Raksts

Politika kaimiņos un pie mums (un televīzijas producentu spēks)


Datums:
26. septembris, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Ziņots, ka Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs esot "aicinājis" valsts premjerministru Vladimiru Putinu kļūt par kandidātu nākamgad paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Putins, savukārt, ir teicis, ka Medvedevam pēc tam būs jākļūst par valsts premjerministru.

Citiem vārdiem sakot, abi kungi vienkārši mainīsies vietām. Nav nekādu šaubu, ka Putins arī atgriezīsies prezidenta krēslā, piedevām šoreiz ne uz četriem, bet gan uz sešiem gadiem ar tiesībām pēc tam būt pārvēlētam vēl uz sešiem gadiem. Putinam vēl nav 60 gadu, pēc 12 gadiem viņam būs 70. Tas nav īpaši liels vecums, ja atceramies, kā PSRS līderi vadībā palika pat tad, kad vairs īsti nebija spējīgi darīt jebko. Brežņevam bija 76 gadi, kad viņš nolika karoti, Čerņenko — 75 gadi, Andropovam — 69, Staļinam — 75 gadi.

Šodien laikrakstā Diena komentētājs Sandris Točs raksta, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu laiks pārtraukt minētā procesa kritizēšanu. Krievija, tā kolēģis, mums esot jāpieņem “tāda, kāda tā ir.” Valsts pārvaldes sistēma ir tikai un vienīgi pašu krievu darīšana, u.tml. Atļaušos nepiekrist. Jo tas nozīmētu akceptēt valsti, kurā būtībā valda vienpartijas diktatūra, kurā tie, kas ir pie varas, veido fiktīvas “opozīcijas” partijas, lai radītu plašākas demokrātijas ilūziju, kurā citas partijas vienkārši tiek aizliegtas, kura joprojām okupē vienu daļu Gruzijas teritorijas, kurā valda bezizmēra korupcija, kura energoresursus izmanto kā šantāžas instrumentu pret citām valstīm, un kura nekad nekautrējas iejaukties citu valstu darīšanās. Šīs ir lietas, kuras ir svarīgas ne jau tikai Krievijai vien, jo Maskavas pašsludinātā “suverēnā demokrātija” nav nekāda demokrātija, un valstij, kura piedalās daudzu starptautisku organizāciju darbā, šāda kvazidiktatūra 21. gadsimtā tomēr nav pieņemama, vismaz no patiesi demokrātisko valstu viedokļa ne. Piedevām, ja vēlamies kaimiņvalsti žēlot, tad jākonstatē, ka sistēma neko labu nenozīmē arī viņu valstij, jo pasaulē ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuri nevēlas investēt naudu valstī, kurā pārvaldes sistēma ir līdz kliņķim patvaļīga.

Putina ievēlēšana visticamāk Krievijā nozīmēs kārtējo stagnāciju. Cilvēks runāt jau runā par to, ka par korupciju kaut kas būtu jādara, bet tālāk par vārdiem kā netiek, tā netiek. Protams, tikai pašiem Krievijas pilsoņiem ir tiesības izvēlēties savu prezidentu, bet no tā neizriet, ka tie, kuri atbalsta patiesu demokrātiju un patiesas cilvēka tiesības, ir bez tiesībām to komentēt, nebūt ne.

***

Savukārt, kas attiecas uz politiku pie mums, satrauc un bažas izsauc tas, kā patlaban tiek “veidota” Latvijas nākamā valdība. Vienotība un Zatlera Reformu partija viena uz otru raugās ar aizdomām, lai arī pretrunu to programmās un plānos nemaz tik ļoti daudz nav. Minētajām partijām vispirms būtu jānolemj, kuru cilvēku tās izvirzīs premjerministra amatam, un tad tam cilvēkam būtu jābūt ar pietiekami lielu ietekmi jautājumā par to, vai koalīcijā ņemt Saskaņas centru vai Nacionālistu apvienību. Kā esmu rakstījis citreiz, problēmas būtu pietiekami lielas vienā vai otrā gadījumā, taču mūžīgi ap šo lietu čammāties tomēr nevajadzētu. Latvijai ir vajadzīga rīcībspējīga valdība, kas var adekvāti risināt jautājumu par nākamā gada valsts budžetu, par reformām valsts pārvaldes struktūrās, par izglītības reformu, par sarunām par gaidāmo Eiropas Savienības budžetu, u.tml. Jo ātrāk valdība ķersies pie darba, jo labāk būs, jo patlaban mums ir tāds pārtraukuma periods. Diez kas nav.

***

Un vēl par to, ko var panākt televīzijas raidījumu producenti. Viens no raidījumiem, kuriem sekoju, ir pavāru konkurss Austrālijā, kurā pavāri amatieri sacenšas, lai iegūtu titulu “pavāru meistars” (Masterchef). Vienu brīdi procesa astoņi finālisti darbojās nevis Austrālijā, bet gan Ņujorkā. Vienā sērijā viņi gatavoja ēdienu diplomātu pieņemšanai ANO mītnē, un saruna par to notika ANO Ģenerālasamblejas lielajā zālē, tiesnešiem stāvot uz paaugstinājuma, kur parasti sēž ANO ģenerālsekretārs un citi grandi. Padomāju, kā gan viņi tam dabūja atļauju? Nākamajā sērijā finālisti bija Taimsskvērā, un piepeši vienā no lielajiem displejiem parādījās raidījuma tiesneši, lai finālistiem pastāstītu, kas būs jādara tālāk. To redzēja un dzirdēja visi, kas tajā brīdī atradās Taimsskvērā. Atkal padomāju, kā gan viņi tam dabūja atļauju? Taču žoklis pilnīgi atkārās nākamajā sērijā, kur finālistiem tapa pavēstīts, ka viņi gatavos veģetārus ēdienus cilvēkam, kurš ir “vairāk nekā slavens.” Izrādījās — tas bija pats Dalai lama! Konkursa dalībnieki bija gluži apstulbuši, kad viņa svētība pats ieradās virtuvē, lai paskatītos, ko viņi gatavo. Padomāju, ka tas būtu apmēram tas pats, kā Romas pāvesta piedalīšanās kādā Eiropas pavāru raidījumā. Un padomāju, kā gan viņi to sarunāja? Lūk, ko var paveikt televīzijas producenti!

Jauku visiem dienu!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!