Raksts

Plaģiātu kabinets[1]


Datums:
25. janvāris, 2005


Foto: Dace

Pagājušā gada 13. novembrī portāls “Delfi” publicēja it kā žurnāla “Kabinets” rakstu par ASV jauniešu seksuālās izglītības problēmām. Pēc tā izlasīšanas mani sāka urdīt tā pati doma, kas lasot dažus manu studentu darbus – vai tiešām šis autors var kaut ko tādu sacerēt?

Nu kā gan lai “Kabineta” žurnālists tik labi orientētos statistikā par amerikāņu jauniešu seksa pieredzi un varētu tik pārliecinoši izteikties par šo tēmu? Lai vai ko Latvijas žurnālisti par sevi domātu, izcilus pētnieciskās vai analītiskās žurnālistikas paraugus pārāk bieži nenākas sastapt. Tāpēc arī raksts, kurā parādās neraksturīgi plašas zināšanas par īpatnēju tēmu, manī izraisa pamatotas šaubas. Un tīra azarta vadīts es sāku meklēt.

Vairums mūsdienu plaģiatoru lieto internetu, tāpēc “Google” meklēšanas mašīnas izmantošana ir visīsākais ceļš uz atmaskošanu. Nepieciešams tikai atlasīt dažus raksturīgus vārdus no aizdomīgā teksta un ļaut “Google” strādāt. Tā arī izdarīju, un nepilnu desmit minūšu laikā oriģināls bija rokā. Pie līdzīgiem rezultātiem bija nonākuši arī daži “Delfu” lasītāji, un angļu oriģināls nonāca komentāru slejā.

Vēlējos noskaidrot mazliet vairāk par šo žurnālu. Internetā sameklēju ko līdzīgu “Kabineta” mājaslapai un sāku pētīt analītiskos rakstus. Atkal tā pati sajūta – plaģiātisma āža kāja šķita lienam laukā no vairākiem rakstiem. Sāku meklēt, bet – nekā. Lai kā es mocīju “Google”, lai kādus atslēgas vārdus izvēlējos, nekas līdzīgs neparādījās. Kad jau biju pārliecinājis sevi, ka esmu indivīds, kurš daudz neatšķiras no klīniska paranojas slimnieka, atcerējos savu pirmo tikšanos ar “Kabinetu”. Toreiz, nopērkot vienu no pirmajiem žurnāla numuriem, mani neatstāja iespaids, ka esmu no jauna sastapies ar padomju laika presi. No mūsdienu Latvijas žurnāliem toreizējie atšķīrās ar pastiprinātu orientāciju Krievijas virzienā – Ļeņins, čeka, skepse par Rietumu pasauli un bieža atsaukšanās uz krievu autoritātēm. Protams, Krievija ir šī noslēpuma atrisinājums! Līdz šim biju gluži muļķīgi meklējis oriģinālus tikai angļu lappusēs. Tikko kā ievadīju attiecīgos vārdus krieviski, līdzīgi teksti parādījās viens pēc otra. Sāku ar tiem rakstiem, kas bija visuzkrītošākie, bet tad meklēju arī tādus, kas bija pielīdzināmi vidējam Latvijas žurnālistikas līmenim. Pārsteidzu pats sevi – vairums “oriģinālrakstu” bija tieši tulkojumi no dažādiem krievu interneta avotiem.[2].

Pieļauju, ka vairums plaģiātisma gadījumu rodas no nezināšanas. Daudzi vienkārši nezina, ka ir nepareizi uzdot par savējo to, ko radījis cits. Uzrakstīju vēstuli “Kabineta” galvenajam redaktoram Arnim Terzenam, norādot uz plaģiātisma gadījumiem. Atbildē A.Terzens man pateicās par interesantajiem novērojumiem un apgalvoja, ka vienkārši izmantojot tos pašus avotus, kurus izmanto krievu žurnālisti. Cik varēja noprast, burtiskā līdzība starp krievu un latviešu tekstiem ir vienkārši sakritība. “Kabineta” redaktors arī izmantoja Latvijas kriminālās elites iecienīto paņēmienu, apgalvojot, ka līdzīgi rīkojoties arī citi Latvijas izdevumi. No vēstules bija noprotams, ka A.Terzens centīsies mainīt attieksmi pret to, ka viņa vadītā izdevuma publicisti par saviem uzdod svešus darbus, t.i., nodarbojas ar plaģiātismu. Tāpēc nomierinājos un nodevos saviem darbiem.

“Delfos” vairs “Kabineta” analītiskie raksti neparādās. Dzīve rit normāli. Tomēr kādu sestdienas vakaru nolēmu ielūkoties “Kabineta” mājaslapā. Un atkal aizrāvos – vairākas stundas norakos pa internetu, lai noskaidrotu tikai vienu: šī medija darbinieki turpina tulkot krievu autoru darbus un uzdot tos par savējiem. Tā Valdis Ziemelis[3] nosoda Pāvestu patieso dabu tieši tiem pašiem vārdiem, kā to pirms viņa ir darījis Josifs Romuaļdovičs Griguļjevičs kādā no sava vairāk nekā 600 lappušu plašā darba nodaļām[4]. Andris Kalniņš prāto par to, kas īsti bijis Marķīzs de Sads, uzdodot par savu Pravda.ru žurnālista Igora Bukera rakstu.[5] Kāds Juris Dravnieks gluži nejauši raksta vārds vārdā tieši tāpat, kā to pirms dažiem gadiem darījis Leonīds Zavaļskijs savā daudz apjomīgākajā darbā.[6] Šie bija vienīgie “Kabineta” raksti, kuriem bija norādīti autori, tāpēc citus nepārbaudīju. Tomēr mani māc nojauta, ka arī tie tapuši līdzīgi.

Te nu ir vietā uzdot pēdējo jautājumu: kāpēc Latvijas lasītājiem ir jācieš šāda intelektuālā krāpniecība? Protams, var atsaukties uz padomju laika smago mantojumu. Kā nekā vairumam no mums visu skološanās laiku tika apgalvots, ka Volkova “Smaragdu pilsētas burvis” ir jauks krievu oriģinālprozas paraugs, bet Buratino ir vienīgais un pirmais koka cilvēciņš Fantāzijas (Muļķu) zemē. Var atsaukties uz Puškinu, Lomonosovu[7] un Gavrilu Deržavinu, kuri savus “Pieminekļus” cēla, brīvi tulkojot vairāk nekā tūkstoš gadus senu Horācija dzejoli, bet Krišjānis Barons pielika arī savu plecu, lūdzot, lai viņam pieminekli vispār neceļot. Tomēr laiki ir mainījušies, un tekstu zādzība Latvijā ir tieši saistīta ar vispārējo problēmu kopumu, kurā korupcija ir visbūtiskākā. Žurnālisti acīmredzot līdz šim tā arī nav vienojušies par ētiskas uzvedības principu ievērošanu. 1992.gadā pieņemtais Latvijas žurnālistu ētikas kodekss nosaka žurnālistu pienākumu nepieļaut plaģiātu. Tomēr nav zināms, kā laikrakstu un žurnālu redakcijas izturas pret autoriem, kuri pieķerti plaģiātismā. Būtu laiks sākt par to domāt. Kaut vai tāpēc, lai neiekristu (kā tas notika ar “Delfu” redakciju), publicējot apšaubāmas izcelsmes rakstus.

_________________

[1] Šajā rakstā minētie apgalvojumi par plaģiātismu ir mans uzskats, kas izriet no pieņēmuma, ka divi autori nespēj neatkarīgi viens no otra radīt saturiski, jēdzieniski un stilistiski vienādus darbus. Apgalvojums, ka “Kabinetā” publicētie raksti ir plaģiāts, izriet no fakta, ka visi manis pieminētie oriģināli ir publicēti agrāk, nekā žurnāla “Kabinets” publicētie raksti. Daļa no oriģinālu autoriem ir atzīti krievu publicisti, un vismaz viens jau ir miris, kas padara gandrīz neiespējamu, ka krievu autori būtu tulkojuši un publicējuši zem saviem vārdiem minēto latviešu autoru rakstus. Pastāv vēl arī iespēja, ka gan latviešu, gan krievu autori izmantojuši kādu kopīgu avotu, to nenorādot un uzdodot par savējo. Šādā gadījumā gan krievu, gan latviešu darbi uzskatāmi par plaģiātu.

[2] Pārskatīju divus “Kabineta” interneta numuru variantus. Versijā, kas bija ievietota internetā ap 2004. gada 14. novembri, atradu četrus rakstus, kas bija gandrīz identiski konkrētiem dažādās krievu interneta lappusēs publicētiem rakstiem. Diemžēl šie “Kabineta” raksti internetā vairs nav pieejami, tāpēc šī raksta tapšanas laikā vairs precīzas atsauces nevaru dot. 2005.gada 18. janvārī atradu vairāk nekā 95% sakritību ar dažādiem krievu autoru darbiem (no kuriem daži ir prominenti 20.gadsimta krievu zinātnieki). Pārbaudīju trīs rakstus, kas vienīgie bija publicēti zem konkrētu latviešu vārdiem. Tos izvēlējos tāpēc, ka konkrēti autori bija uzņēmušies autorību par šiem rakstiem. Saraksts ar interneta saitēm ir atrodams atsaucēs.

[3] Kādi viņi ir – Kristus patiesie vietnieki (Valdis Ziemelis):

Иосиф Ромуальдович Григулевич “Папство. Век двадцатый”

Konkrēti raksta sākums meklējams šeit agentura.ru majas lapā.

[4] Kā man norādīja agentura.ru galvenais redaktors Andrejs Soldatovs, Josifs Romuaļdovičs Griguļjevičs (dzimis Juozas Griguļjāvičus) bijis prominents padomju laika Vatikāna pētnieks un mistisks čekas aģents. Miris 1988.gadā.

[5] Marķīzs de Sads – leģendārs cietumnieks (Andris Kalniņš):

Игорь Буккер “Кем был де Сад в действительности?”

[6] Kosmosa filosofija (Juris Dravnieks):

Леонид Завальский “СОЛЯРИС, КОТОРОГО НЕ ВИДНО”

[7]Par Puškinu un Lomonosovu meklēt šeit.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!