Raksts

Policija sadzird cietušos


Datums:
30. septembris, 2012


Autori

Andis Rinkevics
Dace Landmane


Foto: Arlo Bates

Cietušo personīgā pieredze, nonākot saskarsmē ar tiesībaizsardzības sistēmu, ir ieklausīšanās vērta, jo neviens cits labāk par pašu cietušo nevar atspoguļot sistēmas vājos posmus.

Lai iegūtu datus, kas raksturotu cietušo personu pieredzi pirmā kontakta laikā ar policiju, vēršoties tajā pēc palīdzības, 2012.gada februārī Eiropas Komisijas projektā „Atkārtotas viktimizācijas novēršana Valsts policijā” Valsts policija sāka noziegumos cietušo personu aptauju. [1] Pirmo reizi Latvijas Valsts policijas vēsturē līdzīga aptauja tika veikta 2010.gada nogalē [2] , kas ļāva secināt – tieši pirmais kontakts starp policiju un cietušo ir posms, kuru nepieciešams izpētīt sīkāk. Pamatojums tam bija policijai neglaimojošie dati.
Turpat vai puse (49,2%) cietušo pauda neapmierinātību ar policijas darbu pirmā kontakta laikā. Šāds novērtējums skaidri liecināja, ka, lai arī policija pēc savas labākās sirdsapziņas reaģēja uz cietušā pieteikumu, tomēr cietušais likumsargu darbībā nesaskatīja tās lietas, uz kurām bija cerējis.

49,2% cietušo pauda neapmierinātību ar policijas darbu pirmā kontakta laikā.

Šogad veiktajā cietušo aptaujā tika gūtas ilgi gaidītās atbildes, kādi tad īsti ir iemesli kādēļ cietušie policijas darbu pirmā kontakta laikā vērtē negatīvi. Iegūtie rezultāti, lai gan ļoti loģiski, tomēr ir arī pietiekami pārsteidzoši. Rezultāti ir ļāvuši ne tikai izdarīt nozīmīgus secinājumus, bet arī izstrādāt speciālu apmācības programmu policijas darbiniekiem, lai pilnveidotu tās iemaņas, kuras ir svarīgas saskarsmē ar noziegumos cietušo.

Policijas izpratne par cietušo tūlītējām vajadzībām ir maldīga.

Cietušie pirmā kontakta laikā ar policiju kā nozīmīgākās norāda tieši vajadzības, kam ir psihoemocionālās raksturs. Paralēli tiešajiem policijas uzdevumiem, kas saistās ar ātru reaģēšanu un veiksmīgām izmeklēšanas darbībām, cietušajam ir arī nepieciešama vajadzība pēc drošības (gan fiziskas, gan psiholoģiskas), uzklausīšanas un informācijas par to, kas notiks tālāk. Lai cik dīvaini tas nešķistu, tieši pirmais kontakts ir lielākais klupšanas akmens, jo policijas izpratne par cietušā vajadzībām un paša cietušā vajadzību novērtējums atšķiras.

Pirmā policijas un cietušā kontakta laikā, kas nereti ir tūlīt pēc noziedzīga nodarījuma, cietušais vēl nav pārdzīvojis noziedzīga nodarījuma radītās sekas. Smagākos noziedzīgos nodarījumos cietušais joprojām var būt šoka stāvoklī vai krīzē. Šādos brīžos policijas darbinieka spējas sabalansēt operatīvu rīcību ar spēju nodrošināt cietušā vajadzības spēlē būtisku lomu. Pēc cietušo vērtējuma policijas spēja radīt drošības sajūtu, uzklausīt un sniegt informāciju tiešā veidā ir saistīta ar policijas darbinieka profesionalitāti. Pats pārsteidzošākais ir tas, ka pēc policijas darbinieku vērtējuma visas šīs trīs spējas nav saistītas ar policijas profesionalitāti un arī neietekmē cietušo apmierinātību ar policiju pirmā kontakta laikā. Tas skaidri liecina par dažādu policijas profesionalitātes jēdziena izpratni. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka cietušajam nevajag ātru reaģēšanu un efektīvu izmeklēšanu. Tas nozīmē vien to, ka paralēli šīm jau ierastajām tradicionālajām policijas kompetencēm ir jāattīsta jaunas – policijas spēja nodrošināt cietušo vajadzības. Viens no lielākajiem izaicinājums ir abas šīs puses apvienot. Turklāt, lai mainītu tradicionālo policijas skatījumu ar apmācību vien nepietiks. Lielu lomu spēlē visu līmeņu vadības nostāja. Tā ar savu attieksmi un rīcību parāda, kāda ir cietušo loma tiesībaizsardzības sistēmā. Šobrīd Valsts policijas vadība ir paudusi skaidru atbalstu sistēmiskām izmaiņām, kur pirmais solis ir radīt izpratni par cietušo lomu policijas darbā.

Jo augstāka kompetence nepieciešama, jo mazāk policija to spēj parādīt.

Policijas profesionalitāte pirmā kontakta laikā tiek augstāk vērtēta mazāk smagos nodarījumos, savukārt zemāk tiek vērtēta smagos un sevišķi smagos noziedzīgos nodarījumos. Tas, ka cietušo saskarsmes kvalitātes un apmierinātības ar pirmo kontaktu novērtējums variē pa noziedzīgo nodarījuma veidiem, šķiet, ir pašsaprotami. Tomēr šīs svārstības liecina, ka ne visos noziedzīgos nodarījumos policija spēj nodrošināt vienādu kvalitāti. Ievērības cienīgs ir šis sadalījums starp mazāk smagiem noziedzīgiem nodarījumiem un smagiem vai sevišķi smagiem. Tas diemžēl liecina – tajos brīžos, kad cietušajam nepieciešama īpašāka palīdzība un pieeja, policijas spēja cietušā vajadzības nodrošināt samazinās. Turklāt šo aspektu varētu vērtēt ne kā darba organizācijas problēmu, bet jau kā kompetences trūkumu, t.i., ne katru dienu policijas darbiniekiem ir jāsakaras ar smagos un sevišķi smagos noziegumos cietušajiem.

Brīžos, kad cietušajam nepieciešama īpašāka palīdzība un pieeja, policijas spēja cietušā vajadzības nodrošināt samazinās.

Ir policijas iecirkņi, kuros, par laimi, šādi noziegumi notiek ļoti reti. Tomēr tas atsaucas uz darbinieku pieredzi, un ar laiku specifiskas zināšanas tiek aizmirstas. Līdz ar to regulāra zināšanu pilnveide policijas darbiniekiem ir obligāta. Nepieciešams ir pilnveidot zināšanas ne tikai par dažādiem taktikas jautājumiem, bet tieši par darbu ar cietušo smagos un sevišķi smagos noziedzīgos nodarījumos. Šie ir tie nodarījumi, kuros nav vietas policijas „brāķim”, ko skaidri apliecina trešais pētījuma secinājums.

Policijas rīcība vistiešākajā veidā ir saistīta ar vides drošību un latento noziedzību.

Pirmais kontakts starp cietušo un policiju būtiski ietekmē cietušā gatavību sadarboties ar policiju izmeklēšanas gaitā un gatavību vērsties policijā pēc palīdzības atkārtoti. Ko tas nozīmē praksē? Policija ir tā, kura pati ar savu rīcību vistiešākā veidā var uzlabot izmeklēšanas efektivitāti, kā arī mazināt vai vismaz neveicināt latento noziedzību. Pētījumā skaidri iezīmējās tendence, ka tie cietušie, kuri bija neapmierināti ar policiju pirmā kontakta laikā, pauda arī mazāku gatavību vērsties policijā pēc palīdzības atkārtoti.

Policija ir tā, kura pati ar savu rīcību vistiešākā veidā var uzlabot izmeklēšanas efektivitāti, kā arī mazināt vai vismaz neveicināt latento noziedzību.

Šis secinājums tā tālejošās ietekmes dēļ ir būtisks. Ja viens no policijas uzdevumiem ir veidot drošu vidi, tad augsta latentā noziedzība to nekādā mērā neveicinās. Atziņa, ka policija pati ir tā, kas ar savu rīcību vistiešākā veidā var paaugstināt latento noziedzību ir būtiska, jo tas nozīmē vien to, ka ar savu profesionālu rīcību policija pati latento noziedzību var arī samazināt.

Vai policija vēlas mainīties?

Tas, kādas stratēģiska līmeņa izmaiņas savā darbā policija spēs ieviest, par pamatu ņemot cietušo vērtējumu, ir pāragri spriest. Tomēr ļoti pozitīvi vērtējama ir šā brīža izpratnes veidošanās Valsts policijā – cietušo viedoklis nav tikai skaitlis statistikā vai aptauja, ko šobrīd ir moderni veikt. Ieklausoties un neignorējot cietušā viedokli, būs iespēja stiprināt sadarbību starp policiju un iedzīvotājiem. Viens no pirmajiem Valsts policijas spertajiem soļiem ir speciālas apmācības programmas izstrāde. Tas ir tikai pirmais solis izpratnes veidošanā par cietušo lomu tiesībaizsardzības sistēmā, un noteikti paies ilgāks laiks līdz viennozīmīgi varēsim teikt, ka cietušais nav tikai līdzeklis noziedzības apkarošanā, bet gan sadarbības partneris, klients, kuru vajadzību respektēšana un nodrošināšana ir ļoti nozīmīga.

______________________________________________________________
Raksts tapis projektā “Atbalsta sistēma noziegumos cietušajiem: Latvijā un citur”
http://www.providus.lv/public/27560.html

[1]Laika posmā no 2012.gada februāra līdz 2012.gada augustam Valsts policija nosūtīja speciāli sagatavotas anketas vairāk kā 6600 personām, kuras bija vērsušās policijā pēc palīdzības. Cietušajiem tika lūgts novērtēt policijas darbu pirmā kontakta laikā. Cietusī personas šajā pētījumā tika definēta nevis kā cietušais kriminālprocesa izpratnē (persona, kurai piešķirts cietušā statuss), bet gan kā persona, kura jebkādu apsvērumu dēļ ir vērsusies policijā pēc palīdzības. Uz aptaujas prezentācijas brīdi 2012.gada 22.augustā atgriezeniskā saikne bija 20%, savukārt, šobrīd tā ir palielinājusies līdz 24%. respondentu.

[2]Valsts policijas darba kvalitātes novērtējums kā pilotprojekts tika realizēts 2010.gadā. Pētījuma ietvaros tika uzstrādāta speciāla policijas darba novērtēšanas matrica, kas ļāva novērtēt iedzīvotāju pieredzi saskarsmē ar Valsts policiju. Šajā aptaujā piedalījās mazliet vairāk kā 3000 iedzīvotāju. Iegūtie rezultāti nav publiski pieejami un ir policijai iekšējā lietošanā.

Criminal Justice 2010
With financial support from Criminal Justice Programme
European Commission – Directorate-General Justice, Freedom and Security


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!