāds cits cēlonis, jo smadzenes viņai ir citas, savādāk audzināta, bērnība pilnīgi citādāka. Tur ir kaut kāda nejaušība. Vienkārši varbūt nebija, ko ielikt, un viņa ir kompromisa cilvēks. Varbūt viņa ir slēptā formā vīrietis. Kāds seko tam, lai pārbaudītu, vai hipotēze ir pareiza.

S.Grīnberga: Tas varētu būt kā labs PR triks sievietei, lai izvirzītos. Bet jebkurā gadījumā viņai jābūt ārkārtīgi izglītotai un spilgtai jomā, ko viņa izvēlējusies, jo viņu noteikti kritizēs.

K.Lībane – Šķēle: Visa individuālo politisko panākumu būtība jau slēpjas tajā, cik lielu nospiedumu, arī ar savu atšķirību no citiem politiķiem, politiķis spēs atstāt citu cilvēku dvēselē. Tāpēc tik galvu reibinoši bija Valsts prezidentes panākumi uzreiz pēc viņas ievēlēšanas, jo viss, ko viņa teica, kā izturējās, no kurienes nāca, bija tik nebijis, ka visi bija pilnīgi mēmi.

Tāpēc Lindai Mūrniecei ir panākumi, ka viņa ir kaut kādā veidā ir atšķirīga. Nedomāju, ka no tā vajag kaunēties, kā tādām aitiņām pulcēties komisijās, biedrībās, klubiņos un teikt – individuāli mēs neko, un atšķirīgi – vēl vairāk. Patiesībā tas ir jāstimulē.

Ir dzirdēts viedoklis, ko pauž arī pašas sievietes, ka sievietēm nav ko darīt politikā. Vai tā ir sistēma valstī, vai kāds ir ieinteresēts veidot šādu sabiedrības viedokli, ka sievietēm nevajag iesaistīties politikā?

I.Lāce: Jā, jā, jā, un kristīgā ētika ir vēl viens solis tā virzienā!

R. Putnis: Tas, kurš ir pie teikšanas, grib to saglabāt pietiekami ilgi.

I.Ostrovska: Dabiski, ka vīrieši baidās no konkurences.

S. Grīnberga: Sievietēm esot jāsēž mājās un jāaudzina bērni, vīrietim jāpelna nauda. Mani personīgi tas šokēja.

I.Stobova: Ja cilvēks nezina, kā ir savādāk? Ja man teiktu – rīkojies kā Islandes ciemata vadītāja, es nezinātu, kā to darīt. Sabiedrība mainās daudz lēnāk, nekā mēs to gribam. Ja aizbrauc uz dziļākiem laukiem, parunā ar 20 gadus vecām meitenēm, nu viņa skatās uz tevi – tu neesi normāla, tu neesi precējusies, tev nav bērnu.

I.Lāce: Tas ir pašapziņas jautājums.

S.Grīnberga: Tāpēc ir vajadzīgas diskusijas, projekti dzimumu līdztiesības jautājumos, lai sabiedrība runātu par to. Sabiedrībā joprojām valdošo viedokli atklāj diskusija par bērna kopšanas pabalstiem, kur vairāki uzņēmēji teica: sievietēm jāsēž mājās un jāaudzina bērni, vīrietim jāpelna nauda, viss. Mani personīgi tas šokēja.

I.Austers: Darba devējs negribēs ņemt sievietes darbā kaut vai tāpēc, ka viņām zināmā vecumā dzimst bērni, viņam par to jāmaksā un tamlīdzīgi. Viņš automātiski no racionālā viedokļa gribu viņu diskriminēt. Kā valstiskā līmenī to var risināt? Noteikt tēva pienākums, bērnam piedzimstot, kādu laiku noteikti dzīvot mājās.

Sabiedrībā ir viedoklis, ka politika ir “netīra”, tāpat valda uzskats, ka sievietes ir grūtāk korumpējamas, uzpērkamas. Vai korupciju var saistīt ar dzimumu?

S.Grīnberga: Varbūt, ja sieviešu politikā būtu vairāk, politika būtu tīrāka?

I.Lāce: To mēs nezinām!

S.Grīnberga: Tas bija provokatīvs jautājums. Viedoklis par politikas netīrību ir iesēdies sabiedrības apziņā. Kamēr es nebiju Rīgas domes deputāte, jutos kā normāls cilvēks, bet nākamajā dienā, kad kļuvu par deputāti, sāku saņemt anonīmas vēstules ar ķengām – kā jūs tāda jauka sieviete, skolotāja varējāt iet politikā? Cilvēkam, kas pirms tam nav bijis saistīts ar politiku, pēkšņi tajā ienākot, sabiedrības attieksme rada šoku.

I.Ostrovska: Es politikas netīrību uzņemu caur masu medijiem, jo nepārtraukti tiek rādīti sižeti, kas liek domāt, ka politika ir netīra. Tikai tagad, pati esot Saeimā un veicot šo pienākumu no visas sirds, nevaru saprast, kas tur ir netīrs? Sabiedrība ir tendēta uz negatīvo. Vai jūs domājat, ka kāds no masu medijiem ir interesējies par tām pašām sievietēm, kas ir Saeimā, ko viņas dara?

R. Putnis: Kāpēc dzimumu līdztiesības politikas nav? Lēmumu pārdale dzimumu līdztiesības jomā nav izdevīga, jo lielākoties lēmumu pieņēmēji ir vīrieši.

R.Putnis: Politika varbūt ir netīra, bet tā nedrīkst būt netīra. Te es sagaidu gan no politiķiem vīriešiem, gan sievietēm darbus, lai šādu situāciju novērstu. Tā nav mediju atbildība to darīt, bet gan pašu politiķu.

Vidē, kas tiek uzskatīta par netīru, sievietes varbūt tiešām mazāk piedalās, jo viņām ir ierobežota pieejamība, bet no otras puses – spēja būt politikā veidojas tad, ja tu esi iespējami maz ievainojams kā persona. Sievietes ar savu iepriekšējo pieredzi ir ievainojamākas.

K.Lībane – Šķēle: Politiķa kā profesijas prestižs ir ļoti zems. Labklājīgu un labi izglītotu cilvēku vidē nav daudz to, kuri vēlētos kļūt par politiķiem. Gan vīrieši, gan sievietes grib saņemt savam darbam atbilstošu novērtējumu. Nav runa tikai par naudu. Cilvēki izjūt tieksmi uz dzīves baudīšanu, bet strādāt politikā, dzīvot politikā nenozīmē baudīt dzīvi.

Vai Latvijā ir nepieciešama kāda rīcība, lai veicinātu sieviešu līdzdalību politikā?

I.Lāce: Noteikti. Man cilvēktiesības ir vērtība, bet lielai daļai sabiedrības tā nav. Jāveido dzimumu līdztiesības projekti, kas sekmētu gan sieviešu, gan vīriešu iesaistīšanos politikā. Jāmaina izglītības sistēma, lai mazinātu atšķirīgās attieksmes pret zēniem un meitenēm. Jāveic pozitīvie diskriminācijas pasākumi, lai sekmētu paritātes principa ieviešanu, lai tur, kur ir vara, lēmumu pieņemšana, būtu arī sievietes.

I.Austers: Pētījumi pierāda, ka ekonomiski attīstītās valstis, kur ir augsti ienākumi uz vienu iedzīvotāju, korelē ar demokratizācijas pakāpi. Šajās valstīs dominē noteiktas vērtības, un tā nekad nav vara. Galvenā vērtība ir cilvēks. Turpat blakus ir hedoniskās vērtības – cilvēki vēlas baudīt.

I.Lāce: Es nepiekrītu, jo Šveicē, kas ir ļoti attīstīta valsts, sievietes vēlēšanu tiesības ieguva tikai septiņdesmitajos gados. Svarīgi, lai ekonomiskā izaugsme ietu kopā ar labklājību.

K.Lībane – Šķēle: Latvijas sabiedrība ir samērā šaurprātīga, ne tikai mazizglītotajā daļā, bet arī vidusslānī. Jo vairāk tiks investēts izglītībā, jo tā dos plašāku skatu uz procesiem pasaulē, arī dzimumu līdztiesību.

Es tiešām domāju, ka būtu labi, ja politikā būtu vairāk sieviešu, bet individuāli es nekad neuzņemtos atbildību nevienu sievieti mudināt, aicināt, vilkt aiz rokas, grūst politikā, tas jāizlemj katram pašam.

I.Ostrovska: Politiķī es pirmām kārtām redzu zināšanas, prasmes, personiskās īpašības. Ja cilvēks ir gudrs un profesionāls, tad nav nozīmes dzimumam. Strādājot Saeimā, man daudz vairāk gribētos sievietes, jo viņas spēj ātrāk risināt problēmas.

S.Grīnberga: Izglītība ir pieejamākais veids, kā mainīt sabiedrību. Balstoties uz savu personīgo pieredzi, es diez vai ieteiktu sievietei iet politikā, ja man uzdotu šo jautājumu. Tas ir grūts darbs ar zemu prestižu. Bet, ja kāda sieviete vēlas to darīt, viņai jābūt nodrošinātām vienādām tiesībām.

R.Putnis: Ir būtiski runāt par dažādības respektēšanu un iespēju vienlīdzību, kas līdz šim nav noticis. Ekonomiskā izaugsme ir atkarīga no dzimumu līdztiesības.

I.Austers: Vajadzība radīsies tad, kad cilvēks būs gatavs par to domāt. Kamēr cilvēki domās par to, vai viņam būs maizīte, ko ēst…

I.Lāce: Sievietes joprojām ir atkarīgas no savu vīru maka…

R.Putnis: Man liekas dīvaini, bet arī ļoti tipiski, ka divas politiķes saka, ka nemudinās citas sievietes iesaistīties politikā. Tā ir būtiska problēma, jo vīrieši to dara. Sievietēm ir pēdējais laiks aicināt vienai otru. Piekrītu arī instrumentiem – kvotu vai paritātes principu ieviešanai, jo tas atrisinātu daudzas problēmas. Kāpēc dzimumu līdztiesības politikas nav? Lēmumu pārdale dzimumu līdztiesības jomā nav izdevīga, jo lielākoties lēmumu pieņēmēji ir vīrieši.

Šī publikācija ir tapusi projekta “Masu mediju loma varas pārdalē” ietvaros, kas finansēts no “Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam” līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.


"Solidaritāte neatnāks vienā naktī" Lidiju Larivje Zijdelu intervē Ilze Dzenovska

Karīna Janova "Dodiet ceļu sievietēm!"

Kristaps Petermanis "Kā sevi pārdot politikā?"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!