Foto: I.Kundziņa

Latvija nav tik bagāta, lai ik pa brīdim bērtu naudas riekšavas policijas caurajās bikšu kabatās. Ir jānoņem mēri un jāšūdina jauns ancuks.

Kamēr cilvēkam nenozog maku vai automašīnu vai arī viņš nekļūst par smagāka nozieguma upuri, tikmēr viss ir kārtībā. Sabiedriskā kārtība un drošība tiek šķietami nodrošināta, vismaz to var novērot nozīmīgu pasākumu laikā, kuros mēs redzam ievērojamu skaitu policistu uz ielām.

Taču, nonākot ciešā saskarsmē ar policiju, šim cilvēkam rodas jautājumi — kāpēc nozagtu maku policija negrib reģistrēt vai kādēļ pašam jāpierāda, ka zādzība vispār notikusi? Kāpēc, ziņojot policijai, ka šobrīd pa sava dzīvokļa logu es redzu kaimiņa auto zādzību, atskan jautājums — “Bet vai tā ir jūsu mašīna?”?

Reformas plauktā

Kopš 1990. gada Iekšlietu ministrijas (IeM) vadībā pabijuši 12 ministri. Viņu atbildības lokā arī Valsts policijas attīstības sekmēšana un uzraudzība. Šāds ministru skaits rada bažas (diemžēl pamatotas) par to, ka secīgas ilgtermiņa reformas Valsts policijā īstenotas netiek. Tiesa, visās līdzšinējās valdību deklarācijās iekšlietu politikas jomā Valsts policijai ir bijušas veltītas daudzas cēlas apņemšanās un solījumi. Taču politiskās gribas trūkums un valdības kopīgā atbalsta trūkums, kurš izpaudās nepietiekama finansējuma piešķiršanā, kā arī policijas vadības nespēja piedāvāt ilgtermiņa attīstības redzējumu, šos solījumus pārvērta par tukšu skaņu.

Ne līdzšinējiem 12 ministriem, ne bijušajiem Valsts policijas (VP) priekšniekiem nav izdevies izstrādāt un nodrošināt secīgu VP attīstību, virzoties no militāras struktūras uz demokrātisku, uz pakalpojuma sniegšanu orientētu policiju. Piemēram, Jānis Zaščirinskis 2003. gadā izstrādāja policijas attīstības koncepciju, taču tā ministrijā netika apstiprināta.[1] Arī bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Juris Rekšņa, raksturojot politiskās pēctecības trūkumu ministrijā, izteicās, ka ministru maiņas dēļ vidēji ik pa deviņiem mēnešiem mainās arī prioritātes un iesāktās reformas tiek aizmirstas. Tādēļ pēc kāda laika atkal viss jāsāk no sākuma. “Piemēram, piecu gadu programmu valsts policijas autotransporta attīstībai. Pie viena ministra to izpildīja, pie otra arī vēl bija rezultāts, bet tad koncepciju nolika tālākā plauktiņā, un tagad mēs atrodamies turpat, kur bijām pirms diviem gadiem. Solis uz priekšu, divi atpakaļ.’’[2]

Šobrīd kārtējo reizi esam nonākuši situācijā, kad Valsts policijas jaunās vadības galvenais uzdevums ir izvest VP no esošā krīzes stāvokļa, ko paši policijas darbinieki jau kādu laiku sauc par komu. Šī raksta mērķis apskatīt VP vadības un iekšlietu ministra izvirzītās policijas attīstības prioritātes demokrātiskas uz sabiedrību orientētas policijas attīstības kontekstā, ieskicējot, mūsuprāt, galvenos pieturas punktus.

Pakalpojums sabiedrībai

Šodien par iecerētajām policijas attīstības perspektīvām varam spriest no vairākiem dokumentiem, kas izstrādāti gan valdības, gan Iekšlietu ministrijas, gan arī Valsts policijas līmenī.[3]:

“Parasti valstīs uz austrumiem IeM ir spēka ministrijas, mēs tomēr esam servisa ministrija. Pakalpojums, ko mēs sniedzam iedzīvotājiem, ir drošība’’[4], šādi 2005.gada oktobrī par Iekšlietu ministriju izteicās nu jau bijušais valsts sekretārs Juris Rekšņa. Tomēr Aigara Kalvīša valdības 2006.gada 7.novembra deklarācijā par Ministru kabineta iecerēto darbību ir teikts, ka Iekšlietu ministrijas dienesti tiks pārveidoti no “tikai represīvām iestādēm arī par servisa sniedzējām institūcijām, kas kalpo sabiedrībai”. Šis formulējums ļauj secināt, ka policijai Latvijā vēl tāls ceļš ejams, lai šķirtos no militarizētas un represīvas institūcijas tēla.

Savukārt Iekšlietu ministrijas darbības stratēģijā 2007. – 2009.gadam atrodams maigs formulējums, ka “tiek pakāpeniski mainīta iekšlietu sistēmas darbinieku attieksme, kurā katrs no darbiniekiem ir pakalpojumu sniedzējs, bet ne represīvas iestādes pārstāvis”.[5] To galvenokārt plāno veikt ar personāla apmācību, dežūrdaļu darbinieku apmācību, ar komunikācijas prasmēm un ne retāk kā reizi gadā veicot sabiedriskās domas izpēti par IeM padotībā esošo iestāžu darbu.[6]

Šāda pieeja nerada pārliecību par reālām izmaiņām sistēmā, jo pie esošās kadru mainības darbinieku apmācība par saskarsmes prasmēm būs kā piliens jūrā. Svarīgi, lai demokrātiskas, uz pakalpojumu sniegšanu orientētas policijas vērtības būtu ietvertas pamata likumos un politikas dokumentos.

Šobrīd likums “Par policiju” nosaka, ka “policija ir apbruņota militarizēta valsts vai pašvaldības institūcija[7]”. Ir nepieciešamas izmaiņas policijas kā organizācijas definīcijā, ko sniedz likuma 1.pants. Policijai ir jābūt servisa institūcijai, kas, veicot tai likumā uzticētos uzdevumus, atsevišķos gadījumos var piemērot arī represīvas metodes.

Savukārt veidojot policiju kā servisa institūciju, ir nepieciešami kritēriji, uz kuru pamata novērtēt sniegtā pakalpojuma kvalitāti un panāktās izmaiņas. Taču šādu policijas darba vērtēšanas kritēriju ieviešana būs bezjēdzīga, ja pašā policijā nebūs notikusi vērtību sistēmas un darba metožu pārvērtēšana.

Gan atklāt, gan novērst

Līdzšinējā prakse — spriest par policijas darba kvalitāti pēc atklāto noziedzīgo nodarījumu (NN) skaita — ir virspusēja un nepilnīga. Stājoties amatā, iekšlietu ministrs Ivars Godmanis kā galvenās VP risināmās problēmas izvirzīja sekojošo: “noskaidrot, kāpēc samazinājies atklāto noziegumu skaits, uzlabot policijas reaģēšanas laiku uz izsaukumiem, attīstīt sadarbību ar privātām apsardzes firmām, bezvēsts pazudušo cilvēku meklēšana, smago noziegumu atklāšana”. Savukārt jaunais VP priekšnieks Aldis Lieljuksis par savām prioritātēm nosaucis darbinieku trūkuma novēršana (galvenokārt koncentrējoties uz veco “kadru” atgriešanu VP), algu palielināšana VP darbiniekiem, policijas decentralizācija un smago un sevišķi smago noziegumu atklāšana. [8]

Nav šaubu, ka iepriekšminētās problēmas ir būtiskas un tās jāspēj atrisināt visdrīzākajā nākotnē, taču bažas rada īpašā koncentrēšanās uz smago un sevišķi smago noziegumu atklāšanu un Kriminālpolicijas stiprināšanu. Lieljuksis uzsver, ka “jāveic reformas tieši smago noziegumu izmeklēšanās jomā, jo Kriminālpolicijas darbs nav bijis pietiekami efektīvs’’[9] Arī valdības deklarācijā ir pateikts, ka policijas spēki tiks koncentrēti “organizētās noziedzības, smago noziegumu (tai skaitā slepkavību, bruņotu laupīšanu) un ekonomisko noziegumu apkarošanai.[10]

Publiskā telpā vairākkārt ir izskanējis un VP šī gada darba plānos ir ļoti skaidri redzams tas, ka Kriminālpolicijas dienestu darbības attīstība ir prioritāte. 2007. gadā ir paredzēts attīstīt Kriminālpolicijas dienestu darbību, izstrādājot Kriminālpolicijas attīstības stratēģiju 2007. – 2012. gadam. Šāds attīstības plāns nenoliedzami ir vajadzīgs, taču vēlama būtu līdzsvarota VP dienestu attīstība līdzīgu attīstības stratēģijas izstrādi paredzot arī Kārtības policijai. Šobrīd valdības rīcības plāna projektā ir paredzēts “izstrādāt Kārtības policijas darba novērtēšanas kritērijus atbilstoši dienestu specifikai” (patruļdienests, ceļu policija, iecirkņa inspektori, atļauju sistēma u.c.). Vai šis nav pārsteidzīgs solis, ņemot vēra to, ka Kārtības policijas dienestā ir vislielākais kadru trūkums, esošie iecirkņu inspektori ir noslīkuši uzsāktajos kriminālprocesos un nebūt ne visās pašvaldību administratīvajās teritorijās valsts un pašvaldības policiju starpā ir laba sadarbība un skaidrība par atbildības sfēru nodalījumu?

Likums “Par policiju” nosaka, ka policijas uzdevums ir garantēt personu un sabiedrības drošību, kā arī novērst un atklāt noziedzīgus nodarījumus.[11] Tātad, policijas darba pienākumos ietilpst arī noziedzības prevencijas pasākumi, proti, proaktīva rīcība, lai mazinātu noziedzību vēl pirms NN fakta. Tomēr vienīgā publiskajā telpā izskanējusī ideja par to, kā attīstīt/stiprināt arī Kārtības policijas dienestu un Prevencijas biroju, ir apvienības Apsardze darbinieku pievienošana Kārtības policijas rindām.[12]

Citas ES valstis, kurām ir senas demokrātijas tradīcijas, piemēram, Lielbritānija, reformējot Metropoles policiju, ir nonākusi pie atziņas, ka policijai jāstrādā divos virzienos vienlaicīgi, uzlabojot darbu gan ar smago noziegumu atklāšanu, gan ar sabiedriskās kārtības un drošības pārkāpumiem, kas visbiežāk skar sabiedrības locekļus. Šajā darbā būtisks uzsvars tiek likts uz noziedzības prevenciju, tādējādi mazinot sabiedrībā pastāvošās bailes (šīs bailes, protams, ir iepriekš jāizpēta un jāformulē).

Lielbritānijā, Īrijā un Nīderlandē veiktās sabiedriskās domas aptaujas ir pierādījušas, ka iedzīvotājiem daudz vairāk rūp policijas klātbūtne un pieejamība, nevis cīņa ar organizēto noziedzību. Iedzīvotāju bailes no noziedzības mazinās un viņu drošības sajūta pieaug tad, kad viņi sajūtas droši un pasargāti savā piemājas teritorijā, ejot uz darbu, vēlu vakarā atgriežoties no koncerta vai sagaidot bērnus mājās no vēlām nodarbībām.

Autori neapgalvo, ka policijai nevajadzētu cīnīties ar organizēto noziedzību vai uzlabot savu darbu, lai pieaugtu atklāto smago noziegumu skaits. Taču policijas un Iekšlietu ministrijas vadībai ir vienlīdzīgi jāsadala uzmanība un resursi cīņai gan ar smago noziedzību, gan nodrošinot sabiedrisko kārtību un drošību, kas ir Kārtības policijas uzdevums

Kvalitātes mērauklas

Par policijas darba kvalitāti nav iespējams spriest vienīgi pēc atklāto noziedzīgo nodarījumu skaita. Gluži tāpat kā par noziedzības stāvokli sabiedrībā nevar spriest pēc reģistrēto NN skaita. Līdzās statistikas datiem vispatiesākā mēraukla policijas darba kvalitātei ir sabiedrības apmierinātības un uzticēšanās līmenis policijai un jo īpaši noziedzīgos nodarījumos cietušo vērtējums par savu saskarsmi ar policiju un tās sniegto atbalstu.

Vērtējot policijas darbu tikai pēc atklāto smago jeb sevišķi smago noziegumu skaita iepretim reģistrētajiem noziegumiem, tiek aizmirsts par sabiedrības vajadzībām. Tādējādi pastāv risks izsaukt sabiedrības neapmierinātību ar policijas darbu un policijas prestižs sabiedrības acīs kritīsies. Savukārt pievēršot uzmanību tikai kriminālpārkāpumiem un administratīviem pārkāpumiem un novēršot uzmanību no smago NN atklāšanas, tiek izsaukta valdības un policijas pārraugošo institūciju neapmierinātība.[13]

Rietumu demokrātijās policijas darba organizācijā daudz uzmanības tiek veltīts tam, kā līdzsvarot sabiedrības, policijas vadības un politiskās varas izvirzītās prioritātes. Vienlaicīgi panākt augstu sabiedrības apmierinātības līmeni ar policijas darbu un augstu atklāto NN skaitu ir izaicinājums, ar kuru nākas saskarties policijas darba plānošanas un novērtēšanas procesā katras demokrātiskas un tiesiskas valsts policijai. Būtisks ir jautājums, cik zemu NN atklāšanas līmeni sabiedrība ir gatava pieņemt. Piemēram, Nīderlandē iedzīvotāji var nešaubīties, ka katrs viņu ziņotais likumpārkāpums tiks piereģistrēts, taču tas nebūt nenozīmē, ka policija tērēs laiku, lai censtos atklāt katru niecīgāko zādzību.

Atgriezenisko saiti no pakalpojuma saņēmēja jeb sabiedrības iegūst, izmantojot sabiedriskās domas aptaujas. Šādas aptaujas praktiski ir vienīgais veids, kā noskaidrot, cik kvalitatīvi tiek veikts uzdevums, kas saistīts ar sabiedrības drošības palielināšanu un sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Latvijā sabiedriskās domas aptaujas IeM un VP neveic jau vairākus gadus, taču kaut kādā formā tās ir paredzētas ieviest šogad.[14]

Arī uzskats, ka pazemināts atklāto NN skaists liecina par to, cik labi vai slikti policija ir veikusi savu darbu, ir aplams. Nedrīkst aizmirst to, ka reģistrēto NN skaits neatspoguļo reālo noziedzības ainu un izmantotā statistika ir nepilnīga. Piemēram, 1996., 1998., 2000.gadā LR Tieslietu ministrijas Kriminoloģijas pētījumu centrs veica salīdzinošo pētījumu par NN cietušajiem valstī, un konstatēja, ka reālo NN skaits un cietušo skaits vairākas reizes pārsniedz oficiāli reģistrēto, un ka aptuveni tikai puse nodarījumu ar NN pazīmēm tiek paziņota policijai.[15]

Jaunākā sabiedrības aptauja par to, cik daudz iedzīvotāju Rīgā un Rīgas rajonā pēdējo 12 mēnešu laikā ir kļuvuši par kāda likumpārkāpuma upuriem tika veikta 2004. gadā. Tā parādīja, ka par seksuāliem nodarījumiem policijai ir ziņojuši tikai 5,6% cietušo respondentu, par personisko mantu zādzību — 22,8%, par uzbrukumu/draudiem 24%.[16] Šādā situācijā būtiski ir uzzināt iemeslus, kādēļ iedzīvotāji nevēršas policijā. Piemēram, NN cietušās personas par atsevišķiem NN policijai nav ziņojušas jo uzskatījušas, ka policija neko negribēs darīt.[17]

Minētais pētījums atklāj, ka tikai 5 % respondentu Rīgā un Rīgas rajonā policijas darbu tuvākajā apkārtnē vērtē kā ļoti labu, bet drīzāk slikti vērtē 39,7 % respondentu. Savukārt sabiedriskās domas aptauja par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret policijas darbu un sabiedrības uzticēšanos tai 2003.g. novembrī parāda, ka no visiem respondentiem 16 % pilnīgi neuzticas policijai, bet drīzāk neuzticas 34,6 %.[18]

Atklāti par darba plānošanu

Šobrīd sabiedrībai netiek piedāvāta iespēja sekot līdzi VP darbības/stratēģiskās attīstības plānošanas procesam un tajā aktīvi piedalīties. Valsts policijas ikgadējie darbības plāni ir ierobežotas pieejamības informācija un ar tiem iepazīties ir iespējams, izmantojot Informācijas atklātības likumā noteikto kārtību. Raksta autorēm pēc īpaša pieprasījuma ir bijusi iespēja iepazīties ar VP darba plānošanas dokumentiem par vairākiem gadiem un jāatzīst, ka šo plānu saturs nesatur informāciju, kas saistīta ar valsts drošību vai atklāj kādas operatīvās darbības. Demokrātiskā un tiesiskā valstī, kur iekšlietu sistēma ir paudusi vēlmi veidot ciešāku sadarbību ar sabiedrību diez vai būtu jābažījas par to, ka sabiedrība uzzinās par VP apņemšanos stiprināt sadarbību ar NVO, vai par to, ka policija pievērsīs īpašu uzmanību cīņai ar nelegālo alkoholu un sagatavos pārskatu par noziedzības stāvokli Latvijā.

Informācijas atklātības princips demokrātiskā valstīs kalpo gan kā sistēma, kas nodrošina valsts varu īstenojošo institūciju atbilstošu rīcību, gan arī kā valsts varas īstenošanas kontroles līdzeklis.[19] Nodrošinot sabiedrībai iespēju brīvi iepazīties ar VP darba plāniem, VP radītu vēl vienu elementu, kas nedaudz pietuvinātu to demokrātiskas, uz pakalpojumu sniegšanu orientētas policijas tēlam.

Kāds būs “veterānu” pienesums?

Vai izsaknējusī apņemšanās atgriezt VP darbā vecos kadrus spēs mainīt policijas darba metodes? Piemēram, viens no pieredzējušiem VP darbiniekiem tiek aizrotēts no kāda augsta amata par iemeslu minot to, ka, ilgi strādājot konkrētajā amatā, šis cilvēks nespēšot reformēt viņa paša vadītās nodaļas darbu. Tai pat laikā cilvēks ar ilgu pieredzi VP vadošā amatā tiek pielikts pie visas VP attīstība plāna izstrādes! Vai šis cilvēks spēs izstrādāt attīstības plānu organizācijai, kuras vadīšanā piedalījies vismaz pēdējos trīs gadus? Runas par konsekventu pieeju šeit būtu nevietā.

Veco jeb pieredzējušo darbinieku atgriešanās amatā pats par sevi nav nekas slikts vai labs. Tikai ir jājautā, kādu pienesumu šie cilvēki spēs dot VP attīstībā? Vai vecie kadri atgriežas ar jaunu policijas darba filozofiju, kas orientēta uz demokrātiskas policijas izveidi un stiprināšanu? Vai arī viņu galvenais mērķis ir palielināt atklāto NN skaitu vai uzlabot cita veida statistiku?

VP attīstības birojam “jau drīzumā būs jāizstrādā attīstības plāns turpmākajiem pieciem gadiem. Plānā ietilpst policijas attīstības stratēģija, ieceres par apvienības Apsardze nākotni un policijas darba kvalitātes uzlabošanu”[20] Tiesa gan, gribētos dzirdēt tos apsvērumus, kādēļ VP Galvenās administratīvās pārvaldes Stratēģijas birojs nevarēja izstrādāt šo policijas attīstības koncepciju, kas pilnība saskan ar tā līdzšinējām funkcijām?

Katrā ziņā šim dokumentam būtu jābūt lūzuma punktam, kas uzsāktu VP reformu, attīstoties no militāras organizācijas uz pakalpojuma sniedzēju un uz sabiedrību orientētu institūciju. Tādas organizācijas virzienā, kura savas darba prioritātes nosaka trīs līmeņos —gan valdības, gan ministrijas un VP, gan arī vietējās sabiedrības līmenī. Institūcijas, kuras viens no galvenajiem darba vērtēšanas kritērijiem ir pakalpojuma saņēmēja jeb sabiedrības apmierinātība ar policijas darbu, nevis atklāto NN skaits.

Nozīmīga būtu šīs attīstības koncepcijas apspriešana ar plašāku sabiedrību, kā arī nopietns ieguldījums jāsniedz reformas nepieciešamības pamatojumā.

Jāšuj jauns ancuks

Neveiksmīgās policijas reformas un atbildība par komas stāvokli nebūt nav policijas priekšnieka vienpusēja atbildība. Ir jābūt politiskai gribai izvirzīt policijas sistēmas reformēšanu par prioritāti. Iekšlietu ministram ir jānosprauž kurss un valdībai ir jāatbalsta šis kurss — izveidot uz demokrātiskām un tiesiskām vērtībām balstītu policiju. Un darīt to ne tikai ar skaistiem vārdiem ārvalstu sanāksmēs un plakātiskiem lozungiem politikas dokumentos, bet piešķirot tam adekvātus finanšu resursus. Taču naudiņa jādala atbildīgi un pārliecinoties, ka pati policijas vadība sevī iemieso vērtības, kas atbilst demokrātiskai policijai.

Cenšoties atdzīvināt padomju milicijas laikos noslīpētās NN izmeklēšanas metodes, dzīvības sulas policijā neatgriezīsies. Nav tā, ka šo iekšlietu sistēmas daļu nav iespējams transformēt un izvilkt no bedres, taču ir jāatzīst, ka šīs jomas vadība un uzraudzība ir viena no lielākajiem fiasko un galu galā Latvija nav tik bagāta, lai ik pa brīdim bērtu naudas riekšavas policijas caurajās bikšu kabatās. Ir jānoņem mēri, jāpiegriež audums un jāšūdina jauns ancuks.

___________________________

[1] Leitāns Ivo, “Uz jaunā policijas šefa pleciem būs liela nasta”, Diena, 2006.gada 30.augusts

[2] ‘’Varu sastrādāties ar jebko, pat lāci’’, IeM valsts sekretāru Juri Rekšņu intervē Inta Lase, 2005. gada 25. oktobris, http://www.politika.lv/index.php?id=7950

[3] Iekšlietu ministrijas darbības stratēģija 2007.-2009.gadiem”, Iekšlietu ministrijas rīcības plāns 2007.gadam, A. Kalvīša valdības deklarācija un A. Kalvīša Valdības rīcības plāna projekts. Un protams, Valsts Policijas darbības plāns 2007.gadam, kas gan ir klasificēts kā ierobežotas pieejamības informācija. Līdzās šiem dokumentiem vēl pastāv 2005.gada 27.septembrī apstiprinātais Rīcības plāns Valsts policijas darbības pilnveidošanai 2005.-2008.gadam, Rīcības plāns Valsts policijas iestāžu darbības pilnveidošanai (krīzes pārvarēšanai policijas personālsastāva darbības nodrošināšanā).

[4] ‘’Varu sastrādāties ar jebko, pat lāci’’, IeM valsts sekretāru Juri Rekšņu intervē Inta Lase, 2005. gada 25. oktobris, http://www.politika.lv/index.php?id=7950

[5] Iekšlietu ministrijas darbības stratēģija 2007 – 2009.gadiem, 19.lpp.

[6] Valdības rīcības plāna projekts Deklarācijas par A.Kalvīša vadītā Ministru kabineta iecerētās darbības noteikto uzdevumu īstenošanai.

[7] Likums ‘’Par policiju’’ 1. pants

[8] Leitāns Ivo, Konstantinovs Nils, “Sveiciens policijas dienā” laikraksts Diena, 6 decembris 2006

[9] “Turpmāk Kriminālpoliciju vadīs Dailis Lūks”, www.apollo.lv portāls, 2007.g. 29.janvārī.

[10] A.Kalvīša valdības Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību, 2006.g. 7.novembris

[11] Likums “ Par policiju “ 3.pants, 1991.04.06.

[12] „Lato Lapsa: Ivara Godmaņa „jaunā ēra”, www.apollo.lv/portal/printit/92651/0 , 2007.gada 7.februārī

[13] Britu pieredze ieviešot “Safer Neighbourhoods Police” modeli, http://www.neighbourhoodpolicing.co.uk/docs/MPS%207%20stage%20model.pdf

[14] Iekšlietu ministrijas darbības stratēģija 2007.-2009. gadiem, 2007.g. Iekšlietu ministrijas darbības plāns.

[15] Zīle J. “Cietušais krimināltiesisko zinātņu skatījumā” Latvijas Vēstnesis 2002, 35.lpp

[16] Pētījumu veica Latvijas neatkarīgo kriminologu asociācija sadarbībā ar Valsts Probācijas dienestu un pētījuma dati skatāmi izdevumā: “Likumpārkāpumi un sabiedrībai nevēlamās parādības Latvijā 2005” LR Centrālās statistikas pārvalde.

[17] Turpat, 46.lpp.

[18] Ruķere I. “Sūdzību izskatīšana un policijas atbildība” SPC PROVIDUS, 2004, 11.lpp.

[19] Jarinovska Kristīne “Publsikās informācijas pieejamības principi un prakse” (I), Likums un tiesības, 9 sējums , nr. 1 (89), Janvāris 2007, lpp.2

[20] BNS ziņas, 2007, gada 29. janvāris