Raksts

Polijas vēlēšanu diskrētais šarms


Datums:
23. oktobris, 2007


Autori

Andris Sprūds


Foto: tomasz przechlewski

Polija no nemiera cēlāja varētu kļūt par vienu no galvenajiem spēlētājiem Eiropas politikā un svarīgāko jauno dalībvalstu interešu paudēju. Tas būtu jāņem vērā arī Latvijas ārpolitikas veidotājiem.

Kamēr Latvijas valdošā politiskā elite „valsts stabilizācijas vārdā” pieķērusies varas krēsliem un faktiski kļuvusi par nestabilitātes garantu, vedot valsti arvien dziļākā ekonomiskā un politiskā krīzē, Polijas valdošās koalīcijas un opozīcijas politiķi uzdrošinājās kopīgi pārcirst ieilgušo politisko nesaskaņu Gordija mezglu, 7. septembrī nobalsojot par parlamenta atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu izsludināšanu. Notikušās parlamenta vēlēšanas, kurās negaidīti pārliecinoši uzvarējusi liberāli orientētā Pilsoniskā Platforma (Platforma Obywatelska) ar 41.5% balsu, ir radījusi potenciāli spēcīgu pamatu demokrātiskai izejai no politiskās nestabilitātes perioda un uzticības stiprināšanai politiskajai varai. Līdz šim valdošais Likums un Taisnīgums (Prawo i Sprawiedliwosc) ir ieguvis 32.1% balsu, savukārt divi citi parlamentā iekļuvušie politiskie spēki: Kreiso un Demokrātu savienība (Lewica i Demokraci) — 13.2% un Zemnieku partija (Polskie Stronnictwo Ludowe) — 8.9% balsu. Vēl iespaidīgāku rezultātu Pilsoniskā Platforma ir sasniegusi parlamenta augšpalātas (Senāta) vēlēšanās, nodrošinot aptuveni 60% balsu. Acīmredzami, Polijas vēlētājs ir sekojis savam nemainīgajam postpadomju laiku balsošanas principam — politisko spēku, kas nav spējis piepildīt savus pirmsvēlēšanu solījumus un pārlieku aizrāvies ar varas „manevriem”, pie varas neatstāt.

Likuma un Taisnīguma “morālā revolūcija”

2005. gadā Polijas parlamenta un prezidenta vēlēšanās uzvarējušais Likums un Taisnīgums pasludināja „morālās revolūcijas” aizsākumus, kas zināmā mērā atgādināja „jauno laiku” iestāšanos Latvijā pēc 2002. gada parlamenta vēlēšanām. Faktiski, Polijas varu ieguvusī politiskā elite mēģināja atbildēt uz strukturāliem un fundamentāliem izaicinājumiem, ar ko saskārušās visas bijušās postpadomju telpas valstis Eiropas Savienības (ES) un NATO integrācijas kontekstā, ieskaitot Latviju. Pirmkārt, tas ir jautājums par sabiedrības vērtībām un valsts prioritātēm ES ietvaros un, otrkārt, un ne mazāk svarīgi, par politiskās kultūras un vides pārveidošanu atbilstoši transformējošas sabiedrības gaidām un vajadzībām pēc demokrātijas un tiesiskuma.

Likuma un Taisnīguma līderu Leha Kačiņska (Lech Kaczynski) un Jaroslava Kačiņska (Jaroslaw Kaczynski) galvenā politiskās darbības vadlīnija ir bijusi skaidra — padomju mantojums ir kļuvis par galveno šķērsli valsts ilgtermiņa attīstībā un tas ir jāizskauž. „Dekomunizācija” jeb sabiedriskās vides attīrīšana no bijušo komunistu un padomju varas „stipendiātu” līdzdalības un bezkompromisa korupcijas apkarošana kļuva par šī politiskā spēka svarīgāko iekšpolitisko uzdevumu, lai neteiktu, apsēstību. Likums un Taisnīgums deklarēja IV. Republikas iesākšanos Polijā, pretnostatot to Adama Mihņika (Adam Michnik) „inspirētajai” postpadomju „apaļā galda” III. Republikai un tajā valdošajai „duļķainajai” politiskajai kultūrai un korumpētībai. Vienlaicīgi, brāļi Kačiņski iestājās par solidāru un uz tradicionālām ģimenes un katolicisma vērtībām orientētu Poliju. Un, vērojot aso vēršanos pret korupciju Polijā, šī attīstības vīzija nenoliedzami ir atradusi nozīmīgas sabiedrības daļas atbalstu. Par to, lai cik tas arī paradoksāli neskanētu Pilsoniskās Platformas pārliecinošās uzvaras kontekstā, liecina arī šo ārkārtas vēlēšanu rezultāti. Likums un Taisnīgums saņēma par diviem miljoniem vairāk balsu, nekā 2005. gada velēšanās un paplašināja savu pārstāvniecību parlamentā no 27% līdz 32% vietām. Acīmredzami gan, ka lielu daļu balsu tā atņēma tieši bijušajiem koalīcijas populistiskajiem partneriem — Pašaizsardzībai (Samoobrona) un Polijas Ģimeņu Līgai (Liga Polskich Rodzin) — kas pat nepietuvojās 5% ievēlēšanas barjerai.

Platformas uzvara: liberālisma un jaunības faktors

Vienlaikus Likuma un Taisnīguma rezultātus absolūti aizēnoja Platformas iegūtais atbalsts sabiedrībā. To nodrošināja gan iepriekšējās koalīcijas iekšējās nesaskaņas, gan Platformas, un īpaši tās vadītāja Donalda Tuska (Donald Tusk) „atdzimšana no pelniem” un spēja ideoloģiski mobilizēt gados jaunākos sabiedrības pārstāvjus, kas tradicionāli vēlēšanās iesaistījušies negribīgi. Divu gadu valdīšanas laikā Likumam un Taisnīgumam neizdevās pārliecināt lielāko sabiedrības daļu, ka tā ir atradusi atbildi „morālās revolūcijas” un politiskās cīņas amoralitātes dilemmai. Premjera Jaroslava Kačiņska izslavētā spēja valdīt caur apzināti iniciētām krīzēm tomēr galu galā noveda pie vispārējas iekšpolitiskās nestabilitātes, kas arvien vairāk sāka atgādināt 18. gadsimta apgaismības laikmetā populāro anarhijas termina analoģiju ar Polijas tālaika politisko vidi. Likuma un Taisnīguma dominētā Polijas valdība bija kļuvusi par ķīlnieku pati saviem bezkompromisa uzstādījumiem, valdīšanas stilam un pieaugošam skandālu skaitam, kuros bija arvien grūtāk noteikt robežu starp cīņu pret korupciju un tiekšanos pēc absolūtas varas.

Lai gan atšķirībā no Latvijas Kačiņska valdība spēja saglabāt stabilu ekonomikas izaugsmi, nekrītot katastrofālā inflācijas bedrē, tomēr, līdzīgi Latvijai, tas nav atturējis lielu skaitu jaunu un izglītotu cilvēku izbraukšanu darba meklējumos uz Lielbritāniju un Īriju. Šo situāciju veiksmīgi izmantoja opozīcija. Ja 2005. gada vēlēšanās Platforma solīja nedaudziem daudz, tad šajās vēlēšanās partijai savas „Liberālās Polijas” veidošanas ietvaros izdevās pārliecināt daudzus par iespējami nelielu, bet tomēr ieguvumu katram. Mazāki nodokļi, mazāka birokrātija, mazāk politisko skandālu, īpaša uzmanība jaunākās paaudzes vajadzībām gan Polijā, gan ārpus tās, ārpolitiskā tēla uzlabošana, caurskatāma politiskā un biznesa vide, starptautisko investīciju piesaistīšana — šie solījumi galu galā pārliecināja lielāku elektorāta skaitu nekā Likuma un Taisnīguma apņemšanās turpināt nesaudzīgu cīņu ar korupciju. Svarīgas bija televīzijas debates starp partiju līderiem, kurās Platformas vadītājs Donalds Tusks ne tikai spēja argumentēti pamatot „Liberālās Polijas” vīzijas priekšrocības, bet arī pārvarēja līdz šim sabiedrībā valdošo viedokli par šīs partijas līderu vājumu un Jaroslava Kačiņska neuzvaramību publiskā diskusijā. Pat Kačiņskis jau izteicies, ka tieši šī viņa kļūda varēja būt izšķiroša. Tas viss noveda pie tā, ka parlamenta vēlēšanās piedalījās kopš 1991. gada nepieredzēts skaits (53.8%) vēlētāju, starp kuriem visaktīvākie izrādījās tieši gados jaunie vēlētāji, kļūstot par Platformas uzvaras galvenajiem kaldinātājiem.

Platforma ir nodrošinājusi 209 vietas (no 460) Seimā un visticamāk kopā ar Zemnieku partiju (31 vieta) varētu veidot vairākuma valdību. Valdības veidošanas process gan nebūs viegls, jo pieredzējusī Zemnieku partija labi apzinās Platformas nepieciešamību pēc partneriem un izvēles ierobežotās iespējas, un nepavisam nevēlēsies pozicionēties kā tikai vajadzīgo balsu pienesēja. Šeit var spēlēt lomu arī ideoloģiskās atšķirības starp izteikti liberālajiem platformiešiem un vairāk sociāli orientētajiem zemniekiem. Turklāt tuvākos trīs gadus prezidenta amatā paliek Likuma un Taisnīguma pārstāvis Lehs Kačiņskis, kuram pēc konstitūcijas ir tiesības ietekmēt tā saucamo spēka resoru darbību un ārlietas. Vieglu sastrādāšanos starp valdību un prezidentu gaidīt nevajadzētu un par to jau liecina ieteikumi no ārkārtas vēlēšanas zaudētāju puses ārlietu ministra amatā neiecelt ne Broņislavu Komorovski (Bronislaw Komorowski), ne Radoslavu Šikorski (Radoslaw Sikorski). Pēdējais kādu laiku bija aizsardzības ministrs Jaroslava Kačiņska valdībā. Tādejādi, lai gan Platforma ir saņēmusi milzīgu sabiedrības uzticības kapitālu, priekšvēlēšanu kampaņā dotie solījumi vēl būs jārealizē.

Diplomātiskā „atgriešanās Eiropā”

Likuma un Taisnīguma dominētās valdības darbību starptautiskajā jomā varētu raksturot tas, ka tajā ir bijis daudz ārpolitikas, bet pamaz diplomātijas. Ārpolitikā iezīmējās virkne uz aktīvu rīcību vērstu stratēģisku prioritāšu, kuriem gan raksturīgā brāļu Kačiņsku darbības stilā diplomātiskais iesaiņojums īpaši piemeklēts netika. Pēdējo pāris gadu laikā Polija aktīvi ķērās pie savu interešu veicināšanas Eiropas Savienības ietvaros, uzņēmās svarīgu lomu Eiropas jauno kaimiņvalstu tuvināšanā Rietumu demokrātijām, kā arī ieņēma stingru nostāju attiecībā uz Krieviju, uzliekot savu veto jauna ES – Krievijas Partnerības un sadarbības līguma izstrādes uzsākšanai. Atšķirībā no Latvijas, viena no vismērķtiecīgāk realizētajām prioritātēm ir bijusi Polijas enerģētiskās drošības veicināšana, kuras ietvaros ir notikusi energoresursu piegāžu un transportēšanas dažādošanas projektu veicināšana, kā arī enerģētiskā sektora apzināta aizsardzība pret potenciāli politiski riskantiem investoriem. Vairākums Polijas ārpolitikas uzstādījumu ir bijuši apsveicami gan no pašas Polijas, gan kopumā no jauno ES un NATO dalībvalstu viedokļa. Diemžēl diplomātijas neveiksmes lielā mērā var ietekmēt vai pat faktiski kļūt par ārpolitikas saturu. Ja diplomātiju raksturo kā savas pozīcijas skaidrošanu un tēla veidošanu, tad savādāk kā par neveiksmi, lai neteiktu izgāšanos, to nevar nosaukt. Diplomātiskā bezgaumība kopsolī ar zināmā mērā apzinātu iepriekš draudzīgas ārpolitikas revīziju visspilgtāk tika nodemonstrēta attiecībās ar Vāciju, kas diemžēl pamatīgi aizēnoja Polijas kopumā atzīstamos uzstādījumus un rīcību citos ārlietu virzienos.

Tieši ārlietu resora realizētā nekompetentā un nekonsekventā diplomātija, kā arī attiecību saasināšana ar Vāciju kļuva par galveno kritikas objektu no Pilsoniskās Platformas puses. Tūlīt pēc uzvaras ārkārtas parlamenta vēlēšanās, Platformas pārstāvji, ieskaitot Eiropas Parlamenta Ārlietu komisijas vadītāju Jaceku Šariušu-Volski (Jacek Saryusz-Wolski), uzsvēra nepieciešamību veidot sapratni ar saviem Eiropas partneriem, īpaši Vāciju, un vajadzību Polijai „atgriezties pie Eiropas sirds”. Lai gan Donalds Tusks priekšvēlēšanu laikā paziņoja par plānoto poļu kontingenta izvešanu no Irākas, tas pilnīgi noteikti nemazinās jau iedibināto Polijas ārpolitiskā kursa aktīvo raksturu. Un pilnīgi reāla un iespējama līdzsvara atrašana starp aktīvu pozīciju Eiropā un tās kaimiņos un mazāk konfliktējošu un konstruktīvāku diplomātijas stilu attiecībās ar saviem partneriem varētu nozīmēt, ka Polija no nemiera cēlāja varētu kļūt par vienu no galvenajiem spēlētājiem Eiropas politikā un svarīgāko jauno dalībvalstu interešu paudēju. Tas būtu jāņem vērā arī Latvijas ārpolitikas veidotājiem, kas, iespējams, līdz šīm ārkārtas vēlēšanām vairāk pamanīja valdošo Polijas iekšpolitisko teatralitāti, tās diplomātijas ne visai veiksmīgo stilu un ne visai glaimojošos — visupirms Vācijas — vērtējumus. Latvijai un Polijai ārpolitikas jomā ir daudz kopīgu interešu. Tomēr šobrīd Latvijai pašai būtu jāsāk ar savas iekšpolitiskās nestabilitātes atrisināšanu un ārpolitiskās uzticamības atgūšanu. Latvijas prezidenta Valda Zatlera vairākkārtīgie izteikumi, ka Polijā valda politiskā nestabilitāte un tāpēc sarežģīti veidot attiecības ar šo valsti acīmredzami pēc Polijas ārkārtas vēlēšanām daudz lielākā mērā būtu attiecināmi uz situāciju Latvijā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!