Foto: Valsts Policija
Gumijas vilcējus un čīkstētājus brašā skaitā ir aizslaucījusi krīzes lavīna. Policijā ir palikuši tie, kuri gatavi pieņemt ikdienas rutīnu un saglabāt spēju skatīties nākotnē.
„Es lepojos ar to, ka esmu policists!” – tā Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis šodien uzrunāja klātesošos svinīgajā sanāksmē, kas veltīta Latvijas policijas 94.dzimšanas dienai.
Latvijas Valsts policija dzimusi kopā ar Latvijas Valsti un ir viena no pirmajām pēc 1918.gada 18.novembra nodibinātajām valsts institūcijām. Tā dibināta 1918.gada 5.decembrī, dienā, kad lielā steigā tika sastādīta Latvijas valdība, tika pieņemts dokuments – Pagaidu noteikumi par valsts iekšējās drošības organizāciju . Ieceļot jaunos apriņķu policijas priekšniekus, valdībai pat nebija līdzekļu Valsts policijas algošanai un uzturēšanai. Minētā iemesla dēļ, pašvaldībām bija uzticēts apbruņot savus policijas darbiniekus, un iesaistīt iekšējās drošības un kārtības sargāšanā. Šā paša gada decembra beigās tika noteikts algas apmērs jaunajiem Apriņķu policiju vadītājiem, kas bija 450 rubļu mēnesī.
Kopš 1918.gada 5.decembra ir pagājuši 94 gadi, kas ir briedumam vairāk nekā atbilstošs vecums. Jāteic, ka pēdējo divu gadu laikā Latvijas Valsts policija šo briedumu ir sākusi nepārprotami arī demonstrēt. Gumijas vilcējus un čīkstētājus brašā skaitā ir aizslaucījusi krīzes lavīna, palikuši ir tie, kas atnākuši uz palikšanu, gatavi pieņemt ikdienas rutīnu un pāri tai saglabāt spēju skatīties nākotnē, tiekties pēc attīstības un izaugsmes. Fakts – sākot no 2008.gada, darbu Valsts policijā atstājuši 3 000 cilvēku . Tādējādi ir acīmredzams, ka viens no Valsts policijas nākotnes izaicinājumiem ir stratēģiska personāla politika. Šajā gadījumā ar vēlmju saraksta izlikšanu uz papīra vien ir par maz – nepieciešams personāla resursu attīstības redzējums nākotnei: jaunu un spējīgu cilvēku piesaistīšana; motivācija dienestam un ikdienas darbam policijā; saprotama, skaidri definēta un reāli izpildāma karjeras izaugsmes sistēma policijā; droša sociālo garantiju un atalgojuma sistēma cilvēkiem, kas strādā policijā, no pirmās dienesta dienas līdz pat pensijas nodrošinājumam.
Ar gandarījumu varu atzīmēt, ka šo lietu nozīmīgumu šodien, 5 decembrī, uzrunā policijas darbiniekiem atzīmēja arī Valsts Prezidents Andris Bērziņš. Prezidents norādīja, ka Valsts policija ir beidzot atradusi savu vietu sabiedrības acīs. Turklāt tika atzīmēts, ka attīstot Valsts policiju jārisina divi pirmie uzdevumi:
1) Policijai ir nepieciešama speciāla mācību iestāde, kur policistiem iegūt augstāko (otrā līmeņa) izglītību un
2)Izveidot policijas darbiniekiem tādu sociālo garantiju sistēmu, lai viņi atdodot sevi dienestam pilnībā, varētu būt droši par savu nākotni līdz pat sirmam vecumam.
Runājot ar ierindas policistiem nenākas šaubīties, ka lielākā daļa policijas darbinieku kā smagu triecienu zem jostas vietas uzņēma Policijas Akadēmijas likvidāciju, jo daudzi saprata, ka viņu algas un laika strādājot policijā nekad nepietiks, lai turpinātu studijas citur par maksu; blakus tam – policijas darbinieki un arī viņu ģimenes ir noguruši no nepārtrauktajām reformām, kuras, pat nebeidzoties, pāraug atkal jaunās reformās un laupa pēdējās stabilitātes paliekas ikdienai.
Var tikai piekrist Prezidenta A.Bērziņa teiktajam: „Policijas sejai sabiedrības acīs šobrīd ir vairāk cilvēcisku vaibstu, kā jebkad agrāk”. Iespējams, ka tieši pašreizējā brīdī sabiedrības gaidas pēc stabilitātes un drošības, piepilda Valsts Policijas priekšnieka Inta Ķuža tēls, kas uz vidējā pelēki liekulīgā valsts iestāžu vadītāja fona spilgti izceļas ar cilvēciskumu, skaidru runu, apņēmību un konkrētu rīcību. Taču būtiski, lai policijas vadības atpazīstamība vestu līdzi arī pašu ierindas policistu atpazīstamību. Policija ir – spēks, bet nedrīkst būt bieds; valsts iestāde, bet līdztekus sabiedrības daļa. Tā dēļ ir ļoti svarīgi, lai policijai būtu sava identitāte un lepnums par to.
Šogad sākta Valsts policijas attīstības koncepcijas izstrāde, tiek nopietni diskutēts par jauna policijas darbības tiesiskā regulējuma nepieciešamību. Minētajam dokumentam ir jābūt ļoti rūpīgi izsvērtam, jo tas noteiks gan profesionālos mērķus un uzdevumus tuvākajai nākotnei gan policijas materiālos un cilvēku resursus. Valsts iekšējā drošība nav nekādā mērā mazsvarīgāka, kā arējā drošība – to pierāda vēstures fakti, kaut vai atskatoties tālajā 1918.gadā. Pozitīvi vērtējams, ka policijas darbiniekiem, robežsargiem un glābējiem gaidāms vismaz neliels algas pielikums jaunajā gadā, tas demonstrē valdības atbalstu. Tomēr pēc būtības tas ir tikai plāksteris uz pēckrīzes rētas, bet policijai tuvākajā laikā vajadzīga pilnīga izveseļošanās!