Foto: Andrew Heavens
Bušs, Čeinijs un pārējie ASV administrācijas locekļi ir palikuši stāvot uz Volfovica atstātā Irākas mantojuma kapa
Raksta pilno versiju angļu valodā varat izlasīt šeit.
Pola Volfovica doktrīnu komplektu veido dažādu caurkritušu 20.gadsimta politisko dogmu summa. Viņa izpratne par politiku ir būtībā boļševistiska, taču tā ir mazāk demokrātiska par Ļeņina īstenoto. Volfovicam nebija nekādas saprašanas par masu politiku un demokrātisko centrālismu, kas ir ļeņinisma pašos pamatos, proti — avangards vada partijas šūniņas. Volfovics ticēja tikai un vienīgi avangardam.
Obskurantā un autoritārā filozofa Leo Štrausa apzinīgais skolnieks darbojās kā intelektuālis-vientulis, vienas šūniņas galva, vientuļais Volfovics. Viņa uzskati par starptautiskās politikas dinamiku bija dīvains brūvējums —Ļeva Trocka kvēlā un dedzīgā ideja par mūžīgo revolūciju sajaukta ar Džona Fostera Dallesa (John Foster Dulles) manihejisko metaforu par domino teoriju aukstajā karā.
Volfovica spožās karjeras neglītais nobeigums, jezga ap meliem par maksājumiem viņa draudzenei aizēnoja viņa varenumu. Kad Volfovics stājās Pasaules Bankas valdes priekšā, mēģinot tai pielabināties, viņš izskatījās pēc sevis paša vārgas atblāzmas — kādreizējais intelektuālais izrīkotājs, kurš spēja satriekt opozīciju ar argumentu krusu, bija nolaidies tiktāl, ka izmantoja Vašingtonas jurista pakalpojumus. Žēlabains viņš gaidīja sodu no tieši tādiem pašiem birokrātiem, kādus visas sava ilgā augšupceļa laikā bija atgrūdis.
Volfovica vīzija solīja ne vairāk ne mazāk kā visas pasaules kārtības sabrukumu. Ar viena izlēmīga soļa palīdzību viss, kas pastāvējis līdz šim — pilnīgi viss — tiktu pārveidots. Pēc īsas, ļoti īsas pauzes iestātos kolektīvā laime un vispārējā harmonija. Pārmaiņas veltos pasaulei pāri kā milzu viļņi, nolīdzinot visu ar savu nepārejošo spēku.
Volfovics nebija nemiernieks, viņš bija labais zēns. Atšķirībā no dažiem citiem neo-konservatīvisma piekritējiem, kuri sāka kreisajā flangā un vēlāk pārsviedās uz labo, viņa ceļš bija bez līkumiem. Tēva-matemātiķa vienīgā pretenzija pret dēlu bija tā, ka dēls nesekoja viņa pēdās. Tā vietā, lai kļūtu par matemātiķi, Volfovics nonāca sava tēva drauga, aukstā kara kodolpolitikas teorētiķa un kādreizējā trockista Alberta Volštetera (Albert Wohlstetter) ietekmē. Volfovica doktora disertācijas tēma — kādēļ kodolieroču izstrādāšana Izraēlā apdraud stabilitāti Tuvajos Austrumos un pasaulē.
70. gadu beigās Volfovics tika pieņemts darbā B-Team [1], kas tika izveidota [Džeralda] Forda (Gerald Ford) administrācijas laikā, pakļaujoties konservatīvo spiedienam, lai diskreditētu CIP novērtējumu par Padomju Savienības kodolspēju . Šis piedāvājums iezīmēja viņa ienākšanu kodolpolitikas teorētiķu un republikāņu politikas sanctum sanctorum. Tas, ka B-Team apgalvojumi tika atspēkoti ar faktiem, nekļuva par tumšu traipu Volfovica biogrāfijā. Konservatīvo ietekme auga un Volfovics bija viens no retajiem viņu vidū, kuram bija izcilas prāta spējas un izcila izglītība.
Beidzoties aukstajam karam, bez misijas palikušais cīnītājs steidzās pieņemt jaunu idee fixe. Būdams aizsardzības ministra Dika Čeinija (Dick Cheney) vietnieks, kura atbildības lokā bija 1.Persijas līča kara politika, Volfovics piedalījās lēmuma pieņemšanā nevajāt Sadamu Huseinu līdz pašai Bagdādei pēc viņa padzīšanas no Kuveitas. Viņš bija klāt 1991.gada 12.februāra sanāksmē, kurā šis plāns tika apstiprināts un ne ar vārdu neizpauda savu skepsi vai iebildumus. Kad Bušs vecākais tika sakauts, “trimdā” palikušais Volfovics kļuva par režīma maiņas aktīvu piekritēju.
Viņš izstrādāja smalku utopisku shēmu — Sadama gāšana, tūlītēja demokrātija Irākā, demokrātisko revolūciju veicināšana Tuvējos Austrumos, kuras pavadītu tikpat strauja palestīniešu samierināšanās un miera nodibināšana Izraēlā bez jebkādām miera sarunām. Viņš iedomājās Sadamu, kurš bija gana brutāls despots, kā astoņkāji, kura taustekļi aizstiepjas tik tālu, ka ir atbildīgi par ikvienu šausmu darbu pasaulē. Pat tad, kad pilnīgi visi pieejamie pierādījumi liecināja pretējo, Volfovics turpināja apgalvot, ka Sadams ir atbildīgs par sprādzienu Oklahomā un par 1993.gada sprādzienu Pasaules tirdzniecības centrā.
Tobrīd Volfovica arsenālā jau bija iespaidīgs ārpolitisks CV, kas apliecināja viņa augšupeju — no darba Ieroču kontroles un atbruņošanās aģentūrā līdz Ārlietu ministrijas politikas plānošanas direktoram, no aizsardzības ministra otrā vietnieka līdz vēstniekam Indonēzijā. Un tad, būdams Džona Hopkinsa Universitātes Starptautisko studiju fakultātes dekāns, viņš nonāca tandēmā ar Kondolīzu Raisu (Condoleezza Rice), kļūstot par gubernatora Džordža Buša (George W.Bush) privātskolotāju.
Atšķirībā no Raisas Volfovics nespēja intuitīvi uztaustīt sava jaunā skolnieka domāšanas īpatnības. Viņam nepiemita dabisks talants glāstīšanas mākslā. Viņš vēlējās radīt iespaidu ar savu izcilību. Būt atzītam par gudrāko padomnieku, kurš konkrētajā brīdī atrodas telpā, bija līdz tam bijusi viņa veiksmes formula. Taču tualetes humora un palamu pasaule viņam bija sveša. Bušam viņš neiepatikās.
Sākotnēji Volfovics cerēja kļūst par ārlietu ministra vietnieku. Taču jaunais ārlietu ministrs Kolins Pauels (Colin Powell) bija vērojis viņu darbībā Čeinija palīga lomā Persijas līča kara laikā un noraidīja viņa kandidatūru. Tā vietā viņš, nolīdzis Vašingtonas juristu Kenetu Duberšteinu (Keneth Duberstein) kā savu pārstāvi, piedāvāja Volfovicam kompensāciju — vēstnieka amatu ANO. Atstāt darbīgo vadības kabīni, lai ieņemtu amatu, kuru neo-konservatīvie politiķi ir vienmēr nicinājuši, būtu bijis bargs sods. Volfovics palika “karājamies gaisā”.
Donalds Ramsfelds (Donald Rumsfeld), aizsardzības ministrs Džeralda Forda administrācijā, gribēja kļūt par CIP priekšnieku. Viņa senais sāncensis Bušs vecākais iebilda pret Ramsfelda kandidatūru amatam, kurā pats reiz bija sēdējis. Jau kopš Forda laikiem abu attiecības bija saspīlētas. Pieņemšanās Čikāgā, kur Ramsfelds darbojās kā kādas korporācijas vadītājs, viņš uzjautrināja viesus ar zobgalīgiem stāstiem par Bušu kā nelabojamu mīkstpēdiņu — tā stāsta kāds no viesību apmeklētājiem.
Čeinijs, Ramsfelda kādreizējais vietnieks, nominēja viņu aizsardzības ministra amatam, tādējādi nostiprinot pamatus Čeinija impērijai. Bet kur šādas kombinācijas rezultātā nonāca Volfovics?
Volfovics domāja, ka viņam jākļūst par CIP direktoru. Taču, tiklīdz viņš sāka sevi lobēt, sieva Klēra, ar kuru attiecības bija kļuvušas vēsas, uzrakstīja privātu vēstuli jaunievēlētajam prezidentam Bušam, kurā teica, ka Volfovicam nedrīkst uzticēties. Šī rūgtuma pilnā vēstule ilgu laiku palika rūpīgi glabāta noslēpuma statusā. Taču man par to pastāstīja kāds bijušais CIP darbinieks. Kad Volfovics 2005.gadā kļuva par Pasaules bankas prezidentu, par šo vēstuli ziņoja Londonas Daily Mail Klērai Volfovicai tika jautāts par vēstuli un viņa nenoliedza tās esamību, piebilstot:” Tas ir ļoti interesanti, bet tas nav nekas tāds, par ko es varu ar jums runāt.”
Čeinija biroja vadītājs Lūiss Lībijs (Lewis Libby) iejaucās. Volfovics tika nogādāts drošā patvērumā un kļuva par Ramsfelda vietnieku. Reiz nonācis amatā Volfovics kļuva neaizstājams neo-konservatīvās šūniņas loceklis. Lai gan Ramsfelda un Volfovica uzskati bija līdzīgi, tomēr ministrs Volfovicam neuzticējās. “Ramsfelds uzskatīja, ka viņš pats ir pietiekami kvalificēts, lai pārraudzītu vērienīgos plānus un viņam nenāca ne prātā šo lomu uzticēt Volfovicam,” biogrāfijā Ramsfelds: viņa kāpums, krišana un katastrofālais mantojums raksta Endrū Kokbērns (Andrew Cockburn). “Rezultātā ne viens, ne otrs nepievērsa nepieciešamo uzmanību ikdienas uzdevumiem un kārtējo lēmumu pieņemšanai, lai gan Volfovics veltīja zināmus pūliņus tam, lai darītu abas lietas.”
Volfovics nekavējoties ķērās pie sava grandiozā plāna īstenošanas. Viņš nāca klajā ar Sadama gāšanas ideju jau pirmajā Nacionālās drošības padomes sanāksmē pie prezidenta. Tas notika astoņus mēnešus pirms 11.septembra notikumiem. Pirmajos mēnešos pēc teroristu uzbrukumiem viņš nopūlējās, tālāk propagandējot ideju par uzbrukumu Irākai.
Nepilnu mēnesi pirms iebrukuma, kuram izlūkdienesta operācijas bija nodrošinājušas pamatojumu (kas vēlāk izrādījās klaja dezinformācija), Volfovics bija pietuvojies ekstāzei. Cauri kara miglai viņš spēja saskatīt lietu aprises. 2003.gada 19.februārī intervijā ASV sabiedriskajam radio viņš spriedelēja par jauno kārtību. “Mēs nerunājam par Irākas okupāciju. Mēs runājam par Irākas atbrīvošanu. Tātad, kad režīms būs gāzts, mēs redzēsim, ka viena no talantīgākajām arābu pasaules kopienām, iespējams, sūdzēsies, ka mēs tik ilgi vilcinājāmies. Iespējams, viņi būs nedaudz saskaitušies uz francūžiem, jo viņu dēļ tas mums prasīja tik daudz laika. Taču būtībā viņi mūs sveiks kā atbrīvotājus. Nebūs nekāda naidīguma. Vienkārši nebūs.”
Piecus mēnešus vēlāk, 2003.gada 23.jūlijā, pēc brauciena uz Irāku, Volfovics joprojām bija eiforijā. “Nav nekādas humanitārās krīzes,” viņš teica. “Nav nekādas bēgļu krīzes. Nav veselības aprūpes krīzes. Infrastruktūras postījumi ir minimāli, kara postījumi ir minimāli. Tādēļ, laimīgā kārtā, ir apstiprinājies tas, ka lielākā daļa no soļiem, kurus bijām plānojuši un kuriem bijām atvēlējuši līdzekļus, ir izrādījušies vajadzīgi.”
Volfovica draudzene — Tunisijas un Saūda Arābijas izcelsmes Lielbritānijas pilsone, arābu feministe un neo-konservatīvo uzskatu piekritēja Šaha Riza (Shaha Riza), bija viņam ideāla partnere. Volfovics viņai izkārtoja darbu uzņēmumā SAIC, ar kuru Pasaules bankai bija līgumattiecības, un viņa sniedza ziņojumu bankai, kurā bija teikts, ka stāvoklis Irākā ir pietiekoši stabils, lai izsniegtu bankas kredītus.
Taču, kad Volfovics uzkāpa līdz Pasaules bankas prezidentūrai, Riza saskaņā ar bankas iekšējiem noteikumiem vairs nevarēja palikt amatā. Aizrāvies ar grandioziem plāniem bankas attīstībai, Volfovics draudzenes pārcelšanu un kompensācijas izmaksas veica nemākulīgi. Tādējādi viņa parastie trūkumi izpaudās arī saistībā “draudzenes problēmu”, kurai bija postošas sekas.
Bušs, Čeinijs un pārējie administrācijas locekļi palika stāvot uz Volfovica atstātā Irākas mantojuma kapa. Stāvēdami uz šī kapa, viņi pārskatīja karavīru skaitu un laida klajā drošsirdīgus paziņojumus par nākotnes izredzēm.
2007.gada 27.maijā, kad Volfovics piekrita atkāpties no amata, rāmie bankas darbinieki izskrēja gaiteņos, svinēdami atbrīvošanas dienu ar šampanieti un dziesmām: “Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt!”
__________________________
[1] Team B — 70.gados ASV valdības izveidota alternatīvā ekspertu komanda, kuras uzdevums bija analizēt un izvērtēt CIP (jeb Team A) datus un secinājumus par padomju militāro spēku un stratēģiskajiem plāniem.
Raksts saīsinātā formā pārpublicēts no openDemocracy.net pamatojoties uz Creative Commons licenci. No angļu valodas tulkojusi Rita Ruduša.