... jeb pareizs solis nepareizā virzienā.

Latvijas policija esot izveidojusi mājas lapu, kur iedzīvotāji tiek aicināti atpazīt 13.janvāra nemieru dalībniekus. Šis ir viens no nedaudzajiem gadījumiem Latvijas vēsturē, kad valsts iestāde izmanto interneta iespējas savu funkciju kvalitatīvākai veikšanai.

Atbalstot pašu ideju ciešāk sadarboties ar iedzīvotājiem caur internetu, mani mulsina iemesli, kādēļ 13.janvārim ir izveidota atsevišķa mājas lapa. Nemieru dalībnieki varēja tikpat labi tikt meklēti ar parastajiem policijas līdzekļiem (t.sk. caur policijas mājas lapas sadaļu “policija meklē”). Ar šādu soli sabiedrībai tiek dots signāls, ka nemiernieku atrašana policijai rūp vairāk nekā slepkavu vai bērnu nolaupītāju identitātes noskaidrošana.

Ja policijai ir līdzekļi mājas lapu un apjomīgu interneta projektu realizācijai, tad daudz lielāku labumu sabiedrībai dotu interaktīvāki projekti – kur cilvēki ne tikai varētu ziņot, bet arī apmainīties ar domām, paust savu viedokli par policijas darba prioritātēm vai pat palīdzēt lēmumu pieņemšanā.

Brīva viedokļu apmaiņa ar iedzīvotājiem par šādiem jautājumiem nav nekas neparasts.

Piemēram, Jaunzēlandes Policijas likuma izstrādei (piemēram, ko policists drīkst darīt vai nedrīkst attiecībā pret ar iedzīvotāju) priekšlikumi tika vākti Internetā vikipēdijas formatā. Katrs varēja izteikt savu viedokli, viedokļi tika apkopoti, sistematizēti un nopublicēti Internetā. Apspriešanā piedalījās ļoti daudz cilvēku, kas izteica savus priekšlikumus par visām likuma daļām: sākot ar ļoti plašiem jautājumiem un beidzot ar policijas ikdienas darba regulēšanu. Rezultātu un procesa aprakstu var apskatīt šeit: http://www.policeact.govt.nz/wiki/

Cits interesants projekts ir http://www.wikicrimes.org , kur cilvēki apmainās ar informāciju par noziegumiem, kopīgi veidojot noziedzības karti.

Šādiem masu sadarbības interaktīvajiem pasākumiem (kur valsts iestādes iegūst informāciju no maksimāli daudziem aktīviem pilsoņiem un reāli arī to izmanto sava darba uzlabošanai), manuprāt, pieder nākotne. Daudzās psaules valstīs reāla konsultēšanās ar valsts/pašvaldības iedzīvotājiem notiek pastāvīgi. Taču lai ko tādu īstenotu Latvijā, valsts iestādēm būtu jāpārvar bailes no tiešas komunikācijas ar cilvēkiem un atsauksmēm (arī nepatīkamām) par savu darbu (spriežot pēc brīvpieejas forumu skaita partiju mājaslapās, no tā bail ir arī partijām, kam taču teorētiski būtu jābūt vislielākajai interesei par vēlētāju viedokļiem!).

Policijai, varbūt, tas ir sarežģītāk, taču daudzās pasaules valstīs pašvaldības, iestādes JAU ŠOBRĪD reāli iesaista lēmumu pieņemšanā visus aktīvistus, kas vien vēlas iesaistīties. Līdz pat tik radikāliem gadījumiem kā tā saucamās demoex partijas (šobrīd raksturīgi dažām Skandināvu pašvaldībām, taču, manuprāt, norāda jau uz tendenci) , kur ievēlētie deputāti balso nevis pēc savas gribas, bet gan tā, kā ir savā balsojumā iepriekš nolēmuši viņu interneta mājaslapu lietotāji.