Raksts

Policijas reforma Latvijā vēl tikai sākas!!!


Datums:
01. jūlijs, 2003


Foto: N. Mežiņš

Runas par policijas reformas pabeigšanu ir pāragras, jo šī reforma Latvijā patiesībā tikai sākas. Vissvarīgākais tās aspekts ir policijas atbildība pret sabiedrību – sabiedrības iespējas kontrolēt policijas darbu, izteikt savas sūdzības un ieteikumus.

Pēdēja laikā medijos ir sastopamas ziņas par policijas reformas pabeigšanu Latvijā. Laikam jau te domāta institucionālā vai algu reforma, kas nesen tika pabeigta Valsts policijā, jo patiesībā policijas reforma šī vārda plašākā nozīmē Latvijā tikai sākas.

Kas par to liecina? Pirmkārt, beidzot sabiedrība ir nobriedusi pirmajam priekšnoteikumam, lai vispār kaut kas manītos – negrib un nevar samierināties ar policiju, kurai nevar uzticēties un ar kuru nevar lepoties. Arvien mazāk aitu, ko varētu cirpt… Cilvēki kļūst arvien informētāki par savām tiesībām un prot tās aizstāvēt.

Klasiska kļūda ir uzskatīt, ka vienīgais policijas reformas mērķis ir samazināt noziedzību un tādējādi paaugstināt policijas reitingus. Ir daudzas valstis, kurās, neraugoties uz ļoti smago situāciju noziedzības jomā un neatklāto noziegumu skaitu, policijas darbiniekus ļoti ciena dēļ viņu attieksmes pret sabiedrību un tās interesēm.

Protams, policijas reforma ir kompleksa lieta un sastāv no vairākiem elementiem – izmaiņām vadības sistēmā, jaunas kadru politikas, jaunām attiecībām starp policiju un sabiedrību, policijas darba metožu izmaiņām, kas būtu vērstas uz nozieguma cēloņu novēršanu, nevis sodu pielietošanu, informācijas apmaiņu un savstarpēju uzticību u.c. Šajā rakstā minēšu tikai dažus, manuprāt, svarīgākos no šiem elementiem.

Vissvarīgākais policijas reformas aspekts ir policijas atbildība pret sabiedrību. To var definēt kā iespējas sūdzēties par policijas darbu un pārsūdzēt policijas lēmumus, kā arī citos likumīgos veidos veikt sabiedrības uzraudzību pār policijas darbu.

Deviņdesmito gadu sākumā par policijas pārkāpumiem uzdrošinājās runāt tikai drosmīgākie žurnālisti, bet tagad iedzīvotājiem pastāv iespēja sūdzēties gan nevalstiskajās organizācijās, gan Valsts Cilvēktiesību birojā (VCB), gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajās iestādēs. Sūdzību skaits dažās nosauktajās iestādēs, piemēram, VCB, ir aptuveni tāds pats kā iepriekšējos gados[1], bet Iekšlietu ministrijas Galvenajā inspekcijā sūdzību skaits šogad ir pieaudzis. Tā ir laba tendence, jo sūdzību neesamība drīzāk liecinātu, ka kaut kas nav kārtībā. Ja sūdzību skaits palielinās, tas nozīmē, ka pieaug uzticība objektīvai lietas izskatīšanai. Tāpat tas liecina par sabiedrības vēlmi pēc taisnīga lietas iznākuma un vēlēšanos par notikušo informēt Iekšlietu ministrijas vadību, kas strādā, lai trūkumus novērstu un izmantotu šo informāciju kā bezmaksas padomu.

Pozitīvi sāk mainīties arī Iekšlietu ministrijas vadības reakcija par policijas darbinieku pārkāpumiem. Ja agrāk tie tika klaji noliegti un informācija sabiedrībai netika sniegta, tagad vadība nekautrējas tos skaļi atzīt un turpina informēt par notikumu izmeklēšanas gaitu. Tas veicina sabiedrības uzticēšanos šiem izmeklēšanas mehānismiem. Protams, ka arī šajā jomā darbs būtu jāturpina – lieki piebilst, ka informācijas atklātība no policijas puses tikai paaugstinās sabiedrības uzticību, kas tālāk ietekmēs cilvēku vēlmi sadarboties ar policiju. Tas, savukārt, ietekmēs policijas darba rezultātus, jo ir pierādīts, ka policijas veiksme noziegumu atklāšanā slēpjas pietiekamā informācijā, ko sniegt var tikai iedzīvotāji, kas tic policijai un vēlas ar to sadarboties.

Var izsecināt, ka Iekšlietu ministrijas interesēs ir turpināt darbu pie sūdzību un ieteikumu izskatīšanas un iedzīvotāju informēšanas par savu darbu. Te jārunā ne tikai par sūdzībām, bet arī ieteikumiem, ko iedzīvotāji varētu izteikt vai nu pa telefonu, vai e-pastu vai atnākot uz pieņemšanu pie policijas darbinieka. Dažādās valstīs ir atšķirīga pieredze, piemēram, tiek veidoti policijas un sabiedrības centri (Community policing). To mērķis ir veicināt policijas sadarbību ar iedzīvotājiem un savstarpēju uzticēšanos. Galvenais priekšnoteikums ir iedzīvotājiem labvēlīga vide un pieejama vieta pilsētas centrā vai dzīvokļu masīva rajonā. Principi, uz kādiem balstās sadarbība ar iedzīvotājiem ir dažādi – ir valstis, kurās skaidri noteikts, ka šajos centros notiek tikai un vienīgi informācijas apmaiņa, bet aizliegts veikt procesuālās darbības – lai cilvēki nebaidītos sniegt informāciju. Ja lieta nopietna, iedzīvotājam tiek sniegta konsultācija un viņš tālāk vēršas izmeklēšanas instancē. Latvijā līdzīgi projekti ir īstenoti Rīgas pašvaldības policijas darba ietvaros, pagājušajā gadā tika izveidoti policijas atbalsta punkti iedzīvotajiem. Projekta novērtējums plašākai sabiedrībai vēl nav zināms, bet jādomā, ka šī informācija izpelnītos pietiekošu sabiedrības uzmanību. Šāda veida projektus un informāciju par tiem būtu nepieciešams izvērtēt valstiskā līmenī, lai gadījumā, ja pieredze ir pozitīva, to izmantotu arī citos Latvijas rajonos.

Līdz ar viena jauna elementa ieviešanu jāmainās arī pārējiem. Īpaša nozīme ir arī policijas darbinieku statusa aizstāvībai, tāpat arī policijas apmācībai, lai darbinieki varētu veikt savus pienākumus, balstoties uz labām komunikācijas prasmēm un praktiskās psiholoģijas iemaņām.

__________________

[1] Piemēram, 2002 gadā VCB saņemtas 44 rakstveida sūdzības par personas tiesību uz humānu apiešanos un cieņas respektēšanu pārkāpumiem policijas iestādēs, kā arī sniegtas 103 mutvārdu konsultācijas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!